- Tādā gadījumā man jānoskaidro, ko simbolizē apzīmējums Laimas zelta spēles. Labi, beigsim! Nu jau pietiks stāstu, lekciju, atklāsmju un fantāziju, vai tad mums nebūtu laiks kopties uz mājām?
- Vēl mazu brītiņu… tielējās Adrians, kādu pusstundiņu, es apsolīju Danai izgriezt ādas jostu, tas daudz laika neprasīs.
- Labi, ej un griez, neviens nekur neskrien. Kate pamāja. Mēs arī varam vēl brītiņu papļāpāt par šīs zemes lietām, tikai neaizraujies par ilgu.
Trīs jaunieši kā pēc komandas pietrūkās kājās un devās uz durvīm.
- levuk, paķer minīti! uzsauca Dana. Noklaudzēja ledusskapja durvis, un pēc brīža nesaskanīga dipoņa uz kāpnēm liecināja, ka trijata dodas uz savu bunkuru.
- Vēl kafiju? apvaicājās Vize, atviegloti nopūšoties, ka no Katrīnas stāsta uzburtās, drausmīgās nelaimes piemeklētās senās pasaules var atgriezties ierastajā esībā, un, atbildi negaidīdama, devās uz virtuvi.
Valfrīds klusēdams smēķēja, nervozi birdinādams pelnus seklā māla biķerī. Sirmuma cauraustā matu cirta bija noslīgusi līdz uzacīm, plakstiņi viegli pievērti, it kā dūmu vairīdamies. Zigmunds atvēra logu istabā ieplūda pavasara vakara smaržu un skaņu kokteilis: varžu kaislīgie kurksti, mežastrazdu flautu trio, bezdelīgu miegainā vidžināšana pēc nogurdinošajos ligzdu jaunbūves vai remontu darbos aizvadītas dienas.
- Nu, ko klusējat kā cirvi nenoķēruši? Kate ar mazu smīniņu noprasīja. Paši uzprasījāties pēc manām atklāsmēm, bet tagad taisāt tādus ģīmjus kā pasaules gala priekšvakarā.
- Tik ļauni nav, vienkārši… Zigmunds mulsi nomurmināja, lūkodamies pagalmā, kur liegā vēsmā drebēja debeszilo pasniedzīšu ziediņi. Nāvīgi dīvaini tas viss! Tikai nepārproti mani, bet atkal kāpēc tieši tu? Kāpēc tieši tev ienāca prātā sākt pētīt šīs lietas, ko?
- Uz šo jautājumu man nav atbildes, kapelmeistar, ja gribi, sauc to par likumsakarīgu apstākļu sagadīšanos. Un vispār, mainām tēmu! Ieslēdz Klasiku un piedāvā cigareti, lūdzams!
Zigmunds atrāvās no pasniedzīšu vērošanas un pagrieza radioaparāta slēdzi. Londonas filharmonijas orķestris vētraini atskaņoja fragmentus no Rosini operas "Vilhelms Tells". Katrīna aizsmēķēja un ērti ierotījās uz dīvāna blakus Valfrīdam.
- Kas ir, mīļais? viņa bez skaņas jautāja, mazliet bažīgi vērojot vīra pierē ievilkušos grumbiņu.
Viņš papurināja galvu, taču grumbiņa nepazuda, ja nu vienīgi paslēpās matu cirtas ēnā. Jautāt vēl ko Katrīnai negribējās; arī pašai sirdi kutināja diezgan dīvaina jutoņa apmierinājums jaucās kopā ar nenoteiktu trauksmes sajūtu. "Tas ir pavasaris," viņa nodomāja, "pavasaris mani vienmēr pataisa vēl dulnāku nekā parasti." Nāsīs iesitās ierastā Valfrīda tualetes ūdens smarža, tik tīkama rūgtensilta, mulsinoša. Gribas uz mājām, gribas viņam pieglausties tā pa īstam, paslēpties abu siltumā un…
Vize nāca ar kafijas kannu. Karstais, smaržīgais dzēriens salija krūzēs un palīdzēja izrauties no trauksmīgajām izjūtām.
- Jā, brīnumu lietas tu esi sastrādājusi. Zigmunds spītīgi nevēlējās mainīt tēmu. Vispirms uzroc manu senci…
- Vispār jau tā nebiju es, bet gan Herr Feierabenci, atvairījās Katrīna, un tas notika pilnīgi nejauši. Viņa gan iekoda lūpā, taču bija par vēlu.
- Nekādu nejaušību nav, pati teici! Zigmunds nerimās. Tātad, ja mēs esam atzinuši, ka tā bija likumsakarība, kas palīdzēja noskaidrot šo to, bet visu pārējo samudžināja vēl vairāk, tad pēc loģikas iznāk, ka arī šis tavs pētījums ar pilnīgi satriecošiem rezultātiem ir kaut kāda likumsakarība…
- …kas noteikti atkal kaut ko samudžinās, to tu gribēji teikt? uz Rosini kareivīgās mūzikas fona noprasīja Katrīna un cīņaskāri atsvieda no pieres matu vilni. Kas es, tavuprāt, esmu mūžīgā gaisa jaucēja, ko?
- Vai jūs abi reiz beigsiet kašķēties? Valfrīds žēli noprasīja. Pavasara vakars, putniņi dzied, pasaule pilna skaistuma, bet šie kārtējo reizi liek vaļā ķīviņu par transcendentālām tēmām. Vize, ja tu apklusināsi savu vīru, tad man ir cerības tikt galā arī ar savu sievu.
- Neviens te nekašķējas, sliktākajā gadījumā varētu izvērsties zinātnisks disputs par laika cilpaino dabu.
- Kāpēc cilpaino? nesaprata Vize. Laiks taču vienkārši iet uz priekšu bez apstājas, rau, sākām pļāpāt sešos, bet tagad jau gandrīz pusdeviņi, kur jums tur kādas cilpas?
- Lai nu kurš to būtu teicis! Kate nogrozīja galvu un ņēmās no jauna aizdedzināt apdzisušo cigareti. Sieviete no diviem laikmetiem skan gluži kā romāna nosaukums, bet tā ir absolūta realitāte. Ja jau laiks tā nepagriežami paietu, aizritētu kā pa diedziņu, kā tad mēs būtu nokļuvuši tur, pati zini, kur, bet tu šeit?
- Jā, lai cik tas būtu jocīgi, laikam tomēr jāatzīst, ka viss pasaules laiks pastāv vienlaicīgi. Šis kalambūrs piederēja Valfrīdam.
- Tad tu gribi teikt, ka tagad un joprojām kaut kur ir un darbojas arī tas laiks, kurā es kādreiz… Vizēs ieslīpās acis bija kļuvušas platas kā logi, palsas, pavasarīgas krēslas pilni.
Valfrīds paraustīja plecus. Ar prātu saprast nav iespējams, tomēr vai gan var citādi skaidrot to, kas ar viņiem visiem reiz noticis?
- Iespējams, to kaut cik var izskaidrot paralēlo pasauļu teorija vai, kā vēl to sauc, laika multidimensionalitāte. Zigmunds grozīja pirkstos neaizdegtu cigareti. No tāda viedokļa iznāk, ka ceļojums laikā ir nevis kustība pa laika vektoru, nu, uz priekšu vai atpakaļ, bet tāds kā solītis sāņus. Špuks! Un mēs jau atrodamies kādā no paralēlajām pasaulēm ar citu laika atskaites punktu!
- Es neko nesapratu, Vize nopūtās.
- Godīgi sakot, es pats arī nesaprotu, atzinās Zigmunds. Ja patiešām pastāv miljoniem paralēlu pasauļu, tad tas ir pilnīgi neiedomājams bardaks, nesaprotu, kā Dievs Kungs tajā spēj orientēties…
Visi iesmējās, arī Vize.
- Padomā, un, ja nu mēs dzīvotu kādā citā, es domāju, paralēlajā pasaulē, un tajā pasaulē mēs nebūtu satikušies, vispār nebūtu pat pazīstami? Valfrīda vaibstos iegūla dīvaina apmulsuma izteiksme. Vai spējat ko tādu iztēloties?
- Varētu gadīties vēl sliktāk. Katrīnai neviļus nodrebēja balss. Tajā pasaulē mēs, iespējams, būtu gan satikušies, bet pēc tam izšķīrušies un aizgājuši katrs uz savu pusi, un…
- Neturpini, tādas vājprātības es negribu dzirdēt… Zigmunds nedabūja pabeigt, jo Vize viņu pārtrauca neparastā dedzībā.
- Ja tāda vispār ir, tad tā nav nekāda labā pasaule, teikšu, kā ir! Dieva laime, ka mēs nedzīvojam kaut kādā paralēlā un dullā, bet paši savā, pareizajā pasaulē.
- Lūk, tas nu vienreiz ir vārds vietā! Zigmunds sparīgi iezvēlās atpūtas krēslā. Katei taisnība, labāk tiešām mainām tēmu, citādi var aizgvelzties nezin kur.
Tomēr tēmas nomaiņa tik viegli nevedās; visi apklusa, it kā katrs sevī meklētu citu runājamo. Klusums sabiezēja tik dziļš, ka likās Klasikas raidītā Haidna mūzika pati no sevis pieņēmusies skaļumā. Pat neskaidrie trokšņi no bēniņu bunkura Adriana un abu meiteņu smiekli, izsaucieni, pagrūsta sēdekļa kājas skrapsti pret linoleju bija pierimusi.
Pa vaļējo logu kopā ar tumstošā vakara vēsumu ieplūda tāda kā tāla pērkonduna… Vize iespraucās starp Zigmunda krēslu un palodzi un paliecās ārā.
- Patiesi, rādās, kaut kur ducina pērkons, bet tālu. Zibeņu nav, rūsa gan plaiksnās, padomā, cik agri, vēl tikai aprīlis!