Выбрать главу

Arī Katrīna paliecās sāņus, lai paskatītos. Uz debesu tumšās dūma­kas fona lāgiem ievizējās spokaini zilganbāls spīdums aizraujošs, pat fantastisks skats!

-    Kas tur ko brīnīties, ja vairākas dienas ir tik silts kā vasarā. Valfrīds paraustīja plecus. Klau, pulkstenis nāk uz deviņiem, laikam mums tiešām vajadzētu braukt. Man tad nekas, bet Katiņai rit uz darbu, Adrim skola…

-    Kā tad, izballējušies nu esam visās iespējamās dimensijās, piebal­soja Katrīna. Iešu pasaukt Adri. Viņa cēlās no jauki iesildītā dīvāna stūrīša, bet Vize pasteidzās pirmā.

-    Es uziešu, saukšu meitas arī lejā, lai neaizsēžas līdz naktij.

Kāpnēs nodipēja Vizēs tupelīšu vienmērīgie soļi, tikko sadzirdams

čiksts vēstīja, ka viņa pavērusi bunkura durtiņas. Tagad vajadzēja būt dzirdamām balsīm, taču Haidna sonātes caurvītais klusums ieilga. Pa­gāja apmēram minūte, tad atkal atskanēja soļi kāpnēs. Taču tie bija gluži citādi soļi steidzīgi, nevienmērīgi, klūpoši, tādi, ko mēro ārkārtīgi sa­traukts un pārbijies cilvēks.

Nākamajā mirklī istabas durvīs parādījās Vize bāla kā tikko novitēta siena. Lūpas drebēja, plauksta piespiesta pie krūtīm, lai pievaldītu neganti pukstošu sirdi.

-    Kas nu? Zigmunds pielēca kājās. Kaut kas noticis? Ievai, Da­nai? Adrim? Vize!

-    Es nezinu… tā izmocīja. Tur augšā neviena nav! Tur vispār… es nezinu, kā to nosaukt…

Elpa aizcirtās Katrīnai krūtis, viņa saskatījās ar Valfrīdu, kura sejā nebija ne asins piles. Abi trūkās no dīvāna un metās pakaļ Zigmundam. Viņi gandrīz iespriedās durvīs, tomēr Zigmunds izlauzās pirmais, izjoņoja cauri guļamistabai un neprātīgos lēkšos uzšāvās pa kāpnēm. Klup­dami uz bēniņu nelīdzenās grīdas, visi steidzās uz bunkura pavērtajām durvīm, pa kurām varēja redzēt liegi šūpojamies vadā iekārtu, salmu abažūra apņemtu spuldzīti.

Bunkurā nebija ne dzīvas dvēseles. Vēl vairāk tur neatradās arī parastais apmēbelējums mazais dīvāniņš un mūžvecais atpūtas krēsls. Nebija pat ar audekla gabalu apklātās kastes, ko jaunieši izmantoja kā galdiņu, tikai pie aplupuša mēbeļkartona sienas zemē gulēja auduma ga­bals, kas izskatījās pēc veca aizkara. Burkā sabāztie bērzu un papeļu zari kaktā apdullinoši smaržoja… šķita, smarža ir materializējusies tikko sajaušamā mirguļojošā, strauji izgaistošā migliņā. Sareiba galva, turklāt tik spēcīgi, ka Katrīna atslīga pret durvju aplodu, vairs nespējot noturēties kājās. Viņai aiz muguras pēc elpas cīnījās Vize. Valfrīds bija izturīgāks; mirkli pakavējies pie zemā slieksnīša, viņš apņēmīgi kāpa tam pāri, vēlē­damies ar tausti pārbaudīt to, kam nespēja noticēt redze.

-    Paklau, varbūt viņi vienkārši dzen velnu? viņš nedroši ierunājās, aplaidis skatienu apkārt, bet nemanīja neko vairāk par zariem piebāzto burku, meiteņu gatavotos dekorus un pāris stirnādas pie sienām.

-    Kādu velnu? Lai ko šie arī būtu pasākuši, viņi taču nevarēja, mums nedzirdot, izdabūt pa durvīm visas savas grabažas, joprojām cīnoties ar reibonīgo sajūtu, vārgi iebilda Katrīna.

Valfrīds nervozi paraustīja plecus un pavērsa skatu uz kādu vietu, ko pārējiem aizsedza durvis.

-    Pag', kas tad tas?

Katrīna pieķērās durvju plātnei, lai tiktu iekšpusē un ieraudzītu to, kam pievērsās vīra acis, bet Zigmunds viņu pagrūda sānis. Nākamajā mirklī viņš mežonīgi saķēra galvu abām rokām, it kā gribēdams to no­raut no pleciem, un iekliedzās… nē, nevis iekliedzās, bet iekaucās neie­domājamās šaušalās un izmisumā.

-     Kas… Zigi, traks esi, vai!? Valfrīds satvēra drauga sakrampētās rokas un purināja no visa spēka. Atjēdzies! ja tu kaut ko zini, zini, kur palikuši bērni, tad runā, citādi paliek bail… Nu!

-    Velns, velns, velns! Idiots es esmu, pilnīgs kretīns! Ak kungs, kā es varēju to aizmirst! Nošaut mani vajadzētu… joprojām plēšot sev matus, auroja Zigmunds, pat nejuzdams, ka Valfrīds viņu krata kā pupu kūli.

Līdz ārprātam satrauktās Katrīna un Vize pārvarēja nelabumu un iespraucās šaurajā būcenltī, pūloties abus izšķirt un saprast, ko sev tik briesmīgi pārmet Zigmunds; kamēr Vize izmisīgi lūdza vīru rimties, Katrīnu pārņēma baiļpilns niknums.

-    Beidz bļaut, citādi dabūsi pa galvu ar šo pašu burku, viņa iesau­cās gluži nepazīstamā balsī šaušalas saltiem pirkstiem knaibīja sirdi un žņaudza rīkli ciet. Runā tak, lai var ko saprast!

Zigmunda rokas nolaidās, un kļuva redzams, ka pār viņa seju, vienā mirkli sakritušos gluži pelēku, pludo vesela asaru straume. Redzēt rau­došu Zigmundu bija kaut kas neaptverams, taču vēl neaptveramāki bija viņa vārdi sēcoši čuksti pretstatā pirmītējam kaucienam.

-    Viņi ir… prom…

Taču neviens no trim pārējiem neko nesaprata, tikai skatījās uz Zig­mundu, izmisumā trakojošām sirdīm gaidot paskaidrojumus.

-    Tur… Viņa roka smagi, it kā svina cimdā cēlās uz augšu, rā­dot uz vietu, kas pirms brīža bija piesaistījusi Valfrīda uzmanību tukšu nišai līdzīgu padziļinājumu virs mēbeļkartona gabala. Tur es biju noli­cis… ak, Kungs Dievs…

-   Tak ne jau šaujamo! šoreiz iekliedzās Vize, rokas žņaudzīdama.

-    Kādu, ellē, šaujamo… Tā jau būtu tīrā laime, nē, tur bija…

-     Kas??? Katrīna gandrīz vai eksplodēja, neprātīgām acīm urbda­mās pieputējušajā sienas padziļinājumā.

-     Spogulis!!! Lūk, kas tur bija! Es to noslēpu… pirms n-tajiem ga­diem, tikko mēs te ievācāmies. Te bija veco saimnieku skapis… pierīkoju tam dubultdibenu, plauktus aizkrāvu ar veciem kompjiem, aizslēdzu pilnīgi droši, neviens tam nevarēja tikt klāt…

-    Jēziņ… Katrīna juta tuvojamies ģīboni un lēni kā ļimdama no­slīga tupus. Un visus šos gadus…? Tu taču… tu teici, ka esot to apracis.

-    Taisījos, bet neapraku, likās, ka drošībā.

-    Tu gribi teikt, ka viņi visi trīs… tāpat kā mēs toreiz? Valfrīda lū­pas bija tik sausas, ka čuksts vairāk atgādināja čaboņu.

-    Es negribu, bet tas ir noticis! Zigmunds piemeimuroja pie sāls­stabā pārvērtušās Vizēs. Skapja dibens nezin kā atnācis vaļā un nošļu­cis. Ko? viņš pēkšņi pats sevi pārtrauca. Nē, ne jau pats no sevis! Ak, maita! Nu tagad gan es viņu nositīšu pa īstam… Otomārs! Otomārs te bija ielīdis, atlauzis skapi, meklēja, ko zagt, rakās pa maniem dzelžiem…

-     Beidz! Katrīna izgrūda. Kaut tu viņu nosistu piecreiz, nekas nemainīsies! Vienkārši tā ir noticis… un lai Dievs mums visiem žēlīgs!

Apakšstāvā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes un minūtes, bet četri izmisuši cilvēki, cits citu balstīdami, joprojām stāvēja pavasara smaržu piesātinātajā būcenīti, nespēdami aptvert notikušo. Mirkļi turpināja slī­dēt viņiem apkārt un garām, taču nekas nemainījās. Viņu mīļie, dārgie un lolotie bērni bija izgaisuši Laika bezgalīgajā dzelmē.

-    Superīgs sapnis… Ieva nomurmināja. Tāds, par ko labprāt raksta hipnologi sapņu speciālisti, proti, apzināšanās, ka sapnis patiesi ir ti­kai sapnis, un vienlaikus tā izbaudīšana pilnā mērā. Turklāt gluži reālu sajūtu pārpilns, Ieva joprojām zvilnēja bezkāju atpūtas krēslā, zem vaiga sajūtot raupjo audumu, krīta un putekļu smaku, taču viņas pēdas īsās vilnas zeķītēs atradās nevis uz grīdas, bet skujām piebirušā sūnā, kas tur­klāt bija mikla un nepatīkami saldēja. Sapnī pavasara vakara stunda bija pārvērtusies ļoti agrā rītā, un gaiss oda nevis pēc bunkurā ienestajiem papeļu un bērzu zariem, bet gan valgām skujām, sēnēm un trūdošām papardēm. Pēkšņi meitenei uz pieres uzpilēja salta lāse un gausi note­cēja pār deniņiem. Tas nu bija par traku pat visreālākajam sapnim! Viņa steigšus atpleta acis un konstatēja sev apkārt gandrīz pilnīgu tumsu, pa­reizāk, tik biezu, gandrīz vai villaiņu pakrēsli, ka tajā nebija iespējams skaidri saskatīt savas rokas. "Atkal lampiņa izdegusi. Vai varbūt Dana ar