"Vecākiem dažreiz tomēr nav taisnība," meitene nodomāja sērīgā gandarījumā. "Lūk, mamma mūždien uzbrauca par mūsu krājumiem tas viss kalstot un bojājoties, taisot nelabu smaku un pievilinot žurkas… ha, kādas žurkas, ja mājās ir Resnais Boss un Džeroms! Tagad ikviena kripatiņa ir vienkārši zelta vērta!"
Viņa izcēla no kastes Adriana šokolādītes un prāvu paku ar siera čipsiem, pāri sarukušu, taukainu briežgaļas desiņu, saplēstu plastikāta maisiņu, kura dibenā grabēja saujiņa grauzdētu zemesriekstu, četras pusnodegušas sveces, pārkaltušu rupjmaizes donu, zaļas dzijas kamolīti ar tajā iespraustu lāpāmadatu, saburzītu un diezgan netīru dvieli, puslitra burciņu ar akmenīgi sacietējušu sāli, palielu sīpolu, samudžinātu auklu vīkšķi, žūksnīti avīžlapu un dažus sabirzušus cepumus. Visas atrastās mantas tika akurāti sarindotas uz galdiņkastes; uz aizvēsturiskā mūžameža fona šī ēdamlietu un krāmu izstāde izskatījās tik neaptverami dīvaini, ka Ievai uznāca histērisks smējiens padomā, viņi te gaidīs nogāžamies šaušalīgu meteorītu, grauzdami Ādažu čipsus! Lai Dieviņš nogrābstās… prātā var sajukt, ja līdz šim tas vēl nav noticis.
Kamēr Ieva kā atbildīga mantzine inventarizēja laika ceļojumā nejauši līdzpaņēmušos bagāžu, Dana uzveica divkāršas un pat vairākkāršas bailes attālināšanās no ļodzīgā, izsēdētā dīvāniņa, kunkuļainā klubkrēsla un drēbes gabala piesegtās kastes, nemaz nerunājot par māsu, šķita kā lēciens biedīgā atvarā. Ar vienu aci meitene nolūkojās pakaļ Adriana lokanajam stāvam, kas pamazām pagaisa starp lēna vēja šūpotajām egļu pazarēm, otras redzeslokā mēģinot paturēt Ievu. Taču kam jānotiek, notiks Dana sakoda zobus un sāka lūkot kurināmo. Pirmais nolauztā zara brīkšķis šķita skaļš kā šāviens. Krūtīs to atbalsoja tik vētraini sirdspuksti, ka aizrāvās elpa. "Mieru, tikai mieru un neko citu, kā vienīgi mieru," viņa pie sevis atkārtoja. "Mežs paliek mežs, koki mūs neapēdīs, mēs zinām, ko var gaidīt no satiktiem briežiem, aļņiem un mežacūkām… un, ja ceļā patrāpīsies kāds vilks, tas no mums nobīsies vairāk nekā mēs no viņa, turklāt vilki rudeņos nav badaini, lūk, ziemā gan kā pirms pāris mēnešiem tētim. Mēnešiem? Nē, gadu tūkstošiem!" Dana atskatījās uz Ievu. Tā vienā mierā pārcilāja viņu mantību un kaut ko gremoja.
Labi, ja reiz jākur uguns, tad viņa to arī izdarīs vislabākajā veidā jau agrā bērnībā tētis iemācīja, kā tas paveicams ar vienu vienīgu sērkociņu.
Sausuļu netrūka; drīz vien rokas bija pilnas. Atradās arī daži sveķu lāsēm aplipuši mizas gabali un pazaru sargātu sausu ķērpju kamoli. Dana sakrāva to visu glītā piramīdā un aukstasinīgi uzrāva sērkociņu. Dzeltena liesmiņa metās laizīt dzintaraino sveķu piles, tad kāri ieklupa ķērpjos. Brīdi vēlāk ugunskurs dega pilnā sparā. Viņa pastiepa vēsos pirkstus uz uguns pusi, ļaujot mājīga siltuma viļņiem apskalot rokas un visu ķermeni. Agrā rīta vējpūta bija pieklususi, apkārt valdīja pilnīgs bezvējš. Iespēja darboties, veikt kaut ko lietderīgu nobīdīja vēl īsti nepārgājušo stresu otrajā plānā. Dana lietpratīgi pavērās apkārt sausās egles pikaini smailie zari bija kā radīti viņas nodomam. Meitene sasprauda četrus sauseņus mīkstajā, čauganajā zemē netālu no uguns un pārmeta galiem segu lai kaltējas! Adriana jakā kļuva karsti, Dana to nometa un nu jau pavisam bez bailēm devās lielāka malkas krājuma meklējumos.
Tikai neej tālu, Ieva nosauca māsai pakaļ, taču viņas balsī vairs nebija, nu, gandrīz nebija baiļu histērijas trīsu.
Pa to laiku Adrians bija izdarījis dažus atklājumus. Pirmkārt, rokām šķirot atsperīgos egļu zarus, viņš atģida, ka uz delnas joprojām atrodas vērtīgais pulkstenis ar vēl daudz vērtīgāko kompasu; protams, tā rādītajām stundām un minūtēm pašbrīd nebija nekādas nozīmes, bet, uzmetis acis kompasa sarkanzilajai bultiņai un mazliet paprātojis, puisis saprata, ka joprojām atrodas tieši tajā pašā vietā, kur pēc ilga, neiedomājami ilga laika kāds uzbūvēs māju un iekārtos sētu, ko nosauks par Riekstukalnu. Otrkārt, ticis cauri monumentālo egļu biežņai, Adrians konstatēja, ka ezera nav, bet metrus trīsdesmit tālāk gulgo avotiņš. Ūdens bija dzidrs kā spodrināts stikls. Tas uzmutuļoja zemes virspusē, uztvēra pa egļzaru spraugām izsprukušos gaismas starus un atkal pazuda pazemē. Adrians aplēsa iespējamos apakšzemes ūdensstrāvas virzienus, pagājās uz vienu un otru pusi, līdz atrada avota turpinājumu. Šeit ūdens zemē izskalojis dziļāku bedrīti, kuras dibenā liegi virmoja gaiša smilts.
Viņš dziļi ieelpoja un pietupās, iegremdējot riekšavu ūdeni tas bija salts un neparasti gards.
"Tas ir labi, vismaz dzeramā ūdens mums netrūks," Adrians priecīgi nodomāja. Padzēries noskaloja seju un kaklu pirmāk, pamatīgajā izbīlī bija svīsts kā pirtī.
Taču nākamais atklājums pierē ievilka raizīgu grumbu garām avotam veda tikko saskatāma taciņa. Nepieredzējusi acs diez vai pamanītu, tomēr pieplacinātā sūna un krietni strupākā zāle zinātājam atklāja pietiekami daudz, turklāt sīkajā krūmainē varēja sazīmēt aplauzītus un nokaltušus zariņus. Tā varēja būt arī zvēru taka, tomēr dažas pazīmes liecināja no avota dzēruši vai ūdeni ņēmuši cilvēki: visapkārt zaļajai velēnai, kas nolaideni ieskāva ūdens aciņu, samesti zaru atlūžņi, nomelnējuši egļu čiekuri un nelielas smilšu kaudzītes, it kā kāds būtu centīgi tīrījis avotu, izgrābjot tajā sabirušos gružus.
Adrians atliecās un saspringtā uzmanībā palūkojās visapkārt, analizēdams savas izjūtas klusumam uzticēties nevarēja, meža iemītnieki, ja tuvumā tādi bija, noteikti prata pārvietoties bez skaņas. Ar gribasspēku viņš centās pamodināt maņu uztvert svešinieka skatienu, tomēr nekas neliecināja, ka tuvumā ir vēl kāds, kura acis urbtos viņa pakausi vai neaizsargātajā mugurā.
Netālu atskanēja skaļš blīkšķis, pēc mirkļa vēl viens, tad vēl. Puisis saspringa, bet tūdaļ atcerējās, ka pats taču lūdza Danu savākt kurināmo ugunskuram.
Viņš brīdi minstinājās doties atpakaļ pie meitenēm vai turpināt izlūkgājienu, galu galā pagājušas labi ja desmit minūtes, diez vai viņas jau paspējušas sanervozēties. Otrā vēlme bija spēcīgāka, un Adrians piesardzīgi devās uz lecošās saules pusi, lielākai dūšai izvilcis no jostas makstiņas nazi kāda laime, ka tas palicis klāt! Nazis taču ir universāls darbarīks, neaizstājams ierocis no lieliska tērauda, paša darināts, pasmags un ass. Viņš pagāja kādus simts soļus un uzdūrās nepārprotamai liecībai, ka Riekstukalna avotu mēdz apmeklēt cilvēki, gabaliņu aiz ķeburainas saknes īstas klupšanas vietas gulēja tieši pa vidu pāršķēlies pods. Adrians pietupās un pacēla suķes. Pirksti sajuta rūsganā māla raupjumu, acis saskatīja nelīdzenumus, iespiedumus un formas asimetriju drošu liecību, ka trauks veidots ar rokām, nevis uz podnieka ripas. Līdzīga trauka lauskas, tikai mazākas un trauslākas, viņš redzēja mātes vadītajos arheoloģiskajos izrakumos netālu no Zlēkām, kur atklāja vēlā neolīta un jaunākā bronzas laikmeta cilvēku apmetnes vietu. Tomēr tas, ko Adrians tagad turēja pirkstos, šķita glītāks un praktiskāks, jo augšmalā tam bija divas osas tādas kā austiņas ar caurumiem auklas iesiešanai, un vienā vēl turējās pustrunējusi pakulu šķipsna. Tādus osainus podus viņš kopā ar "Ozolēnu" puišiem meistaroja eksperimentālās arheoloģijas nometnē; miklajā mālā iesprauda pirksta resnuma zarus, apdedzināšanas laikā zari sabirza oglītēs un bija viegli izdabūjami laukā. Arī šis diemžēl saplīsušais pods neapšaubāmi darināts ar tādu pašu paņēmienu.
Adrians lēnām gāja tālāk; saplēsto podu nolēma ņemt līdzi kazi, noderēs. Mežs kļuva skrajāks, egļu biežņu nomainīja bērzu, apšu un alkšņu puduri, krūkļu un segliņu krūmāji, paretam varen stalti kadiķi. Asā zāle un pārkaltušās smilgas sniedzās līdz jostasvietai. Ņemot vērā Adriana augumu simtastoņdesmit deviņus centimetrus to varēja nosaukt par īstiem zāles džungļiem. Jo augstāk pacēlās zāle, jo skaidrāk iezīmējās cilvēku iemīta taka.