Vienkārša durtiņu paraustīšana rezultātus nedeva. Ak tu piķis! Nekas, ne-ekas, Otomārs nav vakarējais, Otomārs jums nav no Zūrām, Otomārs allažiņ zina, kas darāms, lai tiktu pie dropes.
Viņš iegrūda roku bikšu pakaļķešā, izcēla savu universālrīku nazidakšu-karoti un ķērās klāt. Iedabūjis naža asmeni durtiņu atslēgcaurumā, Otomārs to kustināja uz augšu un leju, kā bija noskatījies krievu teleseriālos par bandītiem un dzīvokļu zagļiem. Kaut kas knikšķēja un skrapstēja, tomēr durvis joprojām nepadevās. Tad, zaudējis pacietību, uzspieda stiprāk, bet tavu postu! daudzpieredzējušais asmens gals nolūza. To izdevās izķeksēt ar dakšiņas palīdzību, taču nu iestrēga arī tā. Saniknojies ne pa jokam, Otomārs rāva savu instrumentu ar spēku, cik vien atlicies kuslajās miesās, un ak, brīnumi! skapis atsprāga vaļā.
Panākumu spārnots, viņš gandrīz nejuta, ka aplauztā asmens stūris iebakstījies īkšķa mīkstumā. Pirmajā mirklī nevarēja saprast, ar ko īsti piebāzti dziļie plaukti, bet tad acis aprada, un Otomārs saskatīja visvisādus, jukām sakrautus metāliskus priekšmetus galīgi nejēdzīgus verķus, laikam datoru detaļas mikroshēmas, pāris vecu monitoru, kas blenza mantu meklētājā ar blāvi pelēkām acīm; stūrī iestūķēts vesels saišķis vadiem kopā sasietu datorpeļu. Kur tādus draņķus lai liek? Ne Grietiņmežā, ne kaimiņpagastā gaisā uzsist nevar pat Otomārs apjēdza, ka skapī sabāztā datortehnika ir neglābjami novecojusi. Viņš čamdījās aizvien niknāk, cerēdams, ka varbūt dziļāk noslēpts kas vērtīgs, taču vienīgais guvums bija pāris vadu rituļi ja nosvilinās izolāciju, varbūt sanāks kāds puskilo vara? Jo piktāks kļuva neveiksmīgais meklētājs, jo mazāka plaka piesardzība, un ar piedurkni aizķerts noputējis printeris ar būkšķi novēlās zemē.
Jefiņš tāds, dolbannijs gudrelis, vāc te visādus sūdus… Otomārs šņāca un pēdējā cerībā grūda veselo roku līdz skapja dibensieniņai, kas slīga tumsā. Tomēr arī tur nekā nebija, nagi sparīgi atdūrās no vecuma uzburbušā finierī; sekoja čīkstīga skrapstoņa, it kā no kaut kurienes būtu izrāvušās vecas naglas un neredzama priekšmeta viegls atsitiens pret grīdu nez, kas tas bija? Varbūt skapim ir dubultsiena, aiz kuras glabājas pirmskara Latvijas sudraba pieclatnieki, varbūt pat cara Nikolaja zelta desmitnieki? Taču to viņam nekad nebija lemts uzzināt, jo nākamajā brīdī nospeķotās džinsjakas apkakli sagrāba gaužām nesaudzīga roka.
Proti, kamēr bada un nežēlīgu slāpju mocītais Otomārs inspicēja Riekstukalna bēniņus, istabā atgriezās Zigmunds. Viņš bija iekūris pirtskrāsni, papildinājis katlā atlikušo ūdeni un nu, gauži apmierināts, ziņoja Vizei, ka pēc kādas stundas varēs labi izsutināties un tādā kārtā novērst draudošo saaukstēšanos. Sieva nepaspēja atbildēt, kad piepeši tieši virs galvas atskanēja dīvains bunkšķis.
- Kas tur? Zigmunds paslēja degunu gaisā. Resnais ņemas, vai?
Taču Resnais Boss pēc varoņdarbiem ezermalā dusēja nevainīga
bērna miegā savā iemīļotajā vietā uz palodzes, maigi apskāvis podiņu ar lekniem sīpollokiem.
- Skuķi tak vēl nav atpakaļ? viņš noprasīja, un Vize noraidoši pakratīja galvu.
- Pag… vai dieniņ, Zigmund, ka tik tur nešiverē Otomārs!
- Otomārs? Kāpēc tu domā, ka…
- Nu, šis tak bija uzkūlies, izbadējies un paģirains, kā no elles ūķa pasprucis. Es vēl maizi ar gaļu iedevu, bet viņam, man domāt, ķiškas vairāk pēc brandava svila. Tu iesi raudzīt?
- Ko tad vēl? Zigmunds attrauca jau no guļamistabas. Ja tas būs viņš, nu tad es šo kotletēs…
Teikuma beigas Vize vairs nesaklausīja. Pēc neilga klusuma brīža bēniņos kaut kas sparīgi nodunēja, dunoņai sekoja gauduļaina ņerkstēšana.
- Laid vaļā, izbeidz, es neko, lai-i-id! dīca Otomārs Dreifogels, ķepurodamies augšā no putekļainās bēniņu grīdas, kur šo bija nogāzis Zigmunda dūres iesānisks belziens pa apakšžokli. Es tik tāpat uznācu paskatīties, ko tu piekasies, vai man vajag tavus mēslus?
- Ak mēslus? niknumā vai putodams, ierēcās Riekstukalna saimnieks, jo vienlaikus ar skapja savandītajām iekšām bija pamanījis arī pazlstamo svīteri. Ja te ir kāds mēsls, tad tas esi tu, saprati? Nepietiek ar to, ka Eglonam noslauc pēdīgo pensijas santīmu, ka dzīvo vārgam, slimam invalīdam uz kakla, novalkā viņa drēbes un vēl liec sevi appuišot, tu vēl līdīsi apzagt kaimiņus, konkrēti mani… parazīts un smerdelis turklāt!
Un Zigmunda dūre vēlreiz ķēra Otomāra ģīmi, šoreiz brēkulīgās mutes apvidū. Belziens vīreli ietrieca tieši pavērtajā skapī, kas dzelžaini nograbēja un salīgojās.
- Zobus! Zobus neizsit, zini, cik tagad dakteri plēš par plati? gaudoja Otomārs, pieķēris ar asiņaino un nosmulēto roku savai mākslīgajai kožamajai uzpariktei. Zvēra naudu! Trīsdesmit latus! Es neko nepaņēmu, pilnīgi neko, laid… ļauj man iet, es vairs nekad, goda vārds…
- It kā tev būtu gods. Zigmunds berzēja sāpīgos pirkstu kauliņus pie džinsiem. Un par taviem zobiem tāpat Eglons dabūja samaksāt, simts punktu! Vācies, kretīn, un aizmirsti ceļu uz šīm mājām, citādi nākamreiz es ņemšu medību bisi un tā sasālīšu tavu pakaļu, ka varēsi brēkdams trīs dienas mērcēt pautus vašbļodā. LASIES!
Ar pārvarīgām pūlēm apspiedis vēlmi iespert pa Otomāra nošļukušo dibengalu, Zigmunds pagaidīja, kamēr neveiksmīgais zaglis noģeņģerē pa kāpnēm, tad iegrūda apnicināto printeri un vadu saišķus atpakaļ skapī un sparīgi aizcirta durtiņas.
- Nu? Lejā viņu sagaidīja Vize.
- Dabiski, tas bija Otomārs. Nācās sagāzt pa purnu. Zigmunds devās pie mazgājamā trauka, lai noziepētu un noskalotu smerdeļa smaku.
- Tu šo iekāvi? Vize sabijusies iesaucās. Kaut ko bija paņēmis?
- Nepaspēja, bet tas neko nemaina. Protams, es šo iekāvu, bija pelnījis vairāk, bet riebjas nagus smērēt. Zigmunds kārtīgi noberza plaukstas dvielī un pastūma augstāk nošļukušās brilles.
Vize neko vairāk neprasīja un ari nepārmeta. Skaidra lieta, cilvēcīgu valodu Otomārs nesaprot, un, ja jau pats ar savām kājām tika prom, tad Zigmunda kāviens nemaz tik briesmīgs nav bijis.
Abi vienojās, ka par notikušo nevienam nestāstīs, kamdēļ Katiņai ar Valfrīdu pēc skaistas pastaigas un vēl jo vairāk bērniem jāzina tādi nesmukumi?
Bija gandrīz seši, kad visa kompānija atkal sanāca Riekstukalna lielistabā. Ieva un Dana atgriezās ar pūpolu un plaukstošu zaru pilnām rokām, arī Katrīnai bija zaļi zeltains puķu un zaru pušķītis. Meitenes piepildīja vāzes un daļu smaržīgā jaukuma uznesa bunkurā, kur trīslitru burkā ieliktais pušķis piepildīja mazo telpu ar reibinoši svaigu smaržu.
Visi iebaudīja pieticīgas vakariņas, jo pēc iepriekšējā vakara izēšanās neko pamatīgāku nekārojās. Kad šķīvji bija novākti un Vize nolika galda vidū kafijas kannu, Zigmunds aizsmēķēja un gaidoši uzlūkoja Kati.
- Nu, man šķiet, īstais brīdis tavām atklāsmēm ir klāt!
- Atklāsmēm? Adrians pārjautāja. Mamm, par ko ir runa?
- Par to pašu, kas sākās pērnruden. Katrīna dziļi ievilka elpu. Redz, es laiku pa laikam pie tā atgriezos, visu ko pārdomāju, lasīju, starp citu, Adrīt, ievēroju arī tavus ieteikumus par pasakām, eposiem un tamlīdzīgu folkloru. Ja godīgi, tad man jau vairākkārt gribējās par to parunāt, bet… paši zināt, cik visi bija aizņemti. Savā ziņā tas ir labi, jo, kā saka, man nevajadzēja strēbt karstu, bet bija iespēja visu vēl un vēlreiz pārlikt, salīdzināt, lai galu galā konstatētu, ka esmu uz pareizā ceļa, nu, vismaz par deviņdesmit procentiem.