- Tā, kas tad mums te ir? Adrians pārlūkoja pēc dīvainajām brokastīm pārpalikušo mantību. Čipsus viņi bija apēduši, desiņas arī, tāpat vienu šokolādes batoniņu. Gabals pārkaltušas rupjmaizes, viens sīpols, vēl viens šokolādes batoniņš un sāls; riekstu un cepumu drumslas neskaitās. Diez kas nav.
Dana nopūtās. Adrians pacēla acis un sastapās ar viņas skatienu; abu domas bija gājušas vienā virzienā.
- Neuztraucies, kaut ko izdomāsim! Puisis gan mierināja, lai gan pašam nebija ne jausmas, kā ar domāšanu vien materializēt ko ēdamu.
- Es neuztraucos, drosmīgi apgalvoja Dana. Adrians viņu aši noskūpstīja, tā iedrošinādams arī sevi ja viņi ir un paliek kopā, nekas slikts nevar notikt. Es tevi mīlu.
- Un es tevi… neatkarīgi no vietas un laika. Būs labi, Danīt, es vēl nezinu, kā, bet mēs tiksim galā ar visu! Citādi nemaz nevar būt!
- Nevar gan, meitene nočukstēja, ieelpojot viņa matu smaržu; tajā bija gan dūmu sūrme, gan silts sveķu aromāts, gan rasas svaigums.
- Klau, mīļie, man nupat ienāca prātā, atvieglota un mundra laukumiņā atgriezās Ieviņa. Kāds, jūsuprāt, šeit tagad ir mēnesis? Un cik varētu būt pulkstenis?
Adrians un Dana atrāvās viens no otra.
- To mēs noskaidrosim, vismaz aptuveni. Vispirms uzzināsim dienas garumu. Tas ir pavisam vienkārši jāuzņem laiks, saulei lecot un vakarā rietot. Divreiz gadā, ja pareizi atceros, ap divdesmito martu un divdesmit trešo septembri, diena un nakts ir vienādā garumā, pa divpadsmit stundām.
- Ekvinokcijas. Dana pamāja. Pēc tam katru dienu nāk klāt vai iet nost caurmērā pa piecām minūtēm. Es sapratu.
- Tas ir svarīgi, tomēr ne tik ļoti, Adrians turpināja pieauguša un atbildīga vīrieša tonī, mums pašlaik vissvarīgākās ir divas lietas ēdiens un jumts virs galvas. Par jumtu es jau izdomāju.
- Ko tu izdomāji? Ieva noprasīja.
- Taisīsim bunkuru, viņš iesmējās. Vieta paliks nemainīga, tikai bēniņu vietā šoreiz būs jārokas zemē.
- Ar ko lai rok? Mums taču nekā nav! Plikām rokām? Dana neviļus aplūkoja savas rokas ar glīti koptiem nadziņiem.
Ieva pavīpsnāja. Viņas nagi bija pavisam īsi neviens mūzikas instruments necieš garus nagus.
- Ak tu mūžs! Rakt var ar visu ko kaut vai ar cietu, sausu zaru. Adri, tu tikai parādi, kur būs mūsu jaunais bunkurs!
Brītiņu draudzīgi pastrīdējušies, par bunkura vai zemnīcas vietu izvēlējās līdzenu, sausu laukumiņu iepretī egļu pusloka atvērumam, lai mājokli apspīdētu gan dienas, gan vakara saule, ar asu zaru ievilka sūnā kvadrātu ar četrus soļus garām malām. Adrianam izdevās atdalīt no nokaltušās egles stumbra divus zarus tā, lai katram paliktu klāt paplāna, bet cieta koksnes šķemba. Cik necik noasinājis to malas, viņš pasniedza jaunos darbarīkus māsām; aizvēsturiskie kapļi bija tīri parocīgi, un meitenes nekavējoties ķērās pie rakšanas.
Skatoties, cik čakli abas lokās, Adrians brīdi prātoja: darāmā bija daudz, tomēr vispirms jāparūpējas par pašu galveno Zigmunda spoguli, kura klātbūtni viņi aizvadītajās stundās bija zināmā mērā ignorējuši… var teikt, dvēseles miera labad. Taču turpmāk, lai saglabātu šo pašu dvēseles mieru, jāglabā arī spogulis, jāglabā kā acuraugs, kaut arī viss pārējais nosviltu zilām ugunīm, ļo bez spoguļa, šīs dīvainās, bīstamās sudrabainās bļodas, viņiem nekad vairs neredzēt divdesmit pirmo gadsimtu, neredzēt vecākus, nedzīvot agrāko dzīvi, bet pavisam citu skarbu un, iespējams, nežēlīgi īsu.
Puisis novērsa acis no Danas lokanā auguma tik mīļa un pierasta, tērpta zilās džinsa biksēs un sarkanraibā džemperītī; paspurušās tumšās bizes gals darbošanās aizrautībā brīžam noslīga līdz pelēkajām smiltīm un sūnu kušķiem un gāja pakaļ spogulim. Tas joprojām zvilnēja pret egles stumbru, norasojis un vēss kā avota ūdens.
Adrians saudzīgi nosusināja sudrabaino virsmu vecajā dvielī, tad nolika saulē, lai nožūst pavisam. Likdams lietā nazi, viņš ņēmās noārdīt krēsla mēbeļdrānu, darīja to uzmanīgi un rūpīgi, lai zudumā neaizietu ne auduma stūris, pat ne sprīža garuma diega gals. Vates kunkuļus salika vienā kaudzītē, drēbes gabalus otrā. Pāri palika tikai koka karkass ar metāla stiprinājumiem un skrūvēm. No briežādas pārpalikuma un dubulti salikta mēbeļauduma Adrians sašuva ieapaļu maisu; augšgalā ievēra savelkamu auklu, spogulim nu bija savs futrālis, kam jāsargā dārgā lieta no skrambām un citiem bojājumiem.
Laiku nezaudējot, viņš ķērās pie kadiķu apdarināšanas; kamēr zari švirkstēja ugunskurā, Adriana nazis atdalīja mizas sloksnes, apdrāza un līdzināja galus, līdz baltais stumbrēns sāka izskatīties pēc šaujamloka līksts. Puisis izmēģināja sutaša auklu stiprību nekā cita, no kā pagatavot stiegru, pagaidām nebija. Vēlāk, ja izdosies nomedīt lielāku dzīvnieku alni, briedi, varbūt sumbru vai tauru, pagatavos stiegru no savītām cīpslām.
Pirksti no pārpūles sāpēja, kadiķskuju skrāpējumi smeldza, turklāt viņš bija arī iegriezis pirkstā, tomēr Adrians darbu nepārtrauca. Līdz vakaram pirmajam vakaram nezināmu briesmu pilnajā pasaulē -, vēl pirms iestājas tumsa, jābūt gatavam gan lokam, gan pāris bultām. Uzgaļu materiāls jau bija noskatīts plānas skārda plāksnītes no krēsla stiprinājumiem. Kā tās pārvērst bultu uzgaļos, kā apstrādāt un piestiprināt, to gan viņš vēl nebija izdomājis.
Tikmēr Ieva un Dana bija izrakušas un izkāsušās četrstūrainu bedri apmēram pusmetra dziļumā. Senā meža augsnes virskārta bija mīksta, tāpēc pat ar primitīvajiem darbarīkiem veicās tīri labi, tomēr par vieglu šo darbiņu diez vai varēja saukt. Katra savu reizi bija skrējusi uz avotu pēc ūdens piepūle un ik pa laikam uzplūstošie satraukuma viļņi radīja slāpes.
- Klau, māsiņ, atpūtīsimies brīdi. Pirmā neizturēja Dana. Es neko nesaku par biešu vai burkānvagu kaplēšanu, bet šis daikts man ir par īsu, goda vārds, pirmoreiz mūžā sāp mugura!
- Nav iebildumu! Ieva nopurināja biksēm pielipušās sūnas un grunčus. Varbūt drusku izlocīt kājas? Pastaigāt tepat tuvumā, es domāju. Adri, tu nenāksi?
Adrians papurināja galvu.
- Nē, es nevaru, jāpaspēj uztaisīt dažas lietas… Ja gribat, ejiet vien, tikai nekur tālu. Varbūt atnesiet vēl malku. Un uzmanīgi!
- Apsolām, ka neiesim ārpus tēva sētas robežām, Ieva svinīgi paziņoja.
Abas paņēma kārtējo reizi iztukšoto pudeli un aizgāja avota virzienā.
Ieva mudināja māsu doties uz cūceņu vietu; viņai bija padomā, kā pagatavot sēnes pusdienām, proti, izvārīt vai izsutināt uz karstām oglēm Adriana atrastajā poda pusītē, uzkaisīt sāli un ēdiens gatavs! Danai nebija iebildumu. Piesmēlušas pudeli pilnu, meitenes noskaloja zemjainās rokas un noputējušās sejas.
- Padomā, kā mēs tagad iztiksim bez ziepēm!
- Un bez šampūna! Dana pacilāja pāri plecam noslīgušo bizi. Ārprāts! Ēdamo šā vai tā sadabūsim, bet mazgāties?
Māsas mulsi saskatījās, tad viņu acīs spēji atplaiksnīja vēl viena doma, pareizāk, vēl viens neaizstājams deficīts higiēniskās paketes…
- Trakums! Ko mēs darīsim?
- Nav ne jausmas. Ieva paraustīja plecus. Nudien, nestādos priekšā, kā ar šo lietu tika galā senlaiku sievietes. Viņas taču pat biksītes nevalkāja! Varbūt Adris zina?
- Ej tak tu galīgi, mās, Dana ieķiķinājās. Kā viņš to varētu zināt, vīrietis taču! Ja nu kāds zina, tad vienīgi Katrīna, bet viņai mēs tagad nevaram paprasīt. Būtu zinājušas, kas gaidāms, būtu vairāk interesējušās par vēstures praktiskajiem aspektiem.