- Arī ķemmes mums nav. Un, kā par spīti, abām tik biezi mati. Griezt nost, vai? Žēl… Bet nav jau arī, ar ko nogriezt, neba ar Adra nazi. Utis iemetīsies, lūk, kas tagad būs!
- Labi, nav ko bēdāt par to, kā vēl nav! Vecākā māsa izslējās un izstaipījās. Ejam sēņot!
Viņas atrada milzumu cūceņu un pat dažas krimildes. Prātodamas, kā tādu lērumu aizdabūt līdz Riekstukalna apmetnei, meitenes apmeta loku uz jūras pusi, kur egļu mežs kļuva retāks un parādījās priedes. Mētrājā vizēja sarkani punktiņi.
- Brūklenes! Ieva iegavilējās un, švīkstinot savas briežādas pastalas, joza kārdinošo ogu virzienā. Danīt, mums ir brūklenes! Pielasām pilnas kabatas! Ek, neienāca prātā, varējām taču uz ātro sašūt normālu kuļķenlti!
- To visu var paspēt. Vietu tagad zinām, aiziesim atpakaļ un uztaisīsim. Ogas bija vēsas, saldenskābas tik mīļa, kopš bērnības pazīstama garša, un Dana kāri meta mutē sauju pēc saujas.
Pamielojušās ar necerēto gardumu, māsas devās atpakaļ. Saules pielietais mežs vairs nešķita svešs, tieši otrādi pazīstams un tīkams. Taču mirkli vēlāk saulainā jutoņa pagaisa; tikko meitenes gatavojās šķērsot saulainu laucīti, gandrīz blakus nodunēja smagi soļi, kaut kas sparīgi šņāca kā kalēja plēšas, tad dobji nomūdījās nepazīstama zvēra rīkle.
Meitenes sastinga pussolī un neveikli pietupās aiz rudlapaina krūma.
Laucītē stampīgiem soļiem izslāja neredzēts, draudīga paskata dzīvnieks gandrīz zirga lielumā. Tam bija masīvs skausts un milzīga, tumšbrūnām pinkām noaugusi galva; uz vēdera un pakaļkājām vilna bija pieskretusi dubļiem un pilna sakaltušu dadžu galviņu. Ragu smailes pelēkspīdīgas kā pulēta dzelzs virs galvas gandrīz skārās kopā, katrs rags bija cilvēka delma resnumā. Briesmonis kaut ko žļambāja mutē, un gara siekalu stīga nostiepās līdz pat zemei. Tad tas skaņi nospraustajās, pakratīja baiso galvu un aizslāja garām, zemi dimdinādams.
Kad aiz ragaiņa pakaļgala un laiski kulstošās astes sakļāvās krūmu zari, māsas uzdrošinājās ievilkt elpu.
- Es gandrīz nomiru aiz bailēm, Ieva izdvesa. Labi, ka tas mūs nepamanīja. Tādi ragi… redzēji?
- Nē laikam! Dana aplaizīja sausās lūpas. Ko nu ragi… Tāds mūs samītu kā trušus un pat nepamanītu. Labāk iesim, kamēr šis nenāk atpakaļ.
- Tas būs bijis sumbrs! Adrians minēja, kad māsas bija atgriezušās un izstāstījušas briesmīgo piedzīvojumu. Tāds kā milzīgs vērsis, zālēdājs, protams, bet noteikti varētu kļūt agresīvs, sevišķi rudenī. Ja aļņiem un briežiem ir riesta laiks, droši vien šiem arī. Labi, ka paslēpāties un nesākāt skriet. Kas zina… brr! viņš nopurinājās, iedomājoties baisos ragus un dzelžainās kājas pret meiteņu neaizsargātajiem augumiem.
- Vārdu sakot, jābūt uzmanīgākiem un vairāk jāskatās apkārt. Neticami ātri atguvusi dūšu, pamāja Ieva. Sumbrs, ko tu neteiksi! Tas pats bullis vien ir, tikai spalvaināks. Citreiz zināsim!
- Varbūt sumbrus var pieradināt? Dana nedroši ieminējās, lai gan pat viņa nespēja iztēloties milzīgo ragaini mājlopiņa lomā. Aizsteidzoties priekšā abu pārējo vīpsnai, meitene steidzīgi turpināja. Ja jau bullis, tad ir arī govis, varbūt tās var izslaukt?
Neparko negribēdams aizskart mīļotās meitenes jūtas, Adrians tomēr nespēja valdīt smieklus, bet Ieviņa ķiķināja pavisam skaļi nu, dulna tā Dana! Pat lādzīga mājas govs reizēm neļaujas slaukties, vicina asti un spārdās tā, ka piena trauks aizlido pa gaisu, kur nu vēl šitāds mežonīgs mežalops! Dana mazliet uzmeta lūpu, taču viņa bija gudra meitene un saprata, ka pa īstam apvainoties nav vērts.
- Mums vajag kaut ko, kur salikt sēnes un ielasīt brūklenes. Viņa kļuva lietišķa. Tur sanāks labas pusdienas vai vakariņas. Adri, ko tu ieteiksi?
Puisis brīdi domāja, tad nogrieza lokanu egles zaru, nošņāpa galotni un sīkās atzarītes; sasējis abus galus kopā, viņš pasniedza mazliet greizo riņķi Danai.
- Paņem kādu no tiem drēbes gabaliem un pievārsti klāt iznāks ķeselīte. Vēlāk noteikti uzpīsim kādu normālu grozu, bet pagaidām jāiztiek tāpat. Vispār mums jāpasteidzas. Viņš nenoteikti pamāja uz pusraktās bedres pusi, saule jau iet uz vakarpusi. Vajadzēs savākt labi daudz malkas naktij un uzsliet kādu nebūt zaru būdu, jo bunkuru tik drīz gatavu nedabūsim.
- Mēs varam rakt kaut līdz naktij! Ieva izskatījās apņēmības pilna. Tagad aizskriesim pēc sēnēm un ogām, pagatavosim ko ēdamu un ķersimies atkal klāt!
- Vienalga, būdu vajadzēs un malku tāpat. Au! Adrians kārtējo reizi iešņāpa pirkstā un saviebās. Loks ir gatavs, nodrāzu arī trīs bultas, bet nekā nevaru izdomāt, kā uz ātro uztaisīt smailes. Dzelzīši ir, taču ar tiem pamatīgi jāņemas… būtu piemērots akmens, varētu uz tā slīpēt, bet tādu es neesmu manījis. Ar nazi negribas, baidos sabojāt asmeni.
- Paskaties dīvānapakšā, tur bija atplīsusi drēbe, un tētis to vienkārši piesita ar naglām, tās tev varētu derēt. Dana acumirklī piedāvāja risinājumu, un Adrians nekavējās sekot vērtīgajam padomam.
Piekodinājis meitenēm turēt acis un ausis vaļā, puisis iešķēla bultu galus un iespieda katrā pa naglai.
"Kāda laime, ka Zigmunds savulaik nebija iegādājis sīkās tapešnagliņas, bet rīkojies ar krietni prāvākām, kas mājās allaž pa rokai," viņš prātoja, nostiprinot iešķēlumus ar ciešiem diegu tinumiem. "Izskatās tīri labi… derētu lūkot, kas sanāks!"
Izmēģinājums norisa veiksmīgi bulta ieurbās sausās egles stumbrā tik dziļi, ka Adrianam nācās krietni nopūlēties, lai to dabūtu laukā nesabojātu.
Pēc neilgām pārdomām viņš sakrāva ugunskurā atlikušo kurināmo, pabāza spoguli un vēl dažas vērtīgākās lietas zem dīvāna un paskatījās apkārt, izvērtēdams, kurā pusē viņu varētu gaidīt mednieka laime. Pirmītējā steigā un aizņemtībā nebija daudz laika skatīties apkārt un ieklausities, taču tagad dzirde uztvēra skaņas, kas liecināja par dažādu putnu tuvumu. Protams, ne dzenis, ne silis nav medījums, nemaz nerunājot par zīlītēm vai citiem sīkputniem, taču, ja patrāpītos kāds mednis vai rubenis, vai pat mežirbe, kas zina varbūt jau šovakar izdotos tikt pie ceptas gaļas.
Adrians ielika nazi makstiņā, uzmeta plecā jauno loku; kreisajā rokā viņš nesa bultas, labajā paņēma vālei līdzīgu saknes gabalu smagu un cietu kā dzelzs. Tā apbruņojies, puisis pagriezās uz vēl nelūkoto dienvidpusi krāšņi dzeltējošo bērzu virzienā.
Jau pēc dažiem soļiem viņš saprata, ka senais Riekstukalns patiešām ir kalns… gan ne sevišķi augsts vai stāvs, tomēr jūtami pacilus vieta. Lejupkāpiens bija lēzens; ieplaka pieaugusi papardēm un milzumgariem, dzelkšņainiem kazenājiem, kuru galos vēl karājās pārbriedušu un ūdeņainu ogu ķekari, nošķaidot Adriana džinsus ar zilimelniem traipiem. Kaut kur atkal iekliedzās sīlis, tam atsaucās otrs; pēkšņi nez no kurienes trokšņaini izspurdza putnu bars un laidās tieši pāri Adriana galvai. Skaļās spārnu vēdas šķita ļoti pazīstamas puisis pavadīja lidoņus acīm un tūdaļ ievēroja zilganpelēkos spārnus un vizmainās krūtiņas. Baloži! Pamatīgi, apaļi noēdušies meža baloži…
Viņš sastinga, ar skatienu sekojot putnu lidojumam un mēmi lūgdamies, lai tie nomestos sasniedzamā tuvumā. Baloži apmeta loku un visi kā viens, spārnus kuldami, ielaidās vienā no milzu eglēm, kas apjoza Riekstukalnu.
Cenzdamies neuzmit ne zaram, ne sausam čiekuram, Adrians lavījās tuvāk kārdinošajiem putniem. Viņš drošināja sevi ar domu, ka baloži ir diezgan muļķīgas, ne visai piesardzīgas radības un, iespējams, muļķība tiem raksturīga kopš aizlaikiem. Jo tuvāk nāca egle meža baložu patvērums, jo uzmanīgāk lavījās jaunais mednieks; viņš atvirzīja paparžlapas sānis tik klusu, ka čaboņa nebija skaļāka par vēja pūsmiņu; pirms spert soli, pārliecinājās, vai priekšā nav sametusies viltīga kazenāju cilpa, un tādā veidā nonāca tik tuvu, ka skaidri saklausīja tumšajās pazarēs paslēpušos baložu dūdošanu. Puisis novērtēja situāciju ja izdotos nemanītam nokļūt līdz segliņa krūmam, kura smalkie zari līka no pavērušos sarkano auglīšu svara, tas būtu lielisks slēpnis krūmu no egles šķīra ne vairāk kā piecpadsmit soļu atstatums.