Pēkšņi viņš nepārprotami sajuta dzīvas būtnes tuvumu un sastinga. Zāle nošvīkstēja; pagriezis galvu, pārdesmit soļu attālumā puisis ieraudzīja paprāvu stirnu buku. Arī tas stāvēja nekustīgi, augstu paslējis galvu ar graciozajiem raģeļiem, un ieplestām nāsīm ošņāja gaisu.
"Kas tas būtu par medījumu," paspēja nodomāt Adrians, taču neko vairāk pamanījis cilvēku, stirnubuks tā kā pietupās, pēc tam milzu lēcieniem metās prom un pazuda skatienam.
Ak, kā tagad derētu bise… nepaietu ne stunda, kad viņi jau mielotos ar stirnas cepeti, vēl vairāk būtu nodrošināti ar ēdamo vairākas dienas. Adrians nopūtās. Kāda vēl bise… Tik vien pie rokas kā nazis, taču diez vai pat aizvēsturiskā mežā atradīsies tik dumjš dzīvnieks, kurš ļausies, ka cilvēks tam pienāk klāt un nogalē ar dunčeli. Tātad jādomā, kā tikt pie kārtīga ieroča, kaut vai metamā šķēpa, taču arī ar to nepietiks. Ha! Puisis līksmi atmeta galvu viņš uztaisīs šaujamloku! Pamatīgu, daudz labāku, nekā pusaudžu gados meistarotie, ar kādiem viņi šāva pie lielās kļavas piestiprinātajā mērķī. Šāva visi trīs, pat Dana, jo mērķis salmu lelle taču nebija dzīvs. Danai dzirdot, par šaušanu kaut vai uz pīlēm nedrīkstēja pat ieminēties jebkurš putns un meža dzīvnieks viņai bija svēts un neaizskarams. Tagad gan mīļajai meitenei nāksies samierināties ar putnu un zvēru medībām, citādi viņi elementāri nomirs badā.
Adrians brida pa garo zāli kā dzeltenu, čabošu ezeru. Priekšā vīdēja lieliski noauguši kadiķi slaikas, pelēkzaļas vāles. Ja kāds būs pienācīgā resnumā, varēs izdrāzt šaujamloka līksti kadiķis ir sīksts, neplīsīs un nelūzīs.
Viņš nolūkoja divus. Lai gan nazis bija ass un roka stipra, nācās krietni pacīnīties, kamēr dabūja divpirkstu resnuma stumbrēnus pušu. Nelikdamies zinis par nobrāztajām un skuju sabakstītajām delnām, Adrians apdarināja resgaļus, lai būtu ērtāk nest. Ieņēmis nogrieztos kadiķus vienā padusē, atrastā poda puses otrā, viņš steidzās atpakaļ.
- Ak kungs, cik ilgi tu biji projām! Dana, pamanījusi viņu laužamies cauri egļu pazarēm, steidzās pretim. Mēs jau gribējām, vai dieniņ, kas tad tas?
- Pagaidi, Danīt, es tūlīt. Adrians nometa kadiķus blakus dīvāniņam, uz kura, kājas zem sevis pa turku modei pavilkuši, tupēja siltumā satvīkusī Ieva. O, kas par ugunskuru, super! Tūliņ visu izstāstīšu, bet kāpēc jūs tā uztraucaties, es taču biju projām tikai minūtes četrdesmit, ne vairāk.
- Viņš vēl prasa, kādēļ! Ieviņa iesaucās. Tādā situācijā, kad… Dana, pasaki viņam!
- Neko es neteikšu, māsa nočukstēja un strauji apskāva Adrianu. Atnāca, ir dzīvs un vesels, ko nu vairāk.
Tomēr pēc dažām sekundēm viņa atrāvās.
- Tu nepateici, kas tas… tie…
- Tas ir artefakts pods, tikai saplīsis. Es to atradu tur, kur mūsu laikā atradās ezers, bet tagad vismaz divi avoti. Ļoti labs ūdens, goda vārds, viņš iesmējās, redzēdams māsu bažīgās sejas. Klau, tagad paēdīsim brokastis, šausmīgi gribas ēst, un pēc tam visu izrunāsim.
- Nekādu pēc tam, tu vari ēst un tai pašā laikā runāt, nav ko smalkoties! Ieva bija kategoriska. Vai tu ko redzēji? Te bez mums ir vēl kāds?
- Ja tu domā cilvēkus, tad neredzēju vis, viņš atteica pilnu muti, uzkozdams čipsiem apkaltušo, bet tāpēc ne mazāk gardo desiņu. Ir taka, kas iet garām avotiem, tur es atradu arī podu. Labs pods bijis, ērti nesams. Adrians uzsita ar saskrambāto, sveķiem notriepto pirkstu pa osiņu. Ja atradīsim mālus, varēsim paši uztaisīt, mums ar traukiem gaužām čābiski.
- Man vismaz ir mana mīļā krūze. Ieva nopriecājās. Tā ir emaljēta, tajā varēs vārīt tēju. No aveņu lapām, piemēram.
- Un ko tu vēl redzēji? Dana notrauca no ceļgaliem čipsu drupačas un nepacietīgi uzlūkoja draugu.
- Stirnu bučiņu. Tas būtu labais medījums, tikai nebija, ar ko… Lūk, nogriezu kadiķus, taisīšu šaujamlokus. Vēl jāpameklē taisni zari bultām un jāizprāto, no kā pagatavot uzgaļus. Nepūt, Dana! Adriana balss kļuva stingrāka. Tagad nav īstais laiks žēlot stirniņas, cūciņas, pīlītes un sludināt dzīvnieku aizsardzību. Bez kārtīga ēdiena mēs neizdzīvosim; pat ja atradīsim kādus riekstus, sēnes vai ēdamas saknes, ar to nepietiks, vajadzīga gaļa.
- Es domāju tāpat, apņēmīgi bilda Ieviņa, starp citu, es māku nodīrāt gan stirnu, gan meža sivēnu. Tad mums būs ari ādas, un no tām var visu ko uztaisīt.
- Labi jau, labi. Dana negribīgi piekrita. Neesmu muļķe, saprotu. Man tikai vajadzēs laiku, lai tam tiktu pāri.
- Gribas dzert… Ieva paskalināja gandrīz tukšo minerālūdens pudeli un ietecināja mutē pēdējās lāses. Laikam būs jāiet uz mūsu jauno avotu pakaļ. Es labprāt ietu, bet man pagaidām nav, ko vilkt kājās.
- Es aiziešu, pieteicās Dana un, atbildot Adriana jautājošajam skatienam, pasmaidīja, nē, bail man nav, sāku jau pierast.
Adrians neiebilda. Ne visu laiku varēs turēties, rokās saķērušies. Tāpat jau izdzīvot nebūs viegli.
- Tā, un tagad es tev taisīšu pastalas. Puisis pamirkšķināja Ievai, kura domīgi noskatījās pakaļ aizejošajai māsai. No šīs pašas briežādas, labi, ka tā mums paņēmusies līdzi.
Izgriezt ādas gabalus atbilstoši Ievas pēdām tikai ar nazi nemaz nebija vienkārši; malas iznāca drusku spurainas, taču tā nebija nelaime. Ar dunčeļa smaili iebakstījis caurumus vajadzīgajās vietās, Adrians nolika topošās pastalas pie malas un pāris griezienos atdalīja no krēsla elkoņbalstiem apdilušo divkrāsu sutašas auklu.
- Tu nu gan esi… meitene, vērodama viņa darbu, apbrīnā noelsās, man prātā nebūtu ienācis. Izskatās superīgi, pat stilīgi! Eu, kur tā Dana tik ilgi?
- Es jau nāku, atskanēja māsas balss, taču gluži no citas puses. Viss kārtībā, padzēros ūdens vienreizīgi labs… piesmēlu pudeli un apmetu mazu luņķīti, paskat, ko es atradu!
Dana atlaida augšup saņemtā džempera malu un izbēra uz dīvāna vismaz duci pamatīgu cūceņu.
- Tur ir vēl, tikai es vairāk nevarēju saņemt. Viņa pasniedza māsai ūdens pudeli un iesvieda gailošajās oglēs pāris resnus zarus. Kamēr
Adris vēl nav nomiedzis nevienu stirnu vai tamlīdzīgu mežazosi, šmorēsim un ēdīsim sēnes!
Visi iesmējās, garastāvoklis strauji kāpa, un to vēl vairāk uzlaboja beidzot no mākoņkalna iznirusī saule. Kļuva ne vien silti, bet pat karsti. Ja pirms stundas gribējās turēties iespējami tuvāk ugunskuram, tad tagad tā vien prasījās atkāpties gabaliņu nostāk.
- Nu, auj kājās! Adrians pastiepa savu darinājumu Ievai. Akmens vai bronzas laikmeta precīzi nav zināms pēdējais modes kliedziens!
- Nē, nu šitādas botas pasaule vēl nav redzējusi, Dana smējās pilnā kaklā. Adri, kad satiksim iedzimtos, tu varēsi taisīt pastalu biznesu, tad klienti mums medījumus pienesīs klāt, pašiem nevajadzēs pūlēties.
- Pa pirmo! Ieva sasēja zili dzeltenās auklas, nošļūca no iesēdētās vietas un, kaklu staipīdama, aplūkoja jaunajos apavos ieautās pēdas no visām pusēm. Nav ko zvaigāt, māsa, manējās noteikti smukākas par tavām kedām!
To teikusi, viņa zibenīgi ienira zem ķērpjainajām pazarēm vajadzība nokārtoties mocīja jau stundu, un iedzertā ūdens malki tai lika samilzt līdz galējai robežai.