Viņš noliecās tā, ka paparžu galotnes virs galvas sakļāvās, un pusrāpus sasniedza krūmu. Baložu bariņš turpināja bezrūpīgi vaļoties un knosīties. Adrians iztaisnojās, uzlika bultu uz stiegras un, elpu aizturēdams, nomērķēja. Šāviens izdevās necerēti veiksmīgs nagla ieurbās tukla baložtēviņa kaklā, un tas nokrita zemē kā akmens. Adrians jau cēla kāju, lai mestos savākt nomedīto balodi, bet tad atģidās, ka pārējie joprojām knosās un ūbina. Viņa turpmākā rīcība apsteidza domas, bija gluži intuitīva baložu virzienā aizšāvās otra bulta.
Šoreiz paveicās mazāk, trāpījums ķēra spārnu, un putns, izmisīgi plivinādamies, pūlējās noturēt līdzsvaru, tomēr, aiz zariem ķeroties, kūleņoja lejup. Nu gan pārējie kļuva tramīgi, tomēr prom nelidoja, bet gan cits aiz cita trausās augstāk zarotnē, kamēr pazuda skatam.
Adrians gandrīz nespēja ticēt savai laimei, nekavējoties pameta slēpni un lēkšiem devās pakaļ pirmajam medījumam jaunajā… īstenībā ļoti senajā pasaulē. Kaklā trāpītais balodis bija beigts, otrajam nācās apgriezt kaklu ne visai tīkams darbiņš, taču par patikšanu nedrīkstēja domāt, tagad vienīgais mērķis izdzīvot ar cerību tikpat dzīviem un veseliem atgriezties mājās.
Viņš piesēja baložus pie jostas un griezās atpakaļ neizsakāmi apmierināts un lepns, ka paša spēkiem spējis sagādāt abām meitenēm un sev lielisku maltīti.
- Ak, nabaga skaistie balodīši! Dana iekunkstējās, ieraudzījusi Adriana medījumu. Kā tu varēji?
- Beidz ņerkstēt, māsa, atradusi īsto brīdi! Ieva viņu aprāja. Adris ir vienkārši superais! Kā tu to dabūji gatavu? Vienreizēji! Es piesakos par pavāru! Dana, ja tev nervi netur izķidāt balodi, ej un taisi būdu, iztikšu bez tevis… goda vārds, labāk būtu pateikusi paldies un iedevusi buču! Šitāds cepetis, mmm…
Dana brīdi stāvēja, lūpas sakniebusi; pierē ievilkusies grumbiņa liecināja par intensīvu domāšanas procesu. Nekad, kopš vien sevi apzinājās, viņa nebija spējusi samierināties ar dzīvnieku nogalināšanu; tieši tāpēc mammai Vizei nācās atteikties no domas par cūkas nobarošanu vai trušu turēšanu. Pat vistas Riekstukalna saimniecībā dzīvoja tik ilgi, kamēr tām no vecuma izkrita spalvas un kauliņi sametās greizi, jo ikviens kaušanas pieminējums mazajai Danai izraisīja nevaldāmu raudāšanas lēkmi vairāku dienu garumā. Vēlāk palaikam radās sāpīga neizpratne: kā gan tētis, viņas lieliskais, gudrais, mīlošais un visādi citādi foršais tētis spēj doties medībās un ar bisi bliezt virsū mežacūciņām, aļņiem un vienreiz pat stirniņai! Kad mamma cēla galdā gardi smaržojošu meža cepeti, desmitgadīgā Dana sašutumā piepūtās un paziņoja, ka viņa to neēdīs! Ka labāk ies un paņems no ledusskapja desiņu un ruletīti, nevis locīs iekšā nabaga meža dzīvnieciņu gaļu. "Ak, tā?" mamma, piemiegtām acīm viņā skatīdamās, noprasīja. "Desiņu un ruletīti? Tā, tavuprāt, nav gaļa? Tu domā, ka desiņu, kas tev tā garšo, taisa no bietēm vai kartupeļiem? Un ruleti no putraimiem vai auzu pārslām? Nē, meitiņ, arī desa, rulete un žāvētais speķis, ko tu brokastīs ēdi uz maizītes, ir tā pati galiņa gotiņas, cūciņas, vistiņas vai truša! Tamdēļ vai nu ievēro mūžīgo gavēni, vai beidz cimperlēties un ēd, ko Dieviņš devis! Kazi, pienāks laiki, kad sapratīsi, kāda vērtē labam ēdienam, un teiksi tētim paldies!"
Kā redzams, nupat tie mammas pieminētie laiki tiešām pienākuši un, ja nu pavisam, pavisam godīgi Danai ļoti gribējās ēst! Ēst brūni apcepušu, sulīgu gaļu līdz sātam un just, kā pārdzīvojumu, raižu un baiļu satricinātajā ķermenī atgriežas spēks un miers. Tāpēc nav ko pārmest Adrim, viņas mīļotajam un visādi apbrīnotajam cilvēkam par to, ka viņam ar tik primitīvu ieroci izdevies nomedīt meža baložus un viņai nevajadzēs likties gulēt ar tukšu vēderu, bet gan teikt paldies un uzslavēt par izveicību.
Tikusi ar sevi skaidrībā, Dana jau bez kādām blakus domām ieskatījās drauga acīs un pasmaidīja.
- Piedod… Māsai taisnība, tu esi superais! Tu esi īsts vīrietis, Adri, bet es sentimentāla muļķīte!
Viņš atsmaidīja meitenei pretī no visas sirds.
- Tu neesi muļķīte… un nedomā, ka es… ka man tas tik viegli. Man tāpat patīk visa dzīva radībiņa, taču tagad mēs esam tādā situācijā, ka…
- Nevajag. Danas lūpas silti piekļāvās puiša vaigam. Es saprotu un nekad, nekad vairs neko tādu neteikšu.
- Nu, vai esat beiguši maigoties? Ieviņa atglauda matus ar delnas virspusi. Pirksti bija asiņaini un spalvām aplipuši. Mās, tu man piedod iejaukšanos jūsu intīmajā dzīvē, bet labāk tomēr atnes ūdeni un arī kurināmo, lai būtu vairāk karstu ogļu.
Kamēr Ieva beidza plucināt un ķidāt baložus, ugunskurs atkal dega gaišās liesmās. Adrians nogāza zemē pamatīgu egļu zaru saišķi un, Danai piepalīdzot, ņēmās virs noplukušā dīvāniņa sliet zaru būdu tā, lai ieeja būtu vērsta pret ugunsvietu. Tas bija viegls un labi zināms darbiņš; lai gan pietrūka kārtīgu darba rīku, piemēram, cirvīša, Adrians lika lietā savu lielisko nazi. No jauniem, slaikiem alkšņu un lazdu stumbriņiem uzslēja būdas karkasu, krustojumus nostiprināja ar lokanām egļu klūgām, pēc tam visu blīvi nosedza zariem. No spēcīgas lietusgāzes tāda būda gan nespētu pasargāt, tomēr pajumte iznāca tīri laba.
- Tagad sanesīsim mantas zem jumta, Adrians mudināja, kāri ošņādams no ugunskura puses plūstošā gaisa strāvu, kur kopā jaucās sautētu sēņu un baložu cepeša aromāts.
Visas lietas viņi salika kastē, drēbes maisā ievietoto spoguli rūpīgi noliekot pašā maliņā. Kasti iedabūja zem dīvāna absolūtā drošībā. Kad nakts priekšdarbi bija paveikti, abi, rokās saķērušies, devās malkas meklējumos.
Saule slīga aiz meža, egļu ielokā strauji sakrēsloja. Ieva tupēja pie kvēlojošu ogļu kaudzes, pati sarkani pietvīkusi, un grozīja alkšņa zarā uzdurtos baložus, ko pirms cepšanas bija ieberzējusi ar sāli, saspaidītām brūklenēm un kadiķogām. Poda pusītē izsutinātās cūcenes jau bija gatavas ēšanai, bet emaljētajā krūzē lēnām virda brūkleņu un miltenāju uzlējums.
- Eūūū! Ieva iesaucās. Kopš māsas un Adriana aiziešanas bija pagājusi vismaz pusstunda, un apkārt pilnīgi satumsis. Viņa saspringti lūkojās uz to pusi, kur abi pirmāk pazuda. Vakariņas gatavas! Dana! Adri, kur jūs paliekat?
- Nākam! Danas balss atsaucās no gluži pretējās puses Ievai aiz muguras, un tūdaļ, brikšķinot sausos čiekurus un sūnās sabirušos sīkzarus, sarkanīgā atspīduma lokā iznira abi malkas nesēji. Viņu sejas bija varen pietvīkušas; Ievas skats žigli apvērtēja atstieptās zaru un sprunguļu nastas tā vien likās, ka tie abi bijuši aizņemti mazāk ar kurināmā vākšanu, vairāk ar tīkamākām nodarbēm. Taču jaunākā māsa neko neteica; sirsniņa gan mazliet nosāpēja… cik labi būtu, ja arī viņai blakām atrastos mīlams cilvēks, taču pagaidām par to nav vērts domāt.
- Es uzņēmu saules rietēšanas aptuveno laiku, paziņoja Adrians, ieņemdams vietu pie improvizētā pavarda. Mans pulkstenis tobrīd rādīja 16:22, protams, tas diez vai atbilst reālajam laikam, tomēr der par atskaites punktu. No rīta jāpiefiksē saullēkta brīdis, un varēsim aprēķināt dienas garumu, tad būs jel kāda skaidrība, kāds šeit tagad ir mēnesis. Nu, Ieviņ, kas ar mūsu cepeti?