- Ej pa gaisu, Kate! Zigmunds gandrīz aizrijās. Tu gribi teikt, ka…
- Tad mēs visu laiku sēžam tieši virsū šim elles dziļlūzumam? Valfrīds iztrūcies ieskatījās sievai acīs. Kāpēc par to neviens neraksta, kāpēc cilvēki neko nezina?
- Raksta gan! Katrīna taču to izlasīja internetā, tātad to var izdarīt katrs, iebilda Dana. Lai arī būtu tas dziļais lūzums, nekas briesmīgs taču nenotiek.
- Es arī domāju, ka nav ko uztraukties. Ieviņa atbalstīja māsu. Labi, bijušas zemestrīces, nu un tad? Tā jau nav nekāda katastrofa, ne jau nu tādas šausmas, kā rakstīts "Kalevalā" un Edā, labi, dainās arī. Droši vien viss tā arī bijis, bet šausmīgi sen.
- Jauniešiem stipri nervi, šķībi pasmīnēja Valfrīds. Man gan tagad būs drusku neomulīgi.
- Neuztraucies, tēt, ar laiku pāries, Adrians prātīgi mierināja, izraisīdams pārējo smieklus.
- Vai es drīkstu turpināt, vai ari sāksim dikti baidīties un piesaukt tuvo pasaules galu, ko? Katrīna neiecietīgi uzprasīja. Stāstam vēl nav beigu, un es jūs brīdinu, tās būs satriecošākas par sākumu.
- Plāj vaļā! Diez vai kas ļaunāks vēl var nākt. Valfrids rezignēti atmeta ar roku. Atliek vienīgi cerēt, ka tas dziļlūzums ir nomierinājies uz kādiem pārsimts gadiem.
- Kā jums šķiet, kur šīs abas līnijas saskaras? Katrīna vēlreiz pārvilka tām pirkstu.
- Kas tur augšā ir? Adrians dažas sekundes domāja. Tur… pareizi, tur ir Sāmsala, Sāremā. Tā ir?
- Sēdies, desmit! Pilnīgi pareizi, var teikt, ka abas dziļlūzumu līnijas sastopas Sāremas salā. Bet es aizmirsu pievērst jūsu uzmanību vēl vienam punktam, lūk, šeit. Kate ar pildspalvas uzgali pieskārās sīkam, sarkanam aplītim, kas atradās uz Ventspili skarošās līnijas, iepretim Slīteres Zilajiem kalniem, jūrā apmēram divpadsmit līdz piecpadsmit kilometrus no krasta. Šis ir vairāku jaunākos laikos notikušu, līdz pat septiņām ballēm stipro zemestrīču epicentrs. Es, protams, neesmu ne seismologs, ne ģeologs, tomēr man nez kāpēc šķiet, ka mūsu pērnruden piedzīvotā zemestrīce arī saistās tieši ar šo punktu, jo drebināja tieši pa attiecīgo līniju, kamēr Grietiņmežā, nieka sešus kilometrus no jūras, kā saka, pat lapiņa nenotrīcēja. Paskatieties uz otras sarkanās līnijas turpinājumu, kas iet caur Rīgu un Jūrmalu tur ir nevis viens, bet pieci vai seši sarkanie punkti; līnija iet uz leju, un netālu no Jelgavas ir vēl viens, bet visi atrodas uz zināmās līnijas, kas atduras Sāmsalā.
Seši klausītāji uzmanīgi lūkojās zīmējumā, katrs savā veidā pūlēdamies izprast, ko tas viss nozīmē un kā var ietekmēt viņu dzīvi. Katrīna paņēma pildzīmuli un iezīmēja kartē aptuvenu Sāremas salas kontūru, pēc tam paturpināja sarkanās līnijas, līdz tās sadūrās nosacītā punktā salas vidū.
- Izskatās pēc iedauzītas rūts plaisām, klusiņām nomurmināja Vize. Katrīna uzlūkoja viņu neslēptā gandarījumā.
- Vizīt, arī tev desmit! Apbrīnojami! Tu tikai palūkojies un uzreiz ieraudzīji to, ap ko es lauzīju galvu nedēļām.
- Kā tad tā? Vize apjuka. Ko tādu es pateicu? Tikai to, ka man tā rādās, vairāk neko.
Zigmunds ar Valfrīdu saskatījās vieglā aizkaitinājumā sak, tīrais posts ar tik pārgudrām sievām; Ieva, kaut vēl neko nesaprazdama, sajūsmā vai palēcās. Adrians sagrumboja augsto pieri, pūloties saskatīt zīmējumā to, ko tur ieraudzījušas abas mātes.
- Sārema, dritvaimicīt! Katrīna vairs nevarēja izturēt. Sāmsala. Vai tiešām jums nekas nenāk prātā? Atcerieties, kas rakstīts "Kalevalā"!
Aizslīdēja uguns dzirkste,
Sarkansārtā aizlidoja,
Cauri debesu tā skrēja,
Dzirkstīja caur padebešiem…
Nu?!
- Paklau, es tevi tūdaliņ nopēršu, ja tu turpināsi mocīt cilvēkus. Valfrīds tvēra Katrīnai pie sāna, bet tā izvairījās.
- Mēs esam pārāk nodullināti, Katiņ, neviens te vairs neko nespēj saprast.
- Vize taču pateica! Iedauzīta rūts! Plaisas! Kas iedauza rūti? Kādas rokas mests akmentiņš. Roku liekam malā, paliek pāri akmentiņš, tas pats sudraba akmentiņš, ar ko Saule laida Mēnešam… Meteorīts taču! Sāremas meteorīts, kas tur atstāja katram tūristam zināmo Kāli krāteri, simtu desmit metrus diametrā, divdesmit divu metru dziļumā.
- Meteorīts? Zigmunds izbolīja acis. Sāremas meteorīts uztaisījis visu to blīkšķi, ko tu pirmīt aprakstīji? Tad jau tam bija jābūt nenormāli lielam!
- Pēc jaunākajām ziņām Sāremā nokritis tikai viens gabaliņš tāds, apmēram piecdesmit tonnu smags, ar ātrumu divpadsmit kilometri sekundē…
- Labs gabaliņš! Valfrīds nogrozīja galvu. Un kur tad palika pārējais?
- Ļoti labs jautājums. Ir visai ticama hipotēze, ka tas bijis ļoti liels meteorīts. Protams, ne tik prāvs kā tas, kurš pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu iebliezās Amerikas kontinenta Jukatanas pussalas ziemeļos, tātad Atlantijas okeānā, atstāja tur zemūdens krāteri simtastoņdesinit kilometru diametrā un izraisīja arktisko ziemu, kas savukārt nomirdināja dinozaurus. Sāremas meteorīts apmēram desmit kilometru augstumā virs Zemes sasprādzis gabalos. Sāremā trāpījušais fragments izraisījis satricinājumu, kas atbilst, viņa ieskatījās piezīmēs, atbilst divdesmit trotilekvivalenta kilotonnām. Salīdzinājumam Hirosimas atombumbas ekvivalents bija tikai piecpadsmit kilotonnas.
Istabā uz mirkli iestājās tāds klusums, ka varēja skaidri saklausīt ligzdu būvdarbos aizņemto bezdelīgu vidžināšanu aiz ārsienas un Džeroma miegaino tusnīšanu dīvāna stūrī.