- Bet lielā kļava gan nolūza, Dana piebilda. Jocīgi, nekāds lielais brīkšķis nebija, bet no rīta, kad izgājām ārā opā! Puse koka ezerā!
- Nu! Labi, ka bija ziema, citādi visas vardes būtu apsistas. Zigmunds pastiepa glāzi Valfrīdam. Klau, iepilini man vēl vienu!
- Vardes… Tēta mīļotās vardes… Ieva atkal spurca.
- Katiņ, cik tu tam bērnam ielēji? Paskat, galīgi aplama, bažīgi ieteicās Vize un pasniedzās, lai atņemtu meitai glāzi, taču tā bija tukša.
- Liecies mierā, tur bija labi ja piecdesmit gramu, Kate attrauca. Vienkārši Ieviņai tādā veidā izpaužas pārbīļa sekas. Valfrīd, vai tu negribētu kaut ko uzspēlēt? Noskaņai, labi?
- Varbūt paimprovizēt par zemestrīces tēmu? uzrunātais atjokoja. Tad ar klavierēm vien būs par maz, jālūdz Adrians ar bungām. Ko, dēls?
- Negribas… puisis novilka. Būs baigi skaļi, vai tad ne?
- Būs gan, bet kad gan tev skaļums traucējis? Katrīna pavīpsnāja, ar pusaci vērojot Adriana un Danas plecu it kā nejaušo tuvumu. Jāteic, viņā jau kopš vasaras bija modušās aizdomas, ka abu attiecības no draudzības sākušas pāraugt krietni maigākā kvalitātē.
Ieva atmeta galvu tik sparīgi, ka garā zirgaste nošvīkstēja pret Adriana vaigu, un iesaucās.
- Ja Adrians negrib, lai sēž, uzspēlēsim mēs abi, Valfrīd!
- Vai tev instruments līdzi, Ieviņ? Valfrīds uzjautrināts uzlūkoja enerģisko meiteni.
- Protams! Es pēc skolas to parasti atstāju šeit, tikai pa brīvdienām vedu mājās. Ieva pielēca kājās un mudīgi atvēra melno futrāli, kur iezaļgana plīša gultiņā dusēja lieliskais Selmer firmas alta saksofons Zigmunda dāvana meitai piecpadsmitajā dzimšanas dienā. Ieva, kopš bērnu dienām gan pačīgājusi vijoli, gan paplinkšķinājusi klavieres, beigu beigās bija negrozāmi nolēmusi, ka viņas muzikālā stihija (ja reiz vecāki uzskata, ka bez mūzikas nevar) būs vienīgi blūzs, bet instruments saksofons.
Valfrīds smaidīdams noplātīja rokas un devās uz salona stūri pie klavierēm, pacēla tumši spīdošo instrumenta vāku un ierasti saberzēja plaukstas. Katrīna, kafijas krūzi plaukstās auklēdama, sekoja vīram. Aizdedzinājusi sveci, tikpat dzeltenu kā rožu ziedi, viņa iekārtojās uz apjomīgā dīvāna; to pašu darīja arī Vize un Zigmunds. Pēdējais steidzīgi parausa sev zem sāniem spilvenu kaudzi, neizlaizdams no saujas glāzi ar viskiju. Vize iekārtojās blakus un, vērodama meitas bezgala nopietno gatavošanos muzicēt kopā ar tādu starptautiska kalibra korifeju kā Valfrīds Sauleskalns, smaidot pamirkšķināja Zigmundam, kurš burtiski peldēja labsajūtā.
- Nu, Ieviņ, gatava? Valfrīds jautāja meitenei. Sāc, es tev pievienošos.
- Jā, bet man nekāda zemestrīce nesanāks, viņa paziņoja. Tāda improvizācija man nav pa spēkam, atzīstos godīgi. Labāk jau par godu tavai Amerikas tūrei. Viņa pielika instrumenta iemutni pie lūpām un pārliecināti atskaņoja Geršvina Porgija un Besas tēmas ievadtaktis.
Tikko telpu piestrāvoja samtainā saksofona balss, kā uz burvja mājienu spožā lampas gaisma virtuves galā nodzisa vai nu Adrians, vai
Dana, bet katrā ziņā ne jau viens bez otra ziņas bija nospiedis slēdzi, un palika tikai noslēpumainā sveces liesmiņa, liegi vīdamās līdzi mūzikas skaņām. Kā sapņaina lapu šalka, kā vakarsaules zeltītas zāles zuzēšana glāsmainā vējā saksofonam pievienojās klavieres. Zigmunds sagrozījās tā, lai varētu nolikt galvu Vizei klēpī. Katrīna aizvēra acis un ļāvās lieglaimes šūpām… ap sirdi kļuva tik labi un viegli, it kā dzīvē nekad nebūtu bijis nekā skumja, nekā sāpīga, nevienas vilšanās un aizvainojuma. Ilgie mēneši bez Valfrīda, līdz sirds dziļumiem iecirtuši pāridarījuma sajūta, aizejot no iemīļotā darba muzejā, bažas par sarukušo maciņu un desmitiem citu sīku rūgtumu pēkšņi pagaisa. Viņai šķita, ka Valfrīda pirksti skar nevis klavieru taustiņus, bet viņas seju, matus un augumu; zem pievērtajiem plakstiem sariesās karstas laimes asaras. Kate ļāva tām noripot pār vaigu un kāri nolaizīja asaras bija saldas kā šampanietis un reibināja kā rožu smarža.
Tiku tikām ļāvuši pārējiem izbaudīt Geršvina ilgpilnās, jutekliskās melodijas, Ieva un Valfrīds pārgāja uz Evansa kompozīcijām, beigu beigās ieslīgstot īsā improvizācijā, no kuras pirmais izraisījās Valfrīds kamēr Ieva atvilka elpu, viņš virtuozi nospēlēja vairākas tēmas ar variācijām no jaunā mūzikla "Putni virs Atlantijas".
- Te būtu jāskan dūdām, no tumsas atskanēja paskaļš Adriana čuksts.
- Diemžēl dūdu mums nav, Katrīna nomurmināja un domās turpināja: "toties mums ir divējas vara bungas, vismaz četri koka klabekļi, trejdeksnis, āžrags un visādi vargāni vesels seno muzicēšanas daiktu arsenāls, ko jaunekļu etniskās mūzikas kopas "Ozolēni" dalībnieks Adrians vāc un meistaro pats apskaužamā dedzībā…"
- Varbūt mēs varam padziedāt, ieminējās Vize brīdī, kad klavieres uz brīdi pieklusa. Kaut ko par jūru vai mežiem.
- Nē, labāk to skaisto dziesmu, ko Valfrīds uzkomponēja, kad jūs bijāt tur… nu, toreiz… to sacīja Dana, un Ieva dedzīgā piekrišanā māja ar galvu.
- Kuru tu domā? Katrīna atspiedās uz elkoņa, pūlēdamās saskatīt dēlam blakus sēdošo meiteni.
- Ar četriem logiem namiņu celsim, ar četrām domām…
- Tu k|ūdies, Daniņ. Kate papurināja galvu. To dziesmu, kuras nosaukums ir "Četru siržu madrigāls", Valfrkls komponēja vēlāk, tavu vecāku kāzām.
- Vienalga, tā taču ir par to, kā jūs… kā viss toreiz notika… Dana iznira no krēslas, lai pievienotos uz dīvāna sasēdušo pulciņam. Man… mums tā dziesma ļoti, ļoti patīk, bet jūs tik reti to dziedat. Tāda kolosāla, it kā himna, par draugiem, par… mīlestību un…
- Es nemāku dziedāt! Zigmunds, aizkustinājumu slēpdams, noburkšķēja, bet Vize viņu maigi iedunkāja.
- Māki gan, tāpēc nemelo draugiem. Bet, ja negribi, tad pūt stabulē.
- Valfrīd? Kates acis iemirdzējās. Es labprāt… bet tu?
- Lai notiek! Viņš jau pacēla rokas virs taustiņiem, kad Adrians spēji pielēca kājās.
- Pagaidi, tēt, es atnesīšu trejdeksni, šai dziesmai tas noteikti piederas!
- Blokflautiņu arī, Ieva uzsauca viņam nopakaļ.
Trejdeksnis un flauta pēc minūtes bija klāt, un visi septiņi kurš ar balsi, kurš ar instrumentu vai abiem kopā savādā aizgrābtībā sāka skandēt pirms turpat divdesmit gadiem sacerēto mīlas dziesmu:
Ar četriem logiem namiņu celsim, ar četrām domām apjumsim. Četras bēdas no ceļa nost velsim, četros vējos skanēsim…
No vienas akas ūdeni smelsim, no vienas maizes lauzīsim, ziemā zem viena mēness salsim, pie vienas uguns sasilsim.
Zied zilas puķītes čembalo stīgās, čella krūtīs rūgst prieka vīns; līksma kā kamene plaukstā dūc ģīga, un pavasari stabule svin…
♦ ❖ ♦
- Un ko rīt? Katrīna gardi nožāvājās, velkot laukā no veļas kastes pidžamu trikotāžas bikses rudzpuķu krāsā un apcakotu krekliņu ar garām piedurknēm. Bija jau pusnakts, un visi devušies pie miera: Zigmunds ar Vizi otrā stāva vidus istabā, māsas uz salona stūrdīvāna kājas kopā, galva katrai uz savu pusi, bet Adrians, pats par sevi saprotams, savā kambarī, dižīgi dēvētā par vecpuiša migu.
- Būs vai jāaizlaiž pie vecākiem… ValFrīds neskaidri noņurdēja. Balsi apslāpēja svīteris, ko viņš stīvēja pāri galvai. Un tu? Brauksi līdzi vai kā?