- Nu, paskaties, pie kā noved kāre pēc brandava. Vize izmakšķerēja no vīra glāzītes kārtējo naktstauriņu un saudzīgi appūta tā izmirkušos spārniņus. Diez vai būs dzīvotājs.
- Jā, šitais insekts ir galīgā pālī, bezsirdīgi nosmējās Zigmunds. Beidz, Vižuk, labāk atstāj šo viņa liktenim un iedod man vēl vienu spilvenu, citādi man galva pārāk zemu, un es pāri galda malai jūs nevaru redzēt.
- Nevajadzēja tā pierīties! Katrīna pamācoši teica, labpatikā kraukšķinādama ābolu sulā marinētu gurķīti.
- Vajadzēja gan, nepadevās Zigmunds, paslējās uz elkoņa un uzvaroši nomēroja draugus acīm. Es esmu pelnījis pierīties. Kurš, ja ne es, nokārtoja sasodīto Intel testu, dabūdams simtdesmit punktus, kad norma bija tikai simts, ko?
- Tu, tu, kapelmeistar Kociņ, nosmēja Kate un pamirkšķināja Valfrīdam. Allažiņ esi bijis pats labākais un pirmajā rindā pats pirmais. Bet es tevi bišķīt pielēnošu, arī es esmu tikusi līdz pirmajai rindai… Man nupat nogatavojusies tāda informācija, ka vai pirkstiņus aplaizīsiet!
- Esi uzrakuši vēl ko tikpat satriecošu kā Zigmunda senča vēstules? Valfrīds nemierīgi sarosījās. Ir nu gan tā Kate! Nekad viņai nav miera, meklē un pēta, rakņājas un urbjas. Jā, bet, ja viņa tā nedarītu, tad tā vairs nebūtu Katiņa, kādai viņai neapšaubāmi jāpaliek uz mūžīgiem mūžiem un vēl dažas dienas pēc visu mūžu beigām.
- Ē-ē, zini, tās ir galīgi nesalīdzināmas lietas, Katrīna dairīgi izmeta. Patiesībā mana jaunā informācija nav tikai privāta vien, bet nesalīdzināmi globālāka…
- …tātad uz mums tiešā veidā tā neattiecas! Zigmunds atkrita uz Vizēs atnestā papildu spilvena un atviegloti nosēcās. Labi, ka tā, man jau tāpat galva rūc. Okei, plāj vaļā savu informāciju, kas pilnīgi noteikti satricinās pasauli līdz pašiem pamatiem.
Brīdī, kad Zigmunds izrunāja pēdējos vārdus, Katrīnai pār muguru pārskrēja vēsa šalka. It kā nebūtu ko brīnīties par nakts vēja pūsmu, turklāt vēl ezera krastā, tomēr nez kāpēc likās, ka vēsums uzvēdījis no kādas nezināmas citpasaules. īso klusuma mirkli lapenē pārtrauca skaļš tāšu taures pūtiens pļavā, kur starp abām teltīm dzirksteļu kūļus naksnīgajās, zvaigžņu piesētajās debesīs svieda pamatīgs ugunskurs. Taures pūtienam sekoja Adriana balss, skaļi skandējot dziesmas vārdus "Ko, Pērkon, tu domāji, uz zobena atspiedies". Dziesmai pievienojās arī citas balsis un ritmiska bungu dunoņa.
- Ei, Katiņ, kur tu aizceļoji? Valfrīds ierunājās tieši pie auss. Tu taču gribēji kaut ko pastāstīt!
- Jā, jā, noteikti, bet ne tagad, atteica Katrīna un steigšus pasniedzās pēc kafijas krūzes. Rīt, kad ciemiņi būs aizbraukuši. Arī bērniem jādzird, viņiem noteikti būs interesanti, un man nepatīk divas reizes stāstīt vienu un to pašu. Es… var teikt, esmu pabeigusi pētījumu par baigo kataklizmu, kas kādreiz, sensenos laikos… ārkārtīgi senos laikos piemeklējusi Kurzemi un vispār visu Baltijas jūras austrumu galu.
- Izklausās daudzsološi, rezumēja Zigmunds. Bet, kamēr tu esi nolēmusi klusēt kā partizāne, ierosinu iedzert uz jubilāra veselību, vispārēju labu izdošanos un veiksmīgu skolas pabeigšanu.
- Mīļuprāt, vīram pievienojās Vize. Tik dižens puisis, jūs abi varat būt īsteni lepni par tādu dēlu.
- Ir jau gan. Valfrīda acis neviļus sariesās miklums. Adrians ir tīrais brīnums, tāda mērķtiecība un konsekvence viņa vecumā pat šajos laikos nemaz nav tik bieža parādība.
- Adrītis jau mums ar Zigmundu arī kā pašu bērns, tepat zem acīm uzaudzis, un, kas zina… Vize nepabeidza, tad spēji pieliecās Katrīnai un noskūpstīja uz vaiga.
- Vari neturpināt, te tāpat visiem viss skaidrs. Katrīna norija saviļņojumu un gaiši iesmējās. Papildinot Zigmunda jauko tostu, ierosinu to attiecināt uz mūsu bērniem kopumā, lai izslēgtu jebkādu sajukumu un apdališanos.
Pagalmā un pļavā klusums iestājās tikai tad, kad austrumu pusē spožākās zvaigznes sāka balēt, un arī ne pavisam pēc cilvēku saceltās kņadas aprimšanas ezera vardes sveica agrīno ausmu ar kaislīgiem kurkstiem, ko stallī atbalsoja Rozīnes dobjā mūdēšana.
Jauniešu pulciņš no Riekstukalna atvadījās paagrā pēcpusdienā. Visi bija sajūsmā par lieliski pavadīto laiku, Viola un Biruta tīksminājās par vizbuļu un pureņu pušķiem. Adrians, Dana un Ieviņa devās pavadīt draugus līdz autobusa pieturai, brauciens automašīnās tika vienbalsīgi noraidīts kas gan ir nieka seši kilometri pa meža ceļu tik līksmam pulciņam! Par atpakaļnācienu trijotne neraizējās, pieraduši pie daudz garākiem gājieniem.
Tikmēr Valfrīds ar Zigmundu novāca teltis un galdu, Vize un Katrīna nomazgāja traukus un nokopa pagalmu. Resnais Boss, apmierināts, ka trakā jezga beigusies, skata pēc paķīvējās ar Džeromu par zālienā nokritušajiem kumosiņiem, gausi aizslāja līdz saules sasildītajam steķim un attupās, nododamies krampjainā seksa apkampienā sastingušo varžu pāru vērošanai.
Zigmunds nolēma brītiņu pasnaust un pazuda guļamistabā.
- Tu neņemsi ļaunā, ja mēs iesim drusku paklīst, kamēr bērni vēl nav atpakaļ? Katrīna apjautājās Vizei.
- Nenāk ne prātā, tā atbildēja, ieslēgdama televizoru un paņemdama kārtējo adīkli. Ejiet vien, saelpojieties svaigu gaisu svētdiena un tik jauks laiks, jums, pilsētniekiem, grēks laist tādu garām.
Mežā smaržoja pēc bērzu un apsīšu plaukstošajiem pumpuriem un dīgstošām papardēm. Putnu daudzbalsīgais koris atskaņoja dzīvības himnu forte fortissimo, liekot sirdīm pukstēt un asinīm ritēt straujāk. Saulstari draiskojās vēl nesalapojušajos kokos, iesaistot nesteidzīgo gājēju sejas caurspīdīgu ēnu rotaļā.
Viņi pat nesarunājās. Plauksmes piesātinātajā pasaulē vārdiem nebija vietas. Valfrīds apskāva Katrīnas plecus, taču pēc brīža bija spiests atlaist taciņa tik šaura, ka iet blakām nebija iespējams. Tad abi sadevās rokās, un savijušos pirkstu spiediens runāja izteiksmīgāk par jebkādu apskāvienu.
- Tāpat kā toreiz, atceries, kad mēs gājām no Irbes ietekas uz Ventspili, nočukstēja Valfrīds pēc tam, kad abi pārlēca burzguļojošai ūdens straumītei, kas locījās caur spilgti zaļu zaķskābeņu klajumu.
- Atceros… Katrīna pamāja un atkal apklusa. Dabas skaņas bija pārāk burvīgas, lai tām traucētu, tāpēc viņa neko neteica arī tad, kad Valfrīds izņēma no uzspraustajiem matiem zobaino sprādzi un gaišās cirtas vējaini izrisa pār pleciem.
"Tā ir labāk," sacīja viņa acis, "tāda tu manās acis paliksi mūžīgi mūžam… un vēl dažas dienas pēc tam… Kaut ātrāk pienāktu vakars, tad es tevi mīlēšu tikpat ļoti kā toreiz, jo mēs taču joprojām esam tie paši, vai ne, Katiņ?"
Šai saules un pavasarīgas kvēles stundā viņiem nebija un nevarēja būt ne mazākās nojausmas, ka līdz solītajam mīlas mirklim paies turpat trīs nedēļas, kas šķitīs tūkstošiem gadu garas.
Kamēr Valfrīds un Katrīna baudīja romantikas mirkļus mežā, bet Dana, Ieva un Adrians, iesēdinājuši draugu pulciņu autobusā, lēnā garā uzsāka atpakaļceļu, Riekstukalnā notika, lūk, kas!
Zigmunds joprojām snauda, brīdi pa brīdim aprauti iekrākdamies, kad Vize cauri televizora vāvuļošanai saklausīja izmisīgus suņa smilkstus. Viņa nosvieda adīkli, izšāvās sētsvidū un ieraudzīja ezerā dažus metrus no steķiem izmisīgi peramies Džeromu. Nebija saprotams, kādā veidā mazais terjers nokļuvis ūdeni, iespējams, uz steķa saķēries ar Resno Bosu, taču pats saviem spēkiem krastā netika biezajam trūdošo meldru un niedru slānim nespēja pārrāpties, kaut ķepurojās visiem spēkiem.