Выбрать главу

Rītvakar mēs būsim divatā, piedod, draugs, taču parīt… parīt met savus stiķus, knifus un uzpariktes pie malas un drāzies pie mums, jo V. Sauleskalns atgriežas Saules ielā!

Kad Katrīna bija aizgājusi, Zigmunds, norāvis dvieli no krēsla, ierau­dzīja, ka steigā uz grīdas nomestā pildspalva uzvedas pavisam dīvaini uz pāris sekundēm pazūd, tad atkal parādās. Pildspalvas paslēpiņu spēle turpinājās apmēram minūti, tad rakstāmrīks nomierinājās, un Zigmunds to piesardzīgi izķeksēja no spoguļa iedarbības lauka, pats sev kārtējo reizi atgādinādams uzmanīties.

Šo atgādinājumu viņš cītīgi ievēroja vairākas nedēļas. Vasara jau bija pusē, kad kādudien Valfrīds ar Kati pustukšajā mēbeļu veikalā ie­raudzīja spilgti dzeltenu tabureti un jautra dulluma uzplūdā nolēma to uzdāvināt Zigmundam trūcīgā interjera papildināšanai. Turklāt Valfrīds bija saņēmis nelielu honorāru, un rotšildiskā izšķērdībā abi nolēma no­pirkt arī trīs kristāla glāzes, kas prātam neaptveramā veidā bija iekļuvu­šas tālaika veikalu dabiskajā stāvoklī tukšumā. Draugi ieradās ciemos ar dāvanām, ko papildināja pieskaņotas krāsas puķu pušķis un pudele šampanieša. Savukārt Zigmunds drošs paliek drošs pakāra spoguli tā augstāk pie sienas, būdams pārliecināts, ka nekas neparedzēts nevar notikt. Ak vai, kā viņš kļūdījās! Notika absolūti neparedzētais un neie­domājamais Zigmunda laika mašīna no vēsturiskā aizrautībā ieslīgušajiem trim draugiem uzņēma tik daudz enerģijas, ka vienas nakts laikā nogādāja tos 1685. gadā! Pēc pirmā izbīļa Zigmunds, Valfrīds un Katrīna nolēma izbaudīt ekstremālo piedzīvojumu visā pilnībā un gandrīz veselu gadu aizvadīja gan līksmās, gan skarbās un pat dramatiskās dēkās, iepa­zina visdažādākos cilvēkus. Viens otrs izrādījās ienaidnieks, dažs labs kļuva par draugu. Bija laimes piepildīti brīži un nevaldāmi smiekli, taču netrūka arī sāpju, nemaz nerunājot par to, ka divi no viņiem gandrīz aiz­gāja bojā. Apbrīnojamā kārtā viss beidzās necerēti laimīgi, visvairāk Zig­mundam, kurš pagātnes līkločaino ceļu baigākajā un tumšākajā posmā sastapa savu mīlestību.

♦ ♦

-     Nu, izgudroju, un kas tad ir? Vai mazums, ko kāds kādreiz iz­gudro? Zigmunds pēc īsa apceres brīža nomurmināja un iesūca pa­prāvu viskija malku. Paklau, mainām tēmu, jā? Un vispār nav jātic visam, ko raksta kaut kādi žurnāleļi, un vēl jo vairāk jāņem galvā štrunta zemestrīces.

-    Tomēr jocīgi. Valfrīds domīgi virpināja glāzi pirkstos. Agrākos gados par zemestrīcēm Latvijā vispār nebija ne runas, bet tagad dažu gadu laikā šī ir jau kurā un diezgan nopietna.

-     Tā nu gluži nav, Katrīna iebilda. lr pavisam ticama informā­cija, ka 1616. gadā Latvijas teritorijā, konkrēti Zemgalē, bijusi pamatīga zemestrīce. Iespējams, kaut kas līdzīgs bijis arī agrāk, taču ziņas nav saglabājušās.

-    Ak kungs, kad tas bija… Dana novilka. Gandrīz pirms četrsimt gadiem! Pat mūsu mamma vēl nebija dzimusi!

Pie meitas pēdējiem vārdiem Vize drusku nervozi ieķiķinājās.

-    Kaut ari četri simti, bet ar visu to… tas neizslēdz, ka arī pie mums var būt seismiskas aktivitātes… kaut kādi procesi… un vismaz laiku pa laikam izpausties tā, kā nupat, vai tad ne? Adrians jautājoši uzlūkoja pieaugušos. Zigmunds nenoteikti novaibstījās, Valfrīds gurdeni smai­dīja, Vizēs skatienā pavīdēja bažas, bet abas Reizemaņu meitas demons­trēja tādas sejas izteiksmes, it kā jebkāda kalibra zemestrīce viņām ne­nozīmētu vairāk par lietus grabināšanos aiz loga pilnīgi aizmirsušas izmisīgo tveršanos pie Adriana pleciem.

-     Neizslēdz gan, jo vairāk tāpēc, ka arī 1785. gada rudeni pieminēta diezgan nopietna zemestrīce tieši pie mums Ventspilī. Mēbeles kustējušās, veikalos no plauktiem kritušas preces. Iespējams, Katrīna dzīrās celt gaismā vēl kādu satricinošu informāciju, bet Zigmunds viņu pārtrauca.

-    Johaidī, tad jau rokoko laika supermārkets bija pagalam… brandavs pludoja vien, žēl, ka es nebiju klāt! un izsūca no glāzes beidzamo vis­kija pili.

Ieva un Dana skaļi iesmējās, viņām pievienojās ari Adrians, vienā mirklī aizmirsis nopietnību. Arī Kate ar Vizi nespēja apvaldīt smaidus, iztēlojoties Zigmundu minētās kataklizmas laikā.

-    Un kā ar citām dabas katastrofām? Es ceru, ka cunami šaipusē ne­kad nav ciemojušies? Papildinot glāžu saturu, Valfrīds jautājoši uzlū­koja Katrīnu.

-    Par cunami nezinu, viņa nopietni atbildēja. No rakstītās vēstu­res perioda ziņu nav.

-     Tie cunami jau ir tikai dienvidos, Indijas un Klusajā okeānā, Dana pārliecināti iebilda. Es televizorā skatījos filmu… nu, baigi gan… tur teica, ka cunami rodas tad, kad okeāna dibenā sāk berzēties zemes garozas gabali… vai kā nu viņus sauc, un tad sašūpojas milzīgi daudz ūdens…

-    Tā ir. Katrīna piekrītoši pamāja. Pareizi par zemes garozas ga­baliem, precīzāk būtu teikt plātnēm. Bet tas, ka cunami novērots tikai tevis minētajos okeānos, gan nav tiesa. Pastāv uzskats, ka senos laikos milzu viļņi piemeklējuši arī Britu salas un Bretaņu.

-    Bet orkāni? ierunājās visu laiku klusējusī Ieva, kas vēl joprojām bija drusku uzmetusi lūpu. Visādas viesuļvētras, taifūni un tamlīdzīgi?

Katrīna uzsmaidīja meitenei; bija jūtams, ka aiz allažīgās bezrūpības slēpjas sīka nedrošības dzirksts. Viņa iemalkoja šampanieti un atspieda muguru pret krēsla atzveltni.

-    Kas attiecas uz orkāniem, tad tu noteikti būsi pamanījusi, ka mūs­pusē tie ir diezgan bieži ciemiņi, bet, kad es biju maza, Ventspilij vienu rudeni gāja pāri baisākā viesuļvētra, brīnums, ka šai mājelei jumts notu­rējās. Tūkstošiem koku izlauza.

-    Tēvs man stāstīja, ka Latvijā sabraukuši simtiem gucuļu nolūzušos kokus zāģēt, atcerējās Valfrīds.

-    Pirms četriem vai pieciem gadiem ari bija normāls orkāniņš, Ad­rians iesmējās. Atceries, mamm, kad elektrība pazuda un tauta bariem laidās prom no Ventspils… dulburi!

-    Bet mums par to nebija ne jausmas. Valfrīds uzjautrināti paskatī­jās apkārt. Radio nedarbojās, televīzija arī ne, prātā nevarēja ienākt, ka sākusies lielā mukšana. Izkurinājām krāsni, gulējām un klausījāmies, kā ārā auro vētra, miegs galīgi nenāca…

-    Es gan aizmigu, Adrians palepojās.

-    Iededzām sveces un kaifojām par stihiju. Kate sapņaini uzlūkoja viru un mazuliet pietvīka.

-    Mēs… pag, Vižuk, ko tad mēs toreiz darījām? Zigmunds mīļi pablisinājās uz sievas pusi. Es noteikti gulēju kā nosists.

-     Kā tad! Krāci kā pats nelabais, Vize klusām ieķiķinājās, kamēr es tevi uztriecu augšā un sūtīju lopiņus raudzīt.

-    Tētis gāja zirgu pārsiet! dūšu atguvusi Ieva iespurcās savā šampa­nieša glāzē.

-     Kādu vēl… nē, pareizi, mūsu Rosinante bija izlauzusi steliņģa dur­vis. Zigmunds atcerējās.

-     Labi, ka stallis bija ciet. Vize iesūca viskija malciņu un aplaizīja lūpas kā pēc medus ēšanas. Citādi viss mierīgi, lopiņiem savs prāts, labi zina, ka zem kārtīga jumta.