Adrianu izslēguši, lai, man neredzot, pabučotos?" meitene pussnaudā nodomāja. Pirksti pastiepās, meklējot slēdzi, taču tā nebija. Augstu virs galvas smagi iešalcās vējš, un topašubrīd viņa apjēdza, ka jūtas nosalusi, ka vilnas zeķes patiešām ir mitras, un, lai nu kas atrodas zem kājām, taču tā noteikti nav bunkura grīda.
- Eu, kas te notiek? Miega paliekas izkūpēja vienā mirklī, un Ieva kā atspere uzšāvās sēdus, nevilšus iesperot Adrianam, kurš gulēja iepretī uz mazā dīvāniņa, kamolā sarāvies un nolicis galvu uz Danas ceļgaliem.
Arī Adrians uztrūkās no pēkšņi uznākušā miega ne jau Ievas spēriena dēļ, tas nemaz nebija sāpīgs, bet no pilnīgi nepazīstamas, satraucošas jutoņas, kas kņudināja pakrūti, lika sirdij nervozi dauzīties un mutei izkalst sausai. Seju apņēma dzestra, pazīstamām, vienlaikus svešādām smaržām blīvi piesātināta gaisa strāva, un nākamajā acumirkli viņš aptvēra to, ko nebija sapratusi Ieva.
- Kur… Kāpēc mēs guļam mežā? puisis izslējās stāvus tik strauji, ka viegli sareiba galva. Kā… Mēs taču tikai… Es neatceros, ka būtu gājis ārā. Eu! Euuuu! Kas par vella būšanu, kāpēc tik tumšs? Dana? Ieviņ, tu te vēl esi? Kas noticis, kamēr es biju iesnaudies?
Pavisam tuvu kāds strauji, nevienādi elpoja. Viņš pagriezās un pastiepa roku, meklēdams Ievas plecu vai roku, jo saredzēt nevarēja neko. Pirksti piedūrās vēsam, miklam vaigam.
- Es nezinu, es neko nesaprotu. Meitenes balss drebēja, un Adrians dzirdēja, kā, kopā sasitoties, klab viņas zobi. Kur Dana? Viņa ir tepat? Dana! Dana, mosties! Kaut kas ir noticis, bet mēs nevaram saprast kas!
Adriana plauksta uzgūla Danas augšstilbam un caur džinsaudumu sajuta viņas miesas siltumu, bet Ieva notupās rasainajā sūnā un sataustīja Danas matus. Vecākā māsa, raisīdamās vaļā no sapņiem, kaut ko neskaidri murmināja, tad viņas elpas ritms mainījās, liecinot par pamošanos.
- Ieviņ, tu? Balss bija mazliet piesmakusi, un Dana noklepojās. Ieslēdz taču gaismu! Adrians aizgāja?
- Es tepat esmu, puisis atsaucās un nometās blakus Ievai. Paklau, kaut kas ir noticis, mēs vairs neesam bunkurā, bet kaut kur mežā.
- Liecies mierā, Dana iesmējās. Kādā mežā? Es taču guļu uz mūsu vecā dīvāna, kā tas… taču tobrīd arī viņas skaustu trāpīja smaga lāse. Patiešām jocīgi! Kaut kas pil… Viņa apklusa. Visi trīs aizturēja elpu un ieklausījās. Virs viņiem smagi šalca un švīkstēja, it kā lēns, bet spēcīgs vējš šūpotu pielijušus kokus. Pa laikam kaut kas nopakšķēja vai nočabēja, bet citādi visapkārt valdīja absolūts klusums, tik dziļš, ka ausīs sāka džinkstēt.
- Goda vārds, mēs esam mežā, Ieviņa nočukstēja, it kā baidīdamās savas balss skaņas. Šausmīgi jocīgi, man gandrīz paliek bail.
- Beidz, māsiņ, kas tur ko baidīties, vai mēs mežu neesam redzējušas? Dana neļāvās panikai. Droši vien mūsu lieliskie vecāki nolēmuši ar mums izstrādāt neparastu jociņu, nekas cits tas nevar būt!
- Nu, es gan nezinu, vai mamma ļautu, ka mūs aizmigušus izstiepj kaut kur mežā un atstāj slapjumā un aukstumā… un vēl ar visu dīvānu un krēslu. Kā tad viņi būtu to visu dabūjuši caur bunkura durvīm tā, lai mēs nepamostas? Klau, man sāk salt. Ieva noskurinājās. Labāk sāksim meklēt ceļu uz mājām, ko?
Dana gribēja ko teikt, taču Adrians viņu pārtrauca. Varēja just, ka viņš valdās, lai balss nedrebētu.
- Šis nav Grietiņmežs. 'Ias ir, es gribēju teikt mēs neatrodamies Grietiņmežā, vismaz ne māju tuvumā. Gaiss smaržo pavisam citādi… vai jūs nejūtat?
- Kad tu tā saki, Dana lēni teica un sajuta pakrūtē ņirbam saltas trīsas. Te ož pēc rudens… pēc trūdošām lapām, bet ļoti neparasti, ļoti spēcīgi. Kā tas var būt pavasaris taču. Adri, vai tev nav sērkociņu? Tu tak dienā kūri ugunskuru!
Adrians iebāza roku kabatā un sataustīja grabošo kastīti.
- Nu, ko tu gaidi! Ieva nervozi dīdījās. Uzrauj uguni, lai var redzēt, kādā ellē purā mēs atrodamies!
Sērkociņš nočirkstēja pret kastītes malu, uzplaiksnīja dzeltena liesmiņa. Adrians pagrozīja sīko skaliņu un piesedza ar plaukstu, lai labāk iedegtos. Gaismiņa bija tik vāja, ka gandrīz neko nevarēja saskatīt, bet ar to pašu mazumiņu pietika. Adrians tīri vai pamira, Dana juta, ka matiņi uz kakla saslejas kā atdzīvojušies, bet Ieviņa klusu iekliedzās.
Viņu acīm pavērās nekad neredzēta aina: apkārt nelielam, bieza sūnu paklāja apaugušam laukumiņam kā gigantiskas kolonas pacēlās lielas, bārkstainas egles ar smagām ķērpju bārdām. Iepretī parēgojās aizlūzusi, gandrīz nokaltusi resnum resna egle; kailie, sausie zari slējās uz visām pusēm kā balsnēji pīķi, bet apakšējie pazuda dzeltenbrūnu paparžu biežņā; pat nokaltušas šīs papardes bija tik lielas, ka vidēja auguma cilvēks tajās pilnīgi pazustu. Mazais dīvāniņš, vecais krēsls un viņu galdiņkaste stāvēja laukumiņa vidū tādā pašā izkārtojumā kā bunkurā. Dīvāns, uz kura, kājas pierāvusi, tupēja Dana, joprojām pārklāts ar vilnas segu, Ievas krēslā aiz saņurcītā spilvena vīdēja minerālūdens pudeles kakls. Briežādas gabals, no kura Adrians pirmāk bija griezis siksnu, pārkāries dīvāna malai, bet uz krēsla paroces Ievas krūzīte. Vairāk viņi nepaspēja saskatīt, jo sērkociņš apdzisa.
- Aizdedzini vēl vienu, Ieva lūdzošā balsī čukstēja, bet Adrians noraidoši papurināja galvu. Viņu bija pārņēmusi briesmīga nojauta gluži neticama un absolūti neiedomājama, tomēr… Nē, tas nav iespējams! Tad taču viņi būtu manījuši, redzējuši vismaz kaut ko! Bailes uzplūda kā stindzinoši salta ūdens vilnis, elpa aizrāvās, un ķermeni pārpludināja sviedri. Kamēr puisis pūlējās pārvarēt biedējošo jutoņu, Dana atviegloti iesmējās.
- Mēs nu gan esam muļķi! Ir taču telefons, vismaz man! Ieva, kur tavējais?
- Man nav, atstāju lejā, istabā.
- Man gan ir. Adrians norija siekalas, lai baiļu izkaltētās balss saites klausītu, un uzsita jakas iekškabatai. Tikai…
- Tad ko mēs gaidām? Zvanām mīļotajiem senčiem, lai nāk mūs pestīt laukā, pietiek velnu dzīt. Dana sāka aši spaidīt taustiņus. Taču displejā parādījās rindiņa: "Nav tīkla pārklājuma".
- Kā nav? Kā var nebūt tīkla pārklājuma! Bāli zilganā gaismiņa atklāja meitenes sejā uzplaiksnījušo sašutumu. Kas tā par vietu, kur nav tīkla pārklājuma, paskat, pat mazo anteniņu neredz! Kur mēs esam iekļuvuši? Adri, vai tu ko saproti?
Viņš beidzot bija pārvarējis stingumu, saņēmās un izslējās visā augumā, un apņēmīgi pavērsa ieslēgtā tālruņa displeju uz laukumiņa daļu viņiem aiz muguras. Meitenes saklausīja savādu, it kā no aizžņaugtas rīkles izlauzušos skaņu.
- Kas, ko tu tur ieraudzīji? abas reizē iesaucās.
- Paskatieties pašas! Adriana balsi gandrīz nevarēja pazīt. Viņš iekāpa atsperīgajā sūnā, izspraucās starp dīvāna galu un krēsla stūri un pavērsa zilganās gaismiņas avotu pret kādu priekšmetu, par kuru visi trīs bija dzirdējuši pietiekami daudz, bet nekad nebija redzējuši savām acīm lēzenu metāla bļodu, kuras iekšpuse spogulīgi vizēja, bet centrā mirdzēja spožāks punkts. Dīvainā bļoda mazliet ieslīpi zvilnēja pret tumsā grimstošu egles stumbru apmēram metru aiz dīvāna.