- Reālais blīkšķis. Pirmais atģidās Adrians. Brīnums, kā visa sala neuzgāja gaisā!
- Ja pareizi atceros, toreiz, kad es tur biju skolas laikā, gids stāstīja par sīkākiem krāterīšiem, dažu metru diametrā, Zigmunds domīgi noteica. Tad jau tos iesitušas mazās drupatiņas. Nez, kur palika pārējais? Nogāzās Somijā? Skandināvijā?
- Tur jau tā lieta, ka neviens nezina, cik liels šis meteorīts bijis pirms sadalīšanās un cik fragmentos saplīsis, Katrīna turpināja. Ja pieņem, ka Kāli krāteri izsita pats lielākais gabals, tad jājautā, kāpēc sāka degt Somijas un Skandināvijas meži? Tas nozīmē, ka bija arī citi gabali, iespējams, ne mazāki par Kāli. Un šajā sakarā es… vārdu sakot, tā ir tikai mana hipotēze… pieļauju, ka vismaz tikpat liels, ja ne lielāks, gabals ietriecās jūrā, lūk, te iepretī Slīterei. Tas viss notika vienlaikus, varbūt ar pussekundes atstarpi, kas tas pats vien ir. Milzīgs, neiedomājams trieciena spēks salīdzinoši nelielā teritorijā… ja ne ielauza zemes garozu tas laikam būtu par traku -, tad, trāpot plātņu lūzuma vai saskares vietā, izraisīja neiedomājamu zemestrīci kopā ar cunami, kas piemeklēja visu Baltijas austrumgalu pie mums, Somu un Botnijas līcī. Es palasīju, ko raksta speciālisti kas notiktu, ja tāda izmēra meteorīts trāpītu okeānā vai jūrā. Neiedomājams troksnis un dārdoņa, lūk, ko nozīmē Pērkons nāca pārjūrinl Ūdens virsma it kā uzliesmo no apakšas "Kalevalā" tas aprakstīts ļoti precīzi, pēc tam uzšaujas ūdens stabs septiņu kilometru augstumā, izveidojas ūdenslāšu mākonis apmēram desmit kilometru diametrā, kas sajaucas ar gaisā uzrautajām augsnes daļiņām lūk, jums trīs dienas ilgstoša tumsa, ko papildina dūmi no degošajiem mežiem! Nākamajā mirklī veidojas cunami vilnis, jo tuvāk krastam ir epicentrs, jo lēnāk ceļas vilnis, toties tas ir augstāks… Kāli meteorīta lielumam atbilst apmēram divdesmit metru augsts vilnis, bet, ja tāds pats vai vēl lielāks gabals nogāzās divpadsmit kilometrus no Kurzemes krasta, tad tas varēja būt arī trīsdesmit metru augstumā.
- Mīļo Dieviņ! Vize iestenējās un piespieda cieši sakrampētās dūrītes pie vaigiem. Tad tak neviens pats nevarēja palikt dzīvs, ja bija tuvumā.
- Tā izskatās. Kate pamāja un pārvilka delnu pierei… nez kāpēc bija kļuvis karsti. Taču tas, kā mēs jau zinām, noticis nežēlīgi sen, un tur neko nevar mainīt.
- Cik sen? Valfrīds pacēla domīgi pieliekto galvu. To tu vispār nepateici.
- Pēc jaunākajiem pētījumiem izrādās, ka ne visai sen pirms divarpus līdz trim tūkstošiem gadu. Agrāk gan zinātnieki strīdējās par laikposmu no diviem līdz pat deviņiem tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, bet tas bija galīgā pretrunā ar otru atzinumu, ka meteorīta krišanas laikā Baltijas jūras austrumu krasta zemes jau bijušas apdzīvotas, kas ledus laikmetā un vēl pāris tūkstošus gadu vēlāk nekādi nebija iespējams. Jaunākais datējums man šķiet vispareizākais, jo labi iet kopā ar vēl vienu mītu tādu, kas radies tālā, bet ļoti labi zināmā zemē, ko mēdz saukt arī par Eiropas kultūras šūpuli, Eiropas demokrātijas dzimteni.
- Tu runā par Grieķiju? Valfrīda seja noskaidrojās, viņš sāka aptvert, ko Katiņa domā.
- Tieši tā, gudrais tu mans! Es runāju par grieķu mītu, kas stāsta par Saules dievību Hēliosu un viņa nabaga ārlaulības dēlēnu Faetontu, kurš, vēlēdamies pierādīt saviem nejaukajiem vienaudžiem acīmredzot, tīņu agresivitāte un neiecietība arī tik senos laikos bija aktuāla -, ka viņa papiņš ir pats Saules dievs, pieprasīja Hēliosam ļaut viņa vietā zelta ratos šķērsot debesjumu.
- Ikurāt kā mūsdienu biezo atvases, kam nāvīgi gribas izrādīties senča krutajā vāģī, Zigmunds drusku nervozi ieķiķinājās.
- Nūja, taču viss beidzās baigi un traģiski; puika zaudēja vadības kontroli, tas ir, nespēja novaldīt zirgus… Katrīna pārgāja uz vieglprātīgāku toni. Nobrauca no ceļa, Saules ratu karstums sāka svilināt mežus un visu pārējo, un tad pats grieķu panteona boss, vārdā Zevs, meta šim ar zibeni, un nabaga Faetonts, ar visiem ratiem degdams un atstādams aiz sevis ugunīgu asti, iekrita tālajā ziemeļu upē Eridānā. Man jāatgādina, ka ziemeļu upe Eridāna var būt tiklab poļu Visla, ciklab mūsu Daugava. Skatoties no Grieķijas puses, Daugavas ieteka jūrā un Sāmsala ir teju viens punkts.
- Perfekti! Absolūti perfekti. Zigmunda acenes jūsmīgi dzirkstīja. Kā tu teici, no kuras puses vikingiem uzbruka milži dedzinātāji?
- No dienvidiem, protams! No tā var secināt, ka mūsu meteorīts gaišā dienas laikā runa taču ir par Saules dievu! ar baisu rūkoņu un dārdoņu uznira debesīs sengrieķu redzeslokā, izskatīdamies pēc oranžsarkanas bumbas, kas velk līdzi ugunīgu asti, un pazuda ziemeļu virzienā. Tālab grieķi mudīgi sacerēja zināmo mītu. Starp citu, tajā teikts, ka Faetonta krišana aizdedzinājusi mežus arī Grieķijas kalnos un pat Kaukāzā. Laikam mūsu meteorīts arī tur paspēja nobirdināt kādu gabalu. Protams, grieķi bija lieli ceļotāji un zināja par ziemeļu dzintara zemēm, zināja Eridānu kā citādi šiem bija to saukt vārdā? Ja kas, tad dzintara izcelsmi grieķi izskaidroja tā, ka Eridānas upes nimfas tik gauži raudājušas par smukā Faetonta bojāeju, ka pārvērtušās par priedēm un viņu asaras par dzintara lāsēm.
- Nu, mamm! Adriana acis mirdzēja, augstā piere satraukumā bija pat nosvīdusi. It kā daudz kas tāpat zināms, internetā var izlasīt dažādu informāciju, bet tu to visu esi savilkusi kopā tā, ka viss kļūst pilnīgi skaidrs un nevienam nav, kur piesieties.
- Patīkami, ka tu tā saki. Viņa iešķībi paklanījās. Lūk, ja atrastos kāds akadēmiski neiesīkstējis ģeologs, kurš būtu ar mieru papētīt senā milzu meteorīta gabala hipotētisko ietriekšanos netālu no Ziemeļkurzemes krastiem un to, kā šis fakts ietekmējis teritorijas tektonisko situāciju… manuprāt, tas tiešām būtu pūļu vērts. Vispār ar Ziemeļkurzemi saistās vēl kas interesants leduslaikmetā milzīgās, apmēram divus kilometrus biezās pārledojušās sniega masas svars iespiedis zemes garozu uz iekšu, bet pēc ledus izkušanas garoza sākusi izlīdzināties, tas nozīmē celties uz augšu, to laikam sauc par iekšējo spraigumu. Lūk, un, ja tādā brīdī tur vēl iebunkšījās meteorīts, tas noteikti ietekmēja zemes garozas stabilitāti uz ļoti ilgu laiku. Ilgu tikai no cilvēka viedokļa, jo Zemes ģeohronoloģiskajā skalā daži tūkstoši ir īss laika sprīdis. Domāju, ka sarkanās līnijas kartē ir abu šo faktoru iedarbības rezultāts.
- Punktā! Zigmunds piekrita. Un ko tu tagad domā ar visu šo fantastisko informāciju darīt? Vajadzētu tak publicēt, kļūsi pasaulslavena.
- Izbeidz! Katrīna atvēcinājās. Ellē man vajadzīga pasaulslava! Kādu rakstu uztaisīt jau varētu, tikai baidos, ka līdz ar to tikšu piepulcināta spiristiķu draudzei.
- Te nu nav nekā spiristiska, protestēja Valfrīds. Tu esi visu pamatojusi līdz beidzamajai detaļai, un, galvenais nav nevienas pretrunas. Tik milzīgu darbu, jā, īstu atklājumu vienkārši nedrīkst nogrūst malā, daudziem tas būs ļoti interesanti, turklāt…
- …turklāt vienu lietu es tomēr neesmu atkodusi. Katrīna kārtoja savus papīrus atpakaļ mapē.
- Kādu? Ieva gribēja zināt.
- Zelta spēles! Laimas zelta spēles, instrumentu, riku… sauc, kā gribi, to uzparikti, kas spēja savaldīt Dieva vai Pērkona dusmas un kaut kā apturēt vai citādi iejaukties kataklizmas procesā. Viņas lūpas spītīgi sakniebās.
- Katrīn, tā noteikti ir tikai alegorija, ierunājās visu laiku klusējusī Dana. Tautasdziesmās ir tik daudz alegoriju melna čūska uz akmeņa, Saules josta un tamlīdzīgi. Tās nevar būt reālas lietas, tikai kaut kādi simboli.