Katrīnai tikai ar milzu piepūli izdevās pārslēgt prātu no piepeši piemeklējušās atklāsmes uz mājas un ģimenes lietām. "Rīt," viņa sevi mierināja, "rīt es visu izdomāšu līdz galam; darbā nekā steidzama nav, tāpēc šovakar vēl jāpaspēj pārdzīt visus materiālus par senās katastrofas liecībām uz darba elektronisko pastkastīti to mazo brītiņu Valfrīds, cerams, man atvēlēs."
Tā viņa arī izdarīja, taču nākamajā rītā cits pēc cita uzradās neskaitāmi darbiņi, nepieciešamība pēc dažām neatliekamām telefona sarunām, turklāt īsi pirms pusdienas muzeja direktore Eva Ritere aicināja uz apspriedi sakarā ar tuvojošos Starptautisko muzeju dienu. Kad svarīgākais bija izrunāts, Helga pieliecās tuvāk Katrīnai.
- Kaču, vai tev nav lustes paskraidīt pa veikaliem? Pavasaris klāt, vai tad mēs negribam sevi drusku izdaiļot?
Priekšlikums bija vilinošs, jo vairāk tāpēc, ka Katrīnai maciņā čaukstēja daži ģimenes budžetā neiekļaujami desmitnieki; saņēmis avansu par teleseriāla mūziku, Valfrids tos iespieda viņai saujā, sirsnīgi piekodinādams nopirkt ko jauku un sirdij tīkamu. Tomēr vēlme iedziļināties senatnes vilinošajos noslēpumos bija stiprāka, un Kate nožēlā papurināja galvu.
- Tad aizejam vismaz uzpīpēt, pareizā tu tāda! draudzene nošņācās un iegrūda viņai dunku sānos.
- Kas tev uznācis, Kaču? Paskaties laiciņš kā pasaka, īstais brīdis, lai iegādātos kādus seksīgus džinsus vai tamlīdzīgu topiņu, Helga turpināja viņu pierunāt, kad abas bija nolīdušas zināmā stūrītī un aizdegušas cigaretes. Tev omas nav? Varbūt sastrīdējies ar savu krāšņo vīrieti? Vai kā?
- Vai kā… Beidz, nav nekādu strīdu, tieši otrādi mani vakar sagaidīja ar puķēm un aizveda uz kafejnīcu, palielījās Katrīna. Starp citu, mīļotais vīrs iešķieba arī naudiņu pavasarīgiem pirkumiem, bet pašbrīd es vienkārši nevaru, sarunājam rīt, labi?
- Labi jau, labi, bet, ja tu mani rīt piešmauksi, es tava galda atvilktnē salaidīšu zirnekļus, Helga smiedamās piedraudēja.
Zirnekļus, brrr! Zirnekļi bija vienīgās dzīvās radības, kas viņā izraisīja nepārvaramas bailes un riebumu, un Helga, blēde tāda, to labi zināja.
Taču tad, kad Katrīna beidzot nosēdās pie sava galda un pamodināja no snaudas datoru, prātā vairs nebija ne zirnekļi, ne visas pasaules klaburčūskas, kas arī nav nekādas mīļās radībiņas.
Meteorīts! Ne jau uzņēmīgas kompānijas reklāmas triks ar ekskavatora izkašātu bedri dažu metru rādiusā, bet gan īsts viesis no izplatījuma, kosmosā izklejojies akmens, dzelzs vai ledus gabals, vai varbūt visu triju materiālu sakopojums, kurš iemaldījies Saules sistēmā un kādā baigā nestundā ietriecies mūsu planētā, turklāt nevis kaut kur Klusajā okeānā vai milzonīgajā Amerikas kontinentā, bet burtiski tepat Baltijas jūras krastos. Ja tā, tad tas nevar būt nekas cits kā ikvienam kaut cik izglītotam vai zinātkāram cilvēkam zināmais Kāli meteorīts, kas Sāmsalas vidū iebukņīja pamatīgu krāteri.
Katrīna steidzīgi nobubināja īsu lūgšanu, lai vismaz pāris stundu viņu neviens netraucētu, un ar aizturētu elpu ienira interneta bezgalīgajās dzīlēs, lai izceltu dienasgaismā visu iespējamo par Sāmsalas vai Sāremas meteorītu. Nepagāja ne stunda, kad viņa konstatēja ar savākto informāciju pilnīgi pietiek, lai izdarītu būtiskus secinājumus, un tie savukārt pilnīgi aizpilda sarežģīto puzli, kas likta kopā kopš pērnā rudens.
"Patiesībā," domāja atklājuma priekā gluži vai apreibusi Katrīna, "kaut kas tāds man jau sen jaucās pa galvu, vienkārši nebija laika iedziļināties; vispirms Adriana un Valfrīda slimošana, pēc tam… nē, to labāk neatcerēties, vēl visādas lietas gan kreņķi, gan prieki, un tā nedēlu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, kamēr piepeši atkal kārtējā sagadīšanās! Ja tā padomā, cik daudziem apstākļiem un situācijām vajadzēja sakrist… izkārtoties vienā taisnē, lai es beidzot saprastu problēmas būtību! Laikam jāiegadās tik jaukam, lai Valfrīds muguras sāpes nolemtu ārstēt nevis ar gulšņāšanu uz sofas, bet gan ar pastaigu un manis sagaidīšanu, savukārt man pēkšņi sakārojas saldējuma, un kafejnīcas meitenei tieši tobrīd rodas vēlme ieslēgt televizoru. Interesanti… Ja vēlos būt konsekventa ar pašas iepriekš sludināto (un tā tam arī jābūt), tad jāatzīst, ka visas šis sakritības, neskaitāmās nejaušības ir ārkārtīgi likumsakarīgas. Taču pēc loģikas ikvienai likumsakarību virknei jānoved pie konkrēta iznākuma, notikuma vai risinājuma. Kāda? Nav ne jausmas!"
Katrīna neziņā papurināja galvu un sāka citu pēc cita aizvērt interneta vietnes, ar kurām tikko bija strādājusi. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu sava pētījuma papildinātajam un gandrīz pabeigtajam tekstam. Satriecoši! Tā, nudien, būs īsta bumba, Latvijas vēstures annālēs nekad nekas tamlīdzīgs nav parādījies… protams, jārēķinās ar to, ka konservatīvie akadēmiķi centīsies saberzt putekļos gan viņas teoriju, gan viņu pašu, taču kurš gan par to bēdās.
Bezgala apmierināta ar paveikto un gozēdamās tīksmīgā eiforijā, Katrīna pārsūtīja teksta failu uz privāto elektroniskā pasta adresi un konstatēja, ka pulkstenis ir gandrīz seši jāiet mājās un pa ceļam jāizdomā, kad celt priekšā sensacionālo atklājumu ģimenei un draugiem.
♦ ❖ ♦
īstais bridis dažādu apstākļu dēļ aizkavējās iīdz Adriana dzimšanas dienai. Tā tika nosvinēta spoži un līksmi šķita, debesu kanceleja bija apspriedusies un izlēmusi, ka aprīlim jābūt tik saulainam, siltam un burvīgam, lai pēc negantās ziemas ļaudis vismaz uz laiku izmestu no galvas visas krīzes, politiķu intrigas, bezdarba raizes un savu maciņu rūkšanas problēmas. Kas attiecas uz jauniešiem, tad iepriekšminētais viņiem rūpēja vismazāk, un iespēja paliksmot Riekstukalna sazaļojušajā pļavā pie ezera, kura krasti liesmoja pureņu zeltā, pēc tam vēl nopērties īstā lauku pirtī izraisīja milzu sajūsmu.
Svinētāju saradās vesels pulks; tiesa, puišu bija gandrīz divreiz vairāk nekā meiteņu. "Ozolēni", kā jau pieņemts, ieradās pilnā sastāvā; dūdiniekam Ivaram līdzi atbrauca viņa draudzene Viola; vēl viena meitene, vārdā Biruta, bija Adriana klasesbiedrene un mīļi draudzējās ar jubilāra blakussēdētāju Modri. Valfrīds ar Adrianu kūra pirti, Zigmunds palīdzēja jauniešiem pļavā uzcelt divas teltis un uzstādīt saliekamo galdu, Katrīna un Vize, meitenēm palīdzot, apkrāva to ar cienastiem, pēc tam abas mammas ķērās pie mīklas jaukšanas, bet Ieva brīvprātīgi uzņēmās pirmās pankūku partijas cepšanu, iespējams, tāpēc ka bija nodrošinājusies ar izskatīgu palīgu garo Ansi "Ozolēnu" otro bungotāju. Šķita, ka abus vieno ne tikai kulināra rakstura, bet ari daudz intīmākas intereses, jo Ieviņas vaigi bija jauki pietvīkuši un kuplo matu grīstes viņa atmeta pāri pleciem enerģiskāk nekā parasti.
Līksmošanās ievilkās līdz pavēlai naktij ar pirtī iešanu, pirms un pēc tam sparīgu dziedāšanu un dejošanu, bungošanu un pašdarinātu tāšu tauru pūšanu, bērzu sulu dzeršanu un pankūku ēšanu, pēc tam rotaļām ar skriešanu un pakaļdzīšanos, kuras karstumā Adriana klasesbiedrs ducīgais un jautrprātīgais Dainis ievēlās ezerā ar pamatīgu plunkšķi, izbaidot nārsta prieku pārņemto varžu koloniju.
Četri pieaugušie trakulīgajās rotaļās nepiedalījās, taču arī gulēt nelikās aprīļa vakars bija pārāk skaists. Mazajā lapenītē Zigmunds bija atlicies garšļaukus uz soliņa nesātīgi nolocīto pankūku daudzums viņam neļāva ieņemt piedienīgāku pozu. Galda vidū novietoto vējlukturi apriņķoja agrīni naktstauriņi, dažs lidonis sakāroja panašķoties ap glāzītēs salieto konjaku, un no noslīkšanas grādīgajā dzirā tos glāba vienīgi Vizēs un Katrīnas žēlsirdība.