- Adri, tu esi ģēnijs! Tā nu gan ir laime. Dana priecājās, acīm apmīļodama citkārt lēto nieku, kas tagad bija kļuvis zelta vērts. Nē, daudz vērtīgāks par zeltu, jo ko gan viņi iesāktu ar zelta gabalu! Turpretī ķemmīte ļaus vismaz ārēji nepārvērsties par mežoņiem.
- Un mēs ar Ievu jau baidījāmies, ka būs jāgriež mati nost. Ļauj, es papriekš sasukāšu tevi. Viņas pirksti sāka palēnām atmudžināt drauga biezos matus. Ja gribi, vari snaust!
- Labi, Adrians tīksmīgi nočukstēja. Bija tik patīkami laisties miegā, jūtot no ugunskura plūstošo siltumu un Danas pirkstiņus glāsmaini čubināmies savos matos. Ja mani ko aizdomīgu, uzreiz modini mani, skaidrs?
- Guli vien, mīļais, guli, meitenes balss iežūžoja kā šūpuļdziesma. Cik tas ir skaisti sēdēt naktī mūžamežā pie ugunskura un sargāt mīļotā miegu!
Rīts pienāca tikpat miglains un smagas rasas pilns kā iepriekšējais. Dana un Adrians pamodās gandrīz vienlaikus. Cieši apskāvušies, lai pa miegam nenoripotu zemē, viņi gulēja uz vecā, labā dīvāniņa un, vairoties no rītausmas dzestruma, vīstīja kājas segā.
No ārpuses atplūda savādi trokšņi. Adrians steigšus trūkās augšā, ar galvu gandrīz izārdīdams būdas jumtu. Vai Ievai uzbrucis kāds zvērs? Taču nākamajā mirklī kļuva skaidrs, ka bažām nav pamata Ieva, piepūlē tusnīdama, čakli kapājās topošā bunkura vietā.
- Es nodomāju, ka nav ko velti zaudēt laiku, meitene paskaidroja.
- Apnika tāpat sēdēt; tikko varēja cik necik saredzēt, likos iekšā, paskat, kādu zemes čupu izraku!
- Patiešām, Ieviņ, tu esi mūsu lieliskā! Par tādu čaklumu saņemsi godalgu! Dana viltīgi piemiedza aci.
- Kādu? Vai šokolādi?
- Nē, tu varēsi izsukāt matus ar īstu ķemmi! Māsa uzvaroši pavicināja rokā nenovērtējamo tualetes piederumu. Iedomājies, tā bija Adrirn kabatā!
- Varbūt tev kabatā ir arī pudelīte ar šampūnu? Ieviņa cerīgi apvaicājās, rāpdamās laukā no bedres.
- Sagribējusi gan! Dana iespurcās. Tu tāpat izskaties vienreizēji, žēl, ka nevar nofotograf… Ai! Var! Mēs taču patiesi varam nofotografēties… mobilie, nu!
Adrians dažas sekundes skatījās viņā pavērtu muti. Dieviņ, kā viņam pašam tas nebija ienācis prātā! Gan viņa, gan Danas tālrunim bija fotoaparāta opcija, turklāt abi aparātiņi diezgan jauni, kamerām lieliska izšķirtspēja. Var pat uzņemt video, tomēr labāk ne, tas ātrāk iztukšos baterijas, bet, ja mobilos tālruņus visu laiku turēs izslēgtus un ieslēgs tikai fotografēšanai, viņi var tikt pie unikāliem, absolūti fenomenāliem kadriem, ko aizgādās atpakaļ nākotnē un…
- Bet tad vajag taupīt. Šķita, ka Dana noklausījusies viņa domas.
- Viens lai pagaidām paliek rezervē izslēgts.
- Vajag nobildēt, kā mēs rokam bunkuru. Ieva iespieda saujā vienu zemēm aplipušo pirkstu, tad Adri ar šaujamloku un to baigo sitamo…
- Žēl, ka tas neienāca prātā vakar, kad man pie jostas karājās pirmais medījums, puisis iesmējās. Nekas, gan jau būs vēl, lūk, sumbrs, no kā jūs vakar nobijāties, arī būtu bijis nāvīgais kadrs!
- Un vēl mūsu avotu… Ieviņa salieca trešo pirkstu. Tad nu gan tētis un mamma brīnīsies!
- Brīnīsies gan. Danai kaklā iespriedās tāds kā kamols, bet viņa to visai žigli dabūja lejā. Jāsagaida, kamēr būs pietiekami gaišs fotografēšanai. Es aiziešu pēc ūdens, vārīsim rīta tēju… žēl gan, ka nav kafijas.
- Nu tu tāpat kā Adra mamma, kas bez kafijas vispār nevar dzīvot. Ieva paķēra savu arhaisko kapli un atkal ielēca bedrē. Gan jau iztiksi, kur tu dēsies!
Adrians viņai pievienojās. Dažas minūtes abi kaplēja klusēdami. Tad Ieva atliecās un piemiegtām acīm uzlūkoja biedru.
- Kā tu domā, kur te tuvumā varētu dzīvot cilvēki? Tie, kam piederēja saplēstais pods?
- Grūti atbildēt. Tiešām nezinu, Ieviņ. Varbūt pavisam tuvu. Es jau vakar necik tālu neaizgāju.
- Un vai viņi… nu, ja mēs šos cilvēkus satiksim, vai viņi mums neko sliktu nedarīs?
- Nedomāju gan. Kāpēc lai kāds mums darītu sliktu, ja paši nevienu neaiztiekam?
- Un ja nu tie ir mežoņi? Nē, ne jau papuasi, kanibāli un tamlīdzīgi… Ieva sastomījās, manot Adriana lūpas velkamies smīniņā, tomēr pirmatnējie cilvēki ar visādām baigām paražām un tradīcijām, varbūt pat upurēšanām…
- Es domāju, šajā ziņā mēs varam būt diezgan mierīgi. Protams, simtprocentīgas garantijas nav, taču nomierinies, neviens tevi neapēdīs, to es tev svēti apsolu!
Iespējams, Adriana solījums Ievu nomierināja, jo pie šīs tēmas viņa vairs neatgriezās, taču zināmas bažas palika.
Debesis kļuva gaišākas, un drīz vien dzidro zaļganumu pāršķēla pirmie saules stari. Adrians nometa kapli un ieskatījās pulkstenī; tas rādīja 08:20. Viņš brīdi rēķināja galvā, tad neticīgi papurināja galvu.
- Kas ir? Dana jautāja. Kaut kas nesanāk?
- Nē, sanāk, es tikai brīnos… Tiešām savādi! Padomājiet pašas: ja saulrieta brīdī pulkstenis rādīja 16:22, bet tagad 08:20, iznāk, ka nakts bijusi apmēram sešpadsmit stundas gara, attiecīgi diena astoņas stundas. Bet tas atbilst… ceru, ka es pareizi sarēķināju, tas atbilst vismaz novembra vidum!
- Novembris? iesaucās Ieviņa. Nevar būt! Tik silts, nekādu salnu, mežā brūklenes un krimildes.
- Un kokiem lapas tikko sākušas dzeltēt, Dana piebilda. Varbūt tu tomēr kļūdījies aprēķinos?
- Man šķiet, ka nekļūdījos vis, Adrians pārliecināti teica. Ja neticat, skaitiet pašas. Acīmredzot tagad ir citi klimatiskie apstākļi garas vasaras un siltas ziemas. Tas priecē!
Gatavojot brokastis, māsas vairākkārt pārskaitīja stundas un minūtes; rezultāts bija tāds pats vēl nenoskaidrotā laikmeta pasaulē valdīja septembrīgi maigs novembris.
Paēduši viņi ar jaunu sparu ķērās pie rakšanas darbiem. Bedrei apkārt izauga pamatīgi vaļņi no tumšas, irdenas smilts un satrūdējušām koku paliekām. Adrians aplēsa, ka topošā bunkura dziļums pārsniedz metru. Meitenes izskatījās diezgan nogurušas, tāpēc trijata nolēma, ka derētu pārtraukums.
- Aiziesim līdz pauguram, Ieva ierosināja. Manuprāt, noteikti jāredz, kāds tas tagad izskatās.
- Vēl mums jādabū kaut kas ēšanai, citādi vakarā nāksies sūkāt pašiem savas ķepas, atgādināja Adrians. Viens sīpols uz trijiem baigi liesās vakariņas.
- Ir jau arī maizes gabals…
- Nu, lai to sadalītu, mums nepieciešams, mazākais, akmens cirvis. Adrians uzsita Danai uz pleca. Nebēdā, ar tevi ir drosmīgais mednieks Adris. Sliktākajā gadījumā cepsim uz iesma mizgraužu kāpurus!
Gājiens uz Grietiņmeža pauguru izvērtās pārgājienā ar nepārtrauktu šķēršļu joslu. Nieka kilometrs, kādreiz piecpadsmit minūtēs pievarēts un arī tad, ja gāja pastaigas solī, tagad paņēma veselu stundu. Viņi izplēsās cauri kazenāju saaudzei, saskrāpējot rokas līdz asinīm, pēc tam nācās lodāt caur vējgāzes vai vecuma nolauztiem kokiem. Bija jāpārvar duļķains strauts ar slīkšņainiem krastiem, un tad jau paugurs bija klāt.
Neticami, taču tas izskatījās tieši tāds pats, kā divdesmit pirmajā gadsimtā!
Kādu brīdi likās, ka neaptveramā un neizskaidrojami lieliskā veidā viņi vēlreiz nemanot pārlēkuši pāri gadu tūkstošiem, ka, atpakaļ pagriezušies, ieraudzīs pierasto, tīro un sakopto mežu, pa kuru desmit minūtēs skriešus nokļūs līdz mīļajām, pazīstamajām Riekstukalna mājām.
Tomēr tā bija tikai ilūzija. Tur bija vienīgi urga ar sarkanīgi saduļķotu ūdeni un aizauguša, kritalām un aizlauztiem stumbriem pielūžņota meža blīva. Taču paugurs, saules apspīdētais paugurs aizkustināja sirdi kā nejauši uzieta mīļa cilvēka fotogrāfija; bāli zīdainas zāles laukumiņi mijās ar tumšzaļo miltenāju audzītēm, bet pārziedējušo viršu puduri izskatījās kā kažokādas iešuves. Šur tur slējās zemi, rempuļaini kadiķi, vīdēja apsūnojuši akmeņi kā zālē snaudošu milžu vai aizvēsturisku dzīvnieku galvas.