Lai gan maizes gabali no virspuses bija mikli, bet apakšējā garoza drusku apsvilusi, viņi tos notiesāja līdz beidzamajai kripatai, salasot pat sīkākās drupatiņas, un uzdzēra karstu brūkleņūdeni, draudzīgi laižot apkvēpušo krūzīti no rokas rokā. īstas sāta sajūtas nebija, tomēr izsalkums vairs lik gauži nemocīja, un pasaule atkal sāka rādīties gaišākās krāsās.
- Kā tev liekas, vai jau nepietiks rakt? Dana piesardzīgi iešļūca bedrē. Tā bija tik dziļa, ka ugunskura liesmas apspīdēja tikai viņas galvu.
- Domāju, pietiks. Jūs esat baigi čakli rāvušās, kamēr es izskraidījos pa tukšo. Kāp laukā, šai dienai pietiks, viņš pasniedza meitenei roku un ar spēcīgu rāvienu palīdzēja izkļūt ārā.
- Nebēdā, rīt tev katrā ziņā izdosies kaut ko nomedīt, un arī mēs ar Ievu noteikti atradīsim kaut ko ēdamu. Dana pieglauda pieri viņa spuraini apaugušajam vaigam un viegli noskūpstīja uz lūpām. Būs labi! Tu man tici?
- Nekas cits neatliek.
Kamēr meitenes pa jauniemīto, mēness apspīdēto taciņu devās uz avotu mazgāties, Adrians nolēma beigt sūkstīšanos un nezaudēt dūšu arī priekšdienām. Iekārtojies uz naktssardzi, viņš nolika blakus visu nepieciešamo, lai nomoda stundu laikā uzmeistarotu šķēpu. Vienam no paugurā atrastajiem akmeņiem bija plakana virsma, un puisis sprieda, ka uz tās varēs noslīpēt izjauktā krēsla dzelzs stiprinājumus un iegūt lieliskus, izturīgus uzgaļus gan šķēpam, gan bultām.
Strīķēšana un slīpēšana tomēr nevedās viegli. Pagāja viņa sardzei paredzētās divarpus stundas, taču līdz iecerētajai smailei vēl bija tālu, turklāt samocītie pirkstu gali nežēlīgi sāpēja. Puisis nolēma Danu nemodināt lai abas ar Ievu guļ mierīgi un nedzird viņa niknos sēcienus, vēl jo vairāk neviļus pasprukušos lamuvārdus. Ja vajadzēs, viņš strādās kaut līdz rītam, tomēr paveiks nodomāto, izdarīs visu, kā nākas. Tad redzēs, vai modināt Danu vai celt augšā abas divas, bet viņš dosies medībās līdz ar pirmo ausmas svīdumu.
♦ ❖ ♦
- Tikai esi piesardzīgs, Dana čukstēja rūpjupilnā balsī, noskatīdamās, kā draugs kārtojas atbildīgajam gājienam. Spēji uztrūkusies pēc akmenscietā miegā nogulētām piecām stundām, viņa pacēla galvu un pa zaru būdas vaļējo galu redzēja uguns atspīdumā kustamies Adriana siluetu; pat neskatoties pulkstenī, Danai uzreiz kļuva skaidrs, ka pagājis daudz vairāk laika, nekā norunāts. Viņa jau gribēja rāties, taču, ielūkojoties puiša tumšu ēnu ieskautajās, nelokāmas apņēmības pilnajās acīs, redzot samocītās, dzelzs un akmens putekļiem notrieptās rokas, visi pārmetumi pagaisa.
- Uz kuru pusi tu šoreiz iesi? meitene jautāja. Es tikai tā, lai zinātu… drošībai.
- Man prātā palūkot, kā izskatās pie Medoles upītes. Tur rudeņos vienmēr bija daudz putnu, atceries, mēs ar tavu tēti netālu no jūras reiz medījām mežapīles.
Viņa pamāja. Tajā reizē mājās atnestās pīles ar krāšņo spalvojumu abu jauniešu starpā izraisīja diezgan asu ķīviņu, bet šoreiz, ak, kaut nu Adrim izdotos! Bija gana briesmīgi ciest izsalkumu, taču Danai likās vēl briesmīgāk redzēt mīļoto tik sagrauztu un vainas apziņas mocītu kā iepriekšējā vakarā.
- Palūko, vai upītē nav zivju! Mūsu laikā tā bija pārāk šaura un sekla, bet tagad viss ir citādi.
- Noteikti! Adrians juta, ka no locekļiem gaist negulētās nakts smagums. Danas smaids, mīļuma pilnās acis un par visu vairāk ticība viņa veiksmei iedarbojās kā brīnumains balzams. Viņš noskūpstīja miegā sasārtušos vaigus, cieši piekļāva meiteni sev, un tad bija jāiet.
"Jāmeklē izteka," puisis prātoja, klusiem soļiem dodamies uz avota pusi. Nākotnē Medolīte savu tecējumu sāks apmēram puskilometru uz jūras pusi no Riekstukalna mājām; to vietu viņš labi zināja un arī tagad varētu atrast bez kompasa. Tomēr Adrianam gribējās uziet Medoles sākumpunktu kas zina, atklāsies kas interesants un, ļoti iespējams, arī noderīgs.
Viņš klaidāja pa briksnāju, mezdams lokus ap zināmajiem avotiem un bijīgi apcerot Laika un Dabas varu, kas pēc gadu tūkstošiem, vismaz vairākiem gadsimtiem, šeit liks viļņoties ezeram. Rīts ausa lēni, debesis bija nomākušās, un koku biežņa aizturēja to pašu gaismas mazumiņu, taču Adrianam bija laba redze. Īstenībā arī bez redzēšanas varēja just, ka zeme kļuvusi mīkstāka, gandrīz vai iesūc gājēja pēdas un atlaiž tās ar neskanīgu šļakstu.
Adrians atkāpās, acīm sekodams miklās joslas virzienam, tad devās paralēli tai. Skats kompasā liecināja, ka slīkšņa tiešām stiepjas uz rietumiem.
Viņš lauzās cauri neiedomājami bieziem krūmiem un cieši saaugušiem eglājiem, sargādams acis no asajām pazarēm. Mati un apģērbs nolipa zirnekļtīklu pikām un piebira nokaltušām skujām, kājas ķērās ik uz soļa. Adrians jau kuro reizi nopriecājās, ka viņam ir tik lieliski, izturīgi apavi karavīra zābaki, piemēroti tādām slodzēm un pārgājieniem, kādos parasti ļaudis neiet.
Kad, plēšoties un laužoties cauri mūžamežam, bija pagājusi vismaz pusstunda, viņš sāka šaubīties, vai sākotnējā izvēle bijusi prāta darbs, taču, uz brītiņu piestājis, lai atvilktu elpu, puisis saklausīja nepārprotamu tekoša ūdens čalu upīte, kopš bērnības pazīstamā Medolīte, bija tepat, turklāt, meklēdams tās izteku pie Riekstukalna avotiem, viņš nebija kļūdījies.
Šī atziņa patiesi ielīksmoja, taču vēl vairāk viņš nopriecājās, redzēdams, ka mežs kļūst skrajāks, līdz ar to arī gaišāks; egļu saaudzēs nomainīja staltas priedes, bet labajā pusē starp alkšņiem un lazdām nu jau skaidri sazīmējama Medoles steidzīgā straume.
Tajā lūkojoties, bija grūti ticēt, ka ūdens bagātā, vismaz desmit metrus platā upe reiz tālā nākotnē izsīks un pārvērtīsies duļķainā urgā, kas vietām iesprostota cilvēku raktā grāvī un tikai kilometru pirms ietekas jūrā sāks izskatīties pēc dabiskas ūdensteces. Adrians nožēlā pakratīja galvu, tad paātrināja soli pārliecībā, ka šajā upē noteikti mājo gan zivis, gan arī ūdensputni.
Mežā strauji modās dzīvība. Putnu balsis kļuva skaļākas, taču pagaidām nebija saklausāma nedz baložu ūbināšana, nedz pīļu vai zosu klaigas. Viņš pamanīja priedē draiskojamies vāveru pāri, tad pēkšņi upē kaut kas smagi noplunkšķēja.
Adrians pietupās un pusrāpus aizlīda līdz krastam. Tumšajā ūdeni pletās koncentriski viļņi. Pretējā krastā, kur starp ūdenim pārlīkušo alkšņu saknēm ēnojās alu atveres, ar tikko sadzirdamu šļakstu iznira glīta, tumša galviņa, ūsains purniņš, kam zobos spirinājās prāva zivs. Dzīvnieka kažoks un no sāniem saplacinātā aste spīdēja kā nolakota.
Ūdrs! īsts, dzīvs ūdrs, nupat ticis pie apskaužamas brokastu maltītes, aptupās turpat ūdensmalā un sāka locīt iekšā savu medījumu.
Adrians klusītiņām atkāpās, jo negribēja traucēt skaisto zvēru. Ticis pieklājīgā attālumā, viņš izslējās un turpināja ceļu gar krastu, nu jau pavisam cerīgi uzlūkojot upi Danai bija taisnība, šolaiku Medolē pavisam noteikti mājo zivis. Interesanti, kādas? Plauži, līdakas, karūsas? Varbūt pat sami un līņi?
Mutē saskrēja siekalas, kuņģis iesmeldzās. Pēc iepriekšējās dienas liesās maltītes un viena vienīga tukšpadsmit šīrīta brokastu vietā domāt par ceptām zivīm ir kaitīgi veselībai! Viņš norija siekalu ņēmienu, sakoda zobus, sakārtoja savus ieročus ērtāk un dūšīgi soļoja uz priekšu, lēšot, ka noieti vismaz divi kilometri.
Medoles krasti kļuva stāvāki, nogāzes klāja milzumgara nodzeltējusi zāle, bet pašā ūdensmalā arvien biežāk pacēlās niedru un vilkvālīšu saaudzēs. Tikko Adrians paspēja nodomāt, ka vieta izskatās ļoti piemērota pīļu un mežazosu ligzdošanai, ausis uztvēra nepārprotamu gāgināšanu un ūdens šļakstus. Ķermenis saspringa kā stiga. Adrians zagās uz priekšu, sekodams upes līkumam, kas savērsās pa kreisi. Gāgināšana un šļaksti skanēja teju vai blakus. Viņš nometās guļus un, lienot uz vēdera, pieveica pēdējos metrus.