- Liekas, ir pa pirmo! meitene atsaucās. Es jau pagaršoju, manuprāt, izdevies ne sliktāk kā mammai. Adri, padod nazi, es sagriezīšu!
- Ak kungs, paņēmusi māsas sniegto apetītlīgo baloža stilbiņu, nopūtās Dana. Mēs te pārdzīvojam… ko ēdīsim, kur gulēsim un tamlīdzīgi, bet padomājiet, ko tagad pārdzīvo mūsu vecīši! Viņi taču reāli jūk prātā, nesaprot, kur esam palikuši un kas ar mums noticis!
- Tagad? Adrians pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. Danīt, tagad mūsu mīļie vecāki neko nepārdzīvo un arī prātā nejūk, tagad viņu vienkārši nav!
- Ai, nu tu taču saproti, ko es domāju! Dana nepacietīgi papurināja galvu. Tagad, kaut kad, tad, tālā nākotnē vai nav vienalga? Galvenais ir tas, ka pārdzīvo!
- Noteikti pārdzīvo… Ieviņa, kāri ēzdama, pamāja. Gan jau uzreiz saprata, kad ieskatījās bunkurā un redzēja, ka mūsu tur nav un ari visi krāmi pazuduši. Viņiem tak pašiem toreiz… Klau, kā jūs domājat, vai tas meteorīts kritīs drīz? Un, ja patiešām ir tā, kā Katrīna teica, ja patiešām nāks cunami, tad mums vajadzētu laisties uz Grietiņmeža pauguru! Satelītkartē bija rakstīts, ka tas ir četrdesmit divus metrus augsts, tātad no turienes mūs nevarēs aizskalot pat pārdesmit metru augsti viļņi.
- Mēs vēl neesam paspējuši noskaidrot, vai arī tagad tāds paugurs ir. Dana aplaizīja pirkstus un pastiepās pēc vēl viena cepeša gabaliņa. Daudz kas izskatās pavisam citāds, rau, ezera vietā tagad tikai avots.
- Pauguram vajadzētu būt gan, iebilda Adrians. Laika gaitā tas varētu kļūt vienīgi zemāks erozijas vai cilvēku darbības rezultātā. Rīt noteikti aiziesim apskatīties.
Pabeiguši necerēti gardās un sātīgās vakariņas, par ko Ieva saņēma pelnītas uzslavas, viņi turpināja sēdēt pie ugunskura, malkot iesārto brūkleņu uzlējumu un runāt par visdažādākajām lietām, tā vismaz zemapziņā atvairot domu par strauji tuvojošos nakti pirmo īsto nakti noslēpumu pilnajā Senkurzemes mūžamežā. Trijotne nolēma, ka tumšajās stundās vienam visu laiku jābūt nomodā pie ugunskura ugunij, protams, jādeg visu nakti. Pirmkārt, tā dos kaut drusku siltuma, otrkārt, atbaidīs plēsīgus zvērus, kādi šai mežā noteikti dzīvo. Mazliet pastrīdējušies, sadalīja dežūras: Adrians paliks nomodā pirmās divarpus stundas, viņu nomainīs Dana, bet Ieviņa stāsies sardzē rīta pusē, jo pēc savas iedabas bija cīrulis atšķirībā no māsas un Adriana, kam agrā celšanās nekad nebija patikusi.
- Diez vai es vispār spēšu iemigt, nomurmināja Ieva, izstiepjoties blakus māsai uz šaurā dīvāniņa, visādas domas jaucas pa galvu. Esam gan mēs iekūlušies trakā ķezā, vai ne, Danīt?
- Esam gan, tā atteica un aplika Ievai roku. Taču tur vairs neko nevar darīt. Pagaidām viss ir labi, brīžam pat aizraujoši, man patīk… Tikai vecāku žēl, ak, ja vismaz kaut kā varētu viņiem padot ziņu… Es saprotu, tas izklausās muļķīgi, tomēr… Ja Katrīna un tētis, viņi…
Danas balss kļuva aizvien klusāka un mirkli vēlāk pārgāja dziļos, mierīgos elpas vilcienos. Ieva jau gribēja apvainoties, sak, viņai neparko nenāk miegs, bet māsa vienā mierā sūt kā Dieva ausī, taču tūlīt aizmiga arī pati.
Virs meža piķmelnās sienas liecās zvaigžņu pilns debesjums. Adrians nekad nebija redzējis tik spožas zvaigznes, un šī spilgtuma dēļ šķita, ka debesis ir daudz tuvāk, nekā kādreiz nākotnē. Viņš atlieca galvu; acis vienā mirklī atrada Lielos Greizos ratus, Polārzvaigzni un Mazos ratus… tieši virs galvas vizēja Kasiopejas zelta kronis iešķība IV burta formā; dienvidaustrumos kā dzirksteļu kamols spīdēja Sietiņš jeb Plejādes, bet zemāk dienvidu pusē kā sudraba lampa lepojās mirdzošā Venera.
"Debesis ir tādas pašas," puisis domāja. "Arī zeme… koki, zāle, ūdens… ne ar ko neatšķiras no tā, kas būs nākotnē. Uguns deg un silda tāpat, vienlgi tagad tai ir pavisam cita loma un nozīme, bez uguns gan mēs justos pazuduši."
Pazuduši. Viņš smagi nopūtās. "Tētim un mammai mēs patiešām esam pazuduši, izgaisuši bez pēdām. Kā viņi tur… ko domā un jūt? Taču viņi noteikti saprata, nevar būt divu domu, mūsu vecāki ir ļoti gudri. Un viņi mums patiešām daudz ko iemācījuši, gandrīz visu, ko paši zina un prot. Tas noderēs, tas noteikti noderēs!"
Adriana piere atdūrās pret uzslietajiem ceļgaliem, un viņš satrūkās. Aizsnaudies… tā tik vēl trūka! Viņš sarosījās, iemeta ugunī pāris resnu zaru un pārliecinājās, vai loks ar bultām, tāpat no saknes uzmeistarotā vāle joprojām pa tvērienam.
Liesmas uzšvirkstēja, gaisā uzšāvās oranžu dzirksteļu kūlis. Uguns spraksti sajaucās ar meža kluso šalku dziļu un smagnēju kā dusoša milža elpa. Ziemeļpusē iekliedzās pūce, un pēc brīža pāri galvai līgani un bez skaņas aizplanēja tumšs siluets ar izplestiem spārniem.
Viņš iedzēra pāris malku no Ievas krūzītes un iztaisnoja plecus. Ja nebūtu bezpalīdzīgā žēluma vecāku dēļ, varētu droši atzīt, ka notikušais ir vienreizējs, ne ar ko nesalīdzināms piedzīvojums, unikāla dāvana, apskaužama iespēja iepazīties ar senatni bronzas vai pat neolīta laikmeta pasauli un tās dzīvi. Ikviens īsts vēsturnieks par to būtu gatavs atdot pilnīgi visu vai vismaz daudz ko! Piemēram, mamma. Ak, mamma… Acis zem plakstiņiem sāka svilt no pēkšņi pieplūdušo asaru sūruma. Puisis pikti paberza tās ar dūrēm. Nekādas pinkšķēšanas! Nekādu asaru! Viņš ir vīrietis! Jauns, spēcīgs, apbruņots ar daudzām un ļoti vērtīgām zināšanām, nemaz nerunājot par labo nazi un paštaisīto šaujamloku. Tieši viņam jāuzņemas atbildība, lai meitenes un viņš pats iespējami drīzāk nokļūtu atpakaļ. Tas ir vienīgais veids, kā palīdzēt vecākiem… ak, ko palīdzēt! Nē, nevis palīdzēt, bet izraut no izmisuma, atdot viņu dzīvēm jēgu. Tāpēc nedrīkst tērēt laiku nevajadzīgām apcerēm un bezjēgas žēlumam. Ir rūpīgi jāpārdomā, kas nepieciešams dzīvei, kā aizstāt to, kā viņiem nav un bez kā nevar iztikt, un no kā šīs lietas pagatavot.
Kad bija pagājušas norunātās divarpus stundas, Adrians piecēlās un izstaipījās. Žēl modināt tik saldi dusošo Danu, tomēr tas jādara. Protams, viņš varētu palikt sardzē vēl tikpat ilgi, taču Danai tāda lutināšana noteikti nepatiks. Tāpēc puisis nometās četrrāpus un iespraucās egļu zaru telti, sataustīja Danas plecu un maigi papurināja.
- Ai, kas… viņa pusmiegā iekunkstējās, taču tūdaļ arī pamodās. Adri? Man jāceļas?
- Nūja, tava maiņa. Viņš noskūpstīja miegā sasilušo, tvirto vaigu un atmuguriski izrausās ārā.
- Tagad tu sēdēsi šeit, bet es tepat pagulēšu, Adrians sacīja meitenei. Likšu galvu tev klēpī… drīkst?
- Liec. Ai, kādi tev pinkaini mati! Dana ielaida pirkstus viņa garajās, savēlušajās cirtās. Bet manējie jau nav labāki, bail pīt bizi vaļā, izķemmēt tā vai tā nav iespējams. Nu, kāpēc nevienam no mums neienāca prātā iemest slēptuvē kādu vecu ķemmi, ko?
- Nūja, ja iepriekš zinātu, ka no bunkura taisnā ceļā aizkulsimies tūkstošgadīgā pagātnē, būtu piekrāvuši slēptuvi ar sausiņu un kafijas pakām, šokolādi, ziepēm un segām. Adrians smējās. Bet pagaidi, es kaut ko atcerējos!
Viņš uzrausās sēdus un sāka pārmeklēt kabatas. Vienā bikšu kabatā atradās mutautiņš, otrā cieši salocīts plastikāta maisiņš, bet no virsjakas iekškabatas Adrians izcēla… ķemmi! Visparastāko brūnas, cietas plastmasas ķemmīti, ko reiz bija nopircis līdznēsāšanai galu galā arī vīriešiem gari mati jāsukā tikpat bieži, cik garmatainām sievietēm.