- Tas ir par zemestrīcēm? Ieva nenocietās. Nu, ko tā Katrīna velk visu garumā, it kā ievadlekcijā sevišķi neattapīgiem studentiem!
- Ari. Jā… Ja kas, Zigi, tad tu man solīji internetā sameklēt Latvijas kartes ar agrāko gadu un gadsimtu lielāko zemestrīču vietām, bet…
- Piedod, johaidī, aizmirsās. Zigmunds drusku vainīgi noblisināja acis. Tā burzma ar eksāmeniem un viss pārējais.
- Nepārdzīvo, kapelmeistar, visu vajadzīgo uzraku pati. Labi, klausieties! Viss sākās ar pērnā rudens zemestrīci, ko mēs labi atceramies. Tobrīd man nekādi meklējumi nebija ne prātā, uz tiem mani uzjundīja tavs dievdotais kaimiņš Eglons. Saliekot kopā latviešu dainas par Pērkonu, kurš ar lielu rībēšanu nācis pārjūrin, kurš grib vai nu pekles tumsu, vai zemīti saskaldīt, par Dieviņu, ko no šīs zemes slīcināšanas ūdenī attur tikai Laima, skandējot nezināmas zelta spēles, par Dieviņa un Saules ienaidu, respektīvi, tumsu, kas turējusies trīs dienas…
ak, jā, vēl jāpiemin lielie viļņi, kas izcilājuši jūrmalas akmeņus… tātad, liekot to visu kopā ar diviem Ziemeļvalstu episkajiem sacerējumiem somu "Kalevalu" un skandināvu "Jaunāko Edu", nav nekādu šaubu, ka sensenos laikos Baltijas jūras austrumdaļā notikusi grandioza dabas kataklizma.
- Nu, super! jūsmīgi nočukstēja Dana un paspieda Adriana delmu. Kā filmā…
- Apmēram, Katrīna pasmaidīja. Taču ņemiet vērā, tas bija pa īstam! Ļoti, šausmīgi un briesmīgi pa īstam! Mēs pat nespējam iztēloties, ko domāja un izjuta cilvēki, kuri tolaik dzīvoja un visu redzēja savām acīm.
- Pārbijušies kā diegi un piesauca visus iespējamos dieviņus. Zigmunds papurināja galvu un iekampa pamatīgu kafijas malku. Droši vien bija arī upuri?
- Domāju gan. Ja zemē vērās milzu plaisas, ja krastam pāri gāzās zvērīgs cunami atcerieties skatus televīzijas ziņās no Indijas okeāna un Japānas bojā varēja aiziet simti un pat tūkstoši. Kur nu vēl bailes paniskas, nekontrolējamas bailes, kuru dēļ patiešām var nomirt neolīta vai eneolīta cilvēkiem tāpat bija sirdis, dvēseles un emocijas. Ko gan viņi juta, ieraugot skatu, kāds aprakstīts "Kalevalā". Katrīna sameklēja somā apdrukātu papīra lapu žūksni un aši atšķīra vajadzīgajā vietā. Lūk, klausieties!
Debess saplaisāja drīksnās, Plīsa visi gaisa logi, Aizslīdēja uguns dzirkste, Sarkansārtā aizlidoja, Cauri debesu tā skrēja, Dzirkstīja caur padebešiem, Caur deviņ debessjumtiem…
- Un vēl! Klausieties uzmanīgi un paturiet prātā!
Uguns tālāk aizgājusi, Liesma projām aizvēlusies, Vispirms dedzināja laukus, Daudzi lauku, daudzi purvu; Beidzot ievēlās iekš ūdens, Alu ezerā iekš viļņiem; Uzliesmoja tas no uguns, Tas no dzirkstīm sadzirkstīja…
- Jā, bet tur jau nav runa par zemestrīci vai cunami, bet gan kaut kādu ugunsgrēku! Ieva nesaprata.
- Ir gan tā jaunatne nepacietīga, pagaidi, Ieviņ, tas viss vēl būs, vienkārši gribu, lai jūs mēģinātu iztēloties briesmīgo ainu, ko vēro līdz nāvei pārbiedēti, neko nesaprotoši cilvēki… Neviens no viņiem nekad neko tamlīdzīgu nav redzējis, arī senči nav stāstījuši un mācījuši, kā jārīkojas brīdī, kad liekas visa zināmā pasaule: jūra, meži, lauki, purvi un ezeri, mājvietas, lopiņi, meža zvēri un putni, arī viņi paši kuru katru brīdi būs pagalam.
Nezināja cilvēkbērni, Kādā laikā rīta sākums, Kādā nakts ir nolaidusies, Apmiglotā zemesragā, Mežu klātas salas galā.
- Izklausās iespaidīgi, bet, ja nemaldos, "Kalevala" taču ir somu eposs. Šķita, arī Valfrīdu pārņēmusi nepacietība. Tas ir pamatīgu gabalu, patiesībā baigi tālu no šejienes.
- No mūsu skatupunkta jā. Katrīna pamāja. Taču, ja runājam par vispasaules vai pat kosmiskiem mērogiem, tad kādi pārtūkstoš kilometri ir tīrais nieks. Labi, tagad paklausieties, ko mums vēsta citu kaimiņu, proti, senskandināvu, mīti. Jaunākā Hda apraksta pasaules galu ragnarjoku, bet apraksta tā, ka kļūst skaidrs tas nav vis no kauslīga vikinga pirksta izsūkts pareģojums, bet gan mitoloģizēts un dievišķots konkrēta pagātnes notikuma atstāstījums. Un ko mēs tur lasām? Mēs tur lasām, pirmkārt, parfimbulvintru trīskāršu ziemu, tādu, kam pa vidām nav ne pavasaru, ne vasaru, zeme paliek sasalusi, valda baiss aukstums.
- Varbūt tas ir par ledus laikmetu? Adrians dedzīgi ierunājās.
- Nē, Adrīt, garām, nepacietīgi attrauca Katrīna, šķirdama piezīmēm saraibinātās lapas, padomā pats, pēdējā leduslaikmeta laikā visa Skandināvija atradās zem pāris kilometru… kilometru! vai vēl biezākas ledus kārtas, un tur nebija ne miņas no dzīvības. Kaut kāda apdzīvotība varēja sākties tikai tagadējās Ukrainas, Baltkrievijas un Viduspolijas reģionos. Mūsu senči indoeiropieši, pat vēl ne balti, tolaik klejoja tālās dienvidu zemēs, savu ērtību labad pūloties pieradināt zirgu… labi, tas bija joks! Klausieties tālāk! Otrkārt, fimbulvintras laikā uzklīst divi baismīgi vilki Skolls un Hatijs. Pirmais aprij Sauli, otrais Mēnesi. Vienlaikus no debesīm pazūd zvaigznes, zeme dreb tik stipri, ka koki izgāžas ar visām saknēm, sagrūst kalni, un ļaunais gars I.okijs ir izlaists brīvībā.
Vize klausījās kā sastingusi, iztēlodamās šaušalīgo ainu varbūt krietni spilgtāk nekā pārējie.
- Jau minētajiem monstriem pievienojas milzu čūska Jormunganda, kas izlien no dziļas jūras dzelmes un milzu līkumos tuvojas sauszemei vai tas neatgādina cunami? Izkļuvuši krastā, Jormunganda saindē zemi un debesis. Stāvokli vēl ļaunāku padara no dienvidiem atcerieties, no dienvidiem! uzbrūkoši uguns milži atamana Surta vadībā. Sākas neiedomājams haoss, visas stihijas jaucas kopā, bet nabaga cilvēciņi, pie zemes pieplakuši, no šausmām tikko dzīvi, vēro pirmatnējo spēku cīņu. Galu galā ļaunais Surts aizdedzina visas deviņas pasaules, un zemi aprij jūra…
- Ir nu gan ārprāts! Zigmunds norija siekalas, jo, Kates dramatiskajā stāstījumā klausoties, mute bija izkaltusi pavisam sausa. Paklau, vai mēs nevaram uztaisīt mazu pauzīti? Man kaut kur bija norakta puspudele viskija.
- Ciest nevaru! Katrīna izskatījās neapmierināta, arī Adrians nepacietīgi sarosījās; visu laiku viņš bija burtiski uzsūcis katru mātes vārdu, un šāds pārtraukums, kaut vai uz dažām minūtēm, kaitināja.
- Mieru, Kate, īpaši tev man atradīsies mazītiņš franču konjaciņš. Zigmunds rakņājās savā milzīgajā grāmatplauktā, kur bez grāmatām atradās neskaitāmi, ne mazāk vērtīgi priekšmeti: kārba ar medību bises patronām, vairāki pulksteņi un barometri, dažādu kalibru baterijas, no patrončaulām izvirpoti dzeramkausiņi, skaists misiņa svečturis, bet pret Elsberga biezo dzeju krājumu bija atslieta draudīga izskata raķešpistole.
- Es nezinu, varbūt jums, vēsturniekiem, skaitās normāli gāzt neiesvētītiem cilvēkiem virsū tādu informāciju, no kuras galva sāk šķobīties un kuņģī iemetas vāveres, bet man pamazām sākas roku trīce, vispār konkrētais flaters. Rau, Valfrīds jau izskatās tīri bāls.
- Muļķības, uzrunātais attrauca, pats tādā krāsā! Es vienkārši klausos un domāju, kā tas viss varētu skanēt…
- Trako māja! Zigmunds noburkšķēja un sapilināja glāzēs, ko nu bija izdevies sameklēt. Viens murgo par haosa simfoniju, no otras stāstiem bērni čurā gultās…
- Ja tu, tēti, domā mūs, tad tev nav. taisnība, ņipri paziņoja Ieviņa.
- Tas viss ir absolūti superīgi, un neviens te nečurā gultā, un tu varētu ātrāk darīties ar savu viskiju, lai Katrīna stāsta tālāk.
- Viens prātīgs vārds. Kate apslapināja lūpu galus ar Zigmunda sarūpēto konjaka lāsi un uzdzēra kafiju. Labi, maza pauzīte nekaitēja. Tagad varam pāriet pie otrās daļas. Kataklizma bija vienreizēja, tas nu ir skaidrs; mūsu katastrofu dainas pilnīgi un absolūti atbilst somu un skandināvu rūnām un sāgām. Kad biju tikusi tik tālu, gribējās saprast, kāpēc tas viss notika? Kas izraisīja tādu haosu? Internetā sameklēju visu iespējamo par zemestrīcēm Latvijā un Baltijā, taču nekā jauna neatradu. Paņēmu par atslēgvārdu tektonika Latvijā un rakos tālāk, kamēr atradu ģeoloģijas zinātņu doktora V. publicētos materiālus un kartes, kas attēlo Latvijas seismisko stāvokli. Te ir šī karte! Viņa pavicināja lapu, kurā pazīstamo Latvijas kontūru vairākās vietās šķērsoja smalkākas un treknākas sarkanas līnijas, daudzviet iezīmēti punkti. Vispirms man jāsaka Adrians ar savu nogrimušo piļu vai pilskalnu teoriju trāpījis ja ne desmitniekā, tad ļoti tuvu tam. Vesela rinda teikās aprakstīto nogrimušo piļu tiešām atradušās uz zemes garozas seismisko lūzumu līnijām tās, kas atrodas Liepājas tuvumā Embūtes, Aizputes, Vērgales Elku kalnā; otra grupa tādā kā trijstūri starp Ventspili un Talsiem: Puzes, Usmas, Sabiles un Talsu senpilis. Jā, ļoti interesants ir stāsts, kā nogrimusi baznīca netālu no Skrundas: atskanējis savāds troksnis, ap baznīcu sācis trakot viesulis, kalna gals atvēries, un baznīca iegrimusi kalna caurumā. Tas ir aizraujoši, un, ja šo lietu sīkāk papētītu arheologi kopā ar ģeologiem, varbūt nāktos pārvērtēt daudz līdzšinējo pieņēmumu. Taču ne jau par to ir mūsu stāsts, jo šeit var būt runa tikai par zemestrīcēm vai karsta parādībām, kad zeme pēkšņi iegrūst, jo zem virskārtas erozijas dēļ izveidojies pamatīgs caurums. Tomēr, lai cik baigi, pēc uguns apņemta pasaules gala neizskatās. Taču šis… Katrīnas pirksts pieskārās treknai, sarkanai līnijai, kas sākās apmēram Akmeņraga rajonā un stiepās līdztekus jūras krastam, garām Ventspilij un slīpi atdūrās kartes augšmalā. Ir vēl otra līnija, kas no Rīgas paceļas nord-nord-west virzienā un, kā redzams, sastopas ar iepriekšminēto līniju kaut kur ārpus šīs kartes un Latvijas jūras robežas. Ko tā apzīmē? Tā, mani mīļie, apzīmē seismiski aktīvu dziļlūzumu zemes garozas un mantijas līmenī!