- Jānoskaņojas uz savu laiku mājām, vecākiem… Adrians minēja, tomēr nejuzdamies drošs. Ja jau būtu tik vienkārši, vai gan vecāki to nebūtu izdarījuši, piemēram, slavenajā Ģilteņu pirtiņā, kad draudēja visādas nepatikšanas?
Drauga plecam vaigu piekļāvusī Dana sajuta viņa šaubas, jo gari, trīsuļojoši nopūtās.
- Mums nav labu emociju, viņa nočukstēja. Vakar bija, bet nu vairs nav. Tagad mēs esam pārbijušies, apjukuši, stresa pilni. Nekas nesanāks.
- Ko tad darīt? Ko mēs iesāksim, izmesti baigā akmens laikmetā, kad kuru katru brīdi virsū var nākt tas stulbais meteorīts. Tas jau izklausījās pēc činkstēšanas un, taisnību sakot, nebūt nebija Ievai raksturīgi, taču arī situācija, kādā viņi nonākuši, noteikti nebija raksturīga tā bija neticama, absurda, diemžēl pilnīgi reāla. Nezinot, ko lai saka, Dana un Adrians klusēja.
Laiks gāja. Nezināmais, drausmīgi svešais un baisais laiks lēnām virzījās uz priekšu, un pamazām dziļo tumsu nomainīja nepārprotama rīta krēsla. Monumentālo koku kontūras it kā sabiezēja un lēnītiņām nira laukā no miglaina pelēcīguma, kas kļuva arvien caurspīdīgāks. Lāšu pakšķēšanai piejaucās citas skaņas maza dzīvnieciņa, varbūt vāveres nagu skrapstoņa, tekalējot pa koka mizu, klusa paparžu čabēšana, mostošos putnu vīteri un čivināšana.
- Salīdzinājumā ar mums viņiem paveicās, Dana nomurmināja, pāri Adriana plecam vērojot smagās ķērpju bārdas egļu pazarēs.
- Kam? Ieva pacēla galvu no sakļautajām plaukstām.
- Vecākiem, tas ir, izņemot mūsu mammu. Tētis, Katrīna un Valfrīds nokļuva pilnīgi civilizētā pasaulē, vēsturiski aprakstītā laikā, ko tava mamma, Adri, zināja kā piecus pirkstus. Tur varēja sarunāties latviski, turklāt visi diezgan normāli zināja arī vācu valodu.
- Jā, un viņiem bija arī instrumenti, darbs un jumts virs galvas, bet mēs kā izmesti uz neapdzīvotas salas.
- Nāksies samierināties un meklēt izeju. Panikai padoties nedrīkst, tad ir beigas. Arī raudāt nav jēgas. Adrians maigi papliķēja Danas muguru un noskūpstīja noliekto pakausi. Mēs nezinām, kā tieši reaģēja mūsu vecīši toreiz… nu pirmajā mirklī, kad viņi saprata, kas noticis, bet, zinot viņu apgriezienus…
- Pareizi, šie jau noteikti nečinkstēja, droši vien metās tajā action ar milzīgu kaifu. Viņi vēl tagad ir dulli, kur nu vēl jaunībā! Danas balsī ieskanējās apbrīna.
- Nu tad jau mēs… Mēs pilnīgi noteikti varam to pašu, ko viņi. Ieviņa beidzot sasparojās un dziļi atelpoja. Ziniet, kā grāmatās daudzreiz raksta būt savu vecāku cienīgiem. Izklausās baigi pacilāti, bet tam ir jēga. Mēs pilnīgi noteikti varam tādi būt. Vai tad tētis mūs no mazotnes nedresēja izdzīvošanas gudrībās visādos apstākļos? Mēs vēl negājām skolā, bet zinājām, kas vajadzīgs, lai droši pārnakšņotu mežā. Dana pazīst visus iespējamos putnus, tāpat zvērus un visādas zālītes, par Adri vispār nav ko runāt viņš vēsturi zina gandrīz tikpat labi kā Katrīna, māk uztaisīt visādus senos ieročus un citas mantas. Nu, un es… es arī neesmu no švakajām un dumjajām. Pa visiem mēs izdomāsim, ko un kā… pareizi, Adri?
Ievas uzslavas iepriecināts, viņš enerģiski pamāja. Tagad, kad bija skaidrs, kas ar viņiem noticis, Adrians juta, ka spriedze ķermenī pamazītēm atslābst. Arī Dana vairs netvērās pie viņa tik krampjaini.
Aizritēja pirmās stundas jaunajā senajā dzīvē. Kurzemes mūžameža aprises kļuva skaidrākas. Milzu egļu saaudzē, kuras vidū, kopā saspiedušies, sēdēja jaunie laika ceļotāji, veidoja pusloku; loka atvērumā pāri paparžu brikšņiem varēja redzēt staltus, tikko dzeltēt sākušus bērzus, tālāk vīdēja rudens aprūsinātu alkšņu galotnes. Debesis sedza dūmaini pelēku mākoņu slāņi, kas mazpamazām retinājās, paverot bāli zilgus plankumiņus. Rudenīgā rīta migla slīga lejup. Sūna un nobirušie egļu čiekuri spīdēja no slapjuma, no zariem atkal sāka pilēt. Jauniešu mati savilga, drēbes kļuva miklas; vecā sega, kurā tinās Ieva, bija kā tikko izgriezta pēc mazgāšanas un nesildīja nemaz.
- Un tomēr… vērojot dienas tuvošanos, Ieviņa atsāka sarunu, nekādi nevaru iztēloties, kā mēs te un tagad dzīvosim. Ko ēdīsim? Sēnes? Ogas? Ja tādas te vispār aug…
- Gan jau aug, Dana prātīgi atteica. Lai nu ko, bet mežu mēs pazīstam kā savu kabatu, pati teici. Diez vai šis mežs daudz atšķiras no tā, kurā esam uzauguši.
Kaut kur pavisam tuvu gluži ikdienišķi un lietišķi sāka kalt dzenis; skanīgajai bungošanai atsaucās spalgi brēcieni; trijotne atpazina sīļa balsi un sasmaidījās. Vismaz kaut kas pazīstams absolūti nezināmā pasaulē.
Adrians apņēmīgi piecēlās un izstaipījās. Pietiek tupēt čupiņā sakritušiem kā pārbaidītiem bērniem. Ir jāredz, kas te īsti ir, jāpaskatās apkārt, jāizlūko… tad varēs gudrot, ko tālāk. Naksnīgais dzestrums bija mazinājies pusvilnas svīterim pārvilktajā ādas jaciņā kļuva par siltu. Puisis novilka jaku un uzsedza to uz pleciem Danai, kas uzlūkoja viņu lielām, jautājošām acīm.
- Tu kaut kur iesi?
- Nekur tālu, tikai palūkošos, kas ir viņpus šīm eglēm. Ja neesam mainījuši savu atrašanās vietu telpā, tad tur arī tagad jābūt ezeram. Bez ūdens mums neiztikt. Jūs palieciet tepat, es drīz būšu atpakaļ!
- Nē! Dana pietrūkās kājās un cieši satvēra Adriana roku. Viens tu nekur neiesi! Ja ejam, tad tikai visi kopā, maz kas var notikt, pareizi, Ieviņ?
Māsa dedzīgi piekrita un jau bija gatava izlūkos gājēja, bet tad pēkšņi aptvēra, ka viņai kājās nav apavu, tikai mātes adītās vilnas īszeķes ar krāšņi izrakstītiem atlokiem. Ērtās, pavalkātās sporta kurpes, jā, kur tad tās palikušas?
- Ārprāts, meitene iečinkstējās, tagad atceros, es novilku apakšā, istabā…
- Tā ir, kad neklausa mammu, kas mūždien atgādināja neskraidīt pa māju vienās zeķēs, puspamācoši, pusbēdīgi novilka Dana. Ko nu?
Nepatīkamā atklājuma satriektā Ieva atkrita krēslā un tramīgi pievilka ceļgalus pie zoda. Nepietiek ar to, ka visi trīs burtiski iegrūsti baigā akmens laikmetā, viņa, Ieva, turklāt palikusi gandrīz basām kājām! Ja nu tagad krīt tas vella meteorīts, saceļas cunami nez cik metru augstumā un vēl aizdegas mežs, kā viņa tāda vienās zeķītēs aizbēgs? Pa sasārtušajiem vaigiem atkal noripoja pāris asaru. Uz māsu un Adrianu Ieva nespēja paskatīties ko šie iesāks ar tādu ķēmeni, kas nejēdz pat kārtīgi apauties un tagad bremzē tik svarīgu lietu kā apkārtnes izlūkošana?
- Paklau, tikai nesāc atkal raudāt, Adrians drusciņ nepacietīgi uzrunāja meiteni, netaisi problēmu tur, kur tās nav. Kaut kādus apavus es tev sameistarošu, bet vismaz vienam no mums cik necik jāizpēta apkārtne, un visloģiskāk būs, ja to darīšu es. Turklāt vajadzētu iekurt uguni, lai izžāvētu drēbes, tāpēc jāsavāc malka sausu zaru te netrūkst.
- Es iekuršu, pieteicās Dana, un Adrians pamāja. Uz Danu varēja droši paļauties, par to puisis bija pārliecināts.
- Labi, sarunāsim tā Dana savāks kādus nebūt sausus zarus un ko tur vēl, sērkociņus es atstāšu. Taču tu, Danīt, pacenties taupīt, cik vari, pati saproti mūsu vienīgā iespēja tikt pie uguns, kamēr neizdomāsim citu metodi. Bet Ieviņa lai pārbauda krājumus, Adrians pamāja uz sagrabējušā un apdeldētā klubkrēsla pusi, tur noteikti jābūt vienai čipsu pakai un pāris Lions šokolādītēm, jo tās es pats aizvakar noglabāju.
- O, superīgās brokastiņas! Ievas asaras vienā mirklī nožuva. Viņa pilnā mērā paļāvās uz Adriana apsolījumu un tūdaļ ķērās pie darba atvāza kunkuļaino sēdekli un sāka revidēt zem tā ieslēptās kastes saturu.