Rokās saķērušies, viņi skriešus metās augšup.
- Cik te ir labi! pusceļā iesaucās Dana un atkrita uz muguras sausajā zālē. Tik viegli, tik mājīgi!
- Un nekāda biezokņa apkārt, Ieva piebalsoja. Mums vajadzētu pārcelties uz šejieni vairāk saules… un vispār!
- Nebūtu slikti, piekrita Adrians, arī atlaidies zālē un atbalstījis galvu uz akmens, kas šķita neparasti silts. Tikai viena nelaime tuvumā nav ūdens! Un bez ūdens nekādi nevar. Kurš gan būs ar mieru vairākas reizes dienā lauzties cauri džungļiem, lai piepildītu ūdens pudeli?
- Arī taisnība. Ieva aplaizīja dziļu skrambu pirkstā. Ja nu vienīgi mēs varētu iekopt uz šejieni kaut kādu celiņu.
- To gan. Tajā galā daudz nolūzušu koku. Vajadzēs dabūt laukā tievākos un kaut kā saīsināt, lai derētu bunkura sienām. Arī malku vāksim no turienes, tā pamazām ceļš attīrīsies. Adrianam Ievas doma patika.
Bija ārkārtīgi patīkami bezrūpīgi gulēt sausajā zālē, sildīties neparastā novembra siltajā saulītē, taču laiks turpināja ritēt.
- Jāiet! Dana cēlās pirmā un nopurināja biksēm pieķērušos zāles stiebrus un kazenāju stīgas. Diena ir īsa, un vēl daudz jāpadara. Fu, projām! viņa sirdīgi pavicināja roku. Mušas… No kurienes tās te uzradušās, visu laiku nemanīja nevienu kukaini, tikai dažas briežutis.
- Varbūt tuvumā kāds beigts dzīvnieks. Adrians uzmanīgi lūkojās apkārt. Nē, tad manītu maitas smaku… tomēr te pēc kaut kā ož, jūtat?
Abas meitenes paošņāja gaisu un reizē pamāja.
- Tā kā vecs sviests, Ieviņa ieminējās, vai pārstāvējis piens. Pag, tā smaka nāk no augšas. Meitene ātri pievarēja līdz virsotnei atlikušo gabaliņu.
Dana un Adrians steidzās viņai pakaļ, un no trim mutēm vienlaikus atskanēja pārsteiguma sauciens.
Paugura augstākajā vietā gulēja prāvs, ieplakans akmens, pelēki lāsains kā sirma brieža mugura. Tajā bija iekalta riekšavas lieluma bedrīte, līdz pusei pilna ar dīvainu maisījumu, kas tiešām izskatījās pēc bojāta sviesta. Taču tas vēl nebija viss… Pa pusei iegremdēts sviestveidīgajā masā, vīdēja neliels priekšmets, kas aptuveni atgādināja cilvēka galvu.
- Adri, kas tas varētu būt? Dana ar pirkstu piesardzīgi pieskārās figūriņai. Fu, lipīga! Kāds elks, vai?
Viņš pietupās, lai aplūkotu atradumu tuvāk. Nāsīs cirtās sīva dvaka. Liekas, ka te ir upurvieta ziedoklis šim mazajam dieveklītim, un mūsu tagadējie laikabiedri to cienājuši ar piena, tauku… varbūt arī medus sajaukumu.
- To nu gan noteikti vajag uzbildēt! Dana ierosināja. Ņemam tavu telefonu, Adri, vai manējo?
- Fotogralē ar savējo, tev labāk piešauta roka. Viņš pamāja, un meitene, rūpīgi izvērtējusi gaismas krišanas leņķi, izdarīja vairākus uzņēmumus.
- Tā, un tagad apskatīsim šo brīnumu tuvāk. Adrians sameklēja kabatā plastikāta gabalu, apvlstīja pirkstus un uzmanīgi izcēla dieveklīti no taukainās vannas.
- Parādi! Ieva notupās blakām. Šausmiņas, ir nu gan pretīgs!
Tiešām, māla figūriņa attēloja ārkārtīgi neglītu vīriešveidīgu būtni ar īsu, bezveidīgu ķermeni un milzīgu, gariem matiem un bārdu apaugušu galvu. Degunu iezīmēja tikko jaušams izcilnis, mutes vietā iešķība švīka. Zem lielas pārkaru pieres iebakstītas divas bedrītes ļoti primitīvs acu attēlojums, tomēr to skatiens vienlaikus akls un bezdibenīgi tumšs uzdzina šermuļus.
- Savādi, Adrians murmināja, grozīdams dieveklīti, lai varētu to aplūkot no visām pusēm. Kaut ko līdzīgu es redzēju grāmatā par izrakumiem Ziemeļkurzemes kāpās, Melnsila tuvumā, tikai to ģīmīši bija daudz mīlīgāki. Arī šīs svītras, kas iezīmē matus un bārdu… Paskatieties, tās nav ne taisnas, ne arī viegli izliektas, atdarinot matu dabiskās līnijas, bet katra veido divus asus leņķus. Tās, nudien, es atcerējos! Rūnas! Pareizāk sakot, viena konkrēta sowulo jeb saules rūna.
- Man gan vairāk atgādina zibeņus. Ieva ar pirkstu vilka gaisā zigzaga līniju. Tā, kā parasti zīmē bērni, vai arī, smieklīgi izklausās, bet tomēr… Atcerieties, filmās par Otro pasaules karu vāciešiem uz formas tērpu atlokiem arī ir līdzīgas svītriņas!
- Tas nozīmēja SS, Dana papildināja, līdzīgas ir, taču lauzuma leņķis cits. Taču kāds tam sakars?
- Sakars, protams, ir ļoti attāls, uzmanīgi ievietodams dieveklīti smirdīgajā vanniņā, Adrians domīgi teica. Vācu esesieši savu emblēmu patapināja no rūnām, taču lielākā daļa rūnu cēlusies no ļoti seniem simboliem, kuru nozīmi mēs nezinām.
- Interesanti… Ieva soli atkāpās un paskatījās apkārt. Tad jau sanāk, ka paugurs šolaik ir tāda kā svētvieta. Varbūt mums te nevajadzētu staigāt, ja nu kādi priesteri te tuvumā sargā vai tamlīdzīgi?
Tomēr tuvumā neviena nemanīja, un trijotne devās atpakaļ, pa ceļam savācot dažus prāvākus akmeņus, kas topošajā saimniecībā noteikti varēja noderēt.
Apmetnē viss bija kārtībā, tikai ugunskurs gandrīz izdedzis. Meitenes nekavējoties devās malkas meklējumos, lai pēcāk turpinātu rakšanu, bet Adrians savāca savus ieročus cerībā tikt pie medījuma, ne sliktāka kā iepriekšējā dienā.
Viņš atgriezās pēc vairākām stundām, kad mežā jau audās krēslas plīvuri, noguris, nobridies un tukšām rokām. Neviens vērā ņemams putns nebija gadījies pa šāvienam, meža baloži aizlaidušies sazin kur. Puisis gan pamanīja vientuļu stirnu, taču tai nekādi neizdevās pielavīties, jo no iespējamā medījuma šķīra vismaz piecdesmit metrus plata purva josla. Adrians bija mēģinājis tikt tai pāri, taču pēc pāris soļiem nācās atkāpties striegonis bija pārāk dziļš, bet pussatrunējušais stumbrs, ko viņš gribēja izlietot kā laipu, ar skaļu krakšķi pārlūza. Saprotams, ka troksni padzirdējusī stirna pazuda krūmos.
- Un ko mēs šovakar ēdīsim? Ieviņa sadrūma. Gan viņa, gan māsa bija rakušas zemi, spēkus nežēlojot; nogurums vēl nebūtu nekas, taču izsalkums un vēl vairāk apziņa, ka neizdosies to apmierināt, plosīja vēderu kā dzelzs nagi.
- Iztiksim ar to, kas ir. Dana pārvarēja vilšanos. Adrians izskatījās tik noskumis, tik acīmredzami mocījās vainas apziņā, ka meitene juta draugam līdzi no visas sirds. Apēdīsim maizi un piekodīsim brūklenes. Nav tik traki! Un rīt tev noteikti paveiksies! Viņa mierinoši noglauda Adriana plecu.
- Aiziešu noskaloties, viņš neskanīgi teica. Arī zeķes jāmazgā, nobridos kā lopiņš.
- Un kā tad tu domā to maizi ēst? Ieva paklusu, bet gana šerpi noprasīja Danai. Tā ir tik cieta, ka naglas var dzīt.
- Klau, māšuk, neuzbrauc Adrim! Viņš darīja, ko varēja, un pats grib ēst ne mazāk par mums. Bet ar maizi darīsim tā, kā darīja mamma, ja kukulis bija apkaltis kārtīgi saslacīja ar ūdeni un iešāva cepeškrāsnī. Tā kā mums tādas nav, mēģināsim izlīdzēties ar poda gabaliem.
Arī Ieva saprata, ka jebkādi pārmetumi Adrianam būtu tīrā nekaunība, lai vai kā vēders prasa savu. Tāpēc viņa neteica neviena vārda, bet palīdzēja māsai apstrādāt cieto donu līdz ēdamai kondīcijai.
- Garšo tīri labi, viņa brīdi vēlāk noteica, kā atvainodamās par pirmīt pasprukušo netaktisko jautājumu.