No lieliskā skata, kas pavērās cauri kalstošās zāles vēdekļiem, pakrūtē iekutējās. Upes līkums veidoja paplašinājumu, varen omulīgu līcīti, un tajā starp niedru puduriem un seklumā sanestu lūžņu plunčājās vairāki desmiti mežazosu. Putnus viņš pazina nešaubīgi pēc pelēkbrūnajām mugurām ar baltām šķērssvītriņām un spilgti oranžajiem knābjiem ar baltiem nadziņiem galos. Pašam nomedīt zosi agrāk nebija gadījies, taču ar gaļu pamieloties gan Zigmunds reiz bija nošāvis divas.
Cenzdamies nesakustināt zāli, viņš nodabūja no pleca šaujamloku, atraisīja bultu saišķīti un lēnltiņām, centimetru pa centimetram šļūkāja lejup, drudžaini prātojot, kā neaizbaidīt visu baru, ja neizdosies trāpīt ar pirmo bultu. Pielīdis pavisam tuvu, Adrians nolūkoja zosi, kas aizrautīgi nira pēc barības blakus čabošam vilkvālīšu čemuram; no pārējām to šķira nomelnējusi, smilšu apnesta sieksta. Viņš uzlika bultu uz stiegras, spēcīgi atvilka un, paslējies augšup, strauji nomērķēja… Bulta ietriecās zoss galvā, putns izgrūda tikko dzirdamu skaņu un pa pusei iegrima saduļķotajā ūdeni, virspusē palika tikai nevarīgi pastieptais kakls un galva.
Adrians no prieka gandrīz nosmaka; asinis trakoja adrenalīns, sirds dauzījās kā traka. Šī ir veiksmes diena viņš bija pārliecināts, un tā arī notika tikai pēc trešā trāpīgā šāviena zosis ar troksni pacēlās spārnos, bet jaunais mednieks, vairs neslēpdamies, devās pakaļ medījumam trim smagām, acīmredzot treknām zosīm.
Izdabūjis bultas no ļenganajiem, vēl siltajiem ķermeņiem, viņš tās uzmanīgi apskatīja naglas joprojām stingri turējās iešķēlumos, taču pats šaujamloks šimbrīžam vairs nebija lietojams pēdējais šāviens sutaša auklas stiegru bija padarījis jūtami vaļīgāku. Adrians sasēja zosu kaklus kopā un uzmeta medījuma saišķi mugurā… pasmags, taču, ai, cik tīkams svars!
Kaut arī ēst gribējās ellišķīgi, viņš nolēma vēl mazliet papētīt, kā izskatās aiz Medoles likuma. Straumes sanesto smilšu un lūžņas sēklis drīz beidzās, un ūdens plūsma atkal kļuva straujāka. Adrians uzmanīgāk nekā iepriekš skatījās ūdenī vai kaut kur nepavīdēs tumša muguriņa vai perlamutrā vizošs zivs sāns? Taču, nogājis pārsimt soļu, viņš ieraudzīja ko citu! Gandrīz pašā upes vidū pagremdēts, cauri dzidrajai straumei rēgojās nepārprotami cilvēka roku darināts veidojums, kādu puisis bija redzējis tikai muzejā pamatīgs, no klūgām pīts murds.
Viņš pa pusei nokāpa, pa pusei nošļūca lejāk, kamēr ūdens sāka skaloties ap zābaku purngaliem; šaubu nav, tas tiešām ir murds, un murdā peras zivis. Kādas, to nevarēja saskatīt, taču katrā ziņā vairāk par vienu.
Lai gan kārdinājums papildināt šārīta guvumu ar svaigām zivtiņām bija milzīgs, Adrians pēc īsa ķīviņa pašam ar sevi nolēma murdam nepieskarties. Tā kā agrāk vai vēlāk nāksies saskarties ar tuvumā mītošajiem cilvēkiem, sveša loma piesavināšanās noteikti nav labākais ceļš uz iepazīšanos un turpmāku mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Labi! Svešu mantu neaiztiekam, skatāmies, kā tikt pie zivtiņām pašu spēkiem. Viņš noāva zābakus, uzlocīja džinsu staras un, paķēris jauno šķēpu, iebrida upē. Ūdens, protams, bija auksts, taču ne tik auksts, kāds tas varētu būt normālā novembrī, tāpēc pilnīgi paciešams. Stāvēdams līdz ceļgaliem diezgan spēcīgajā straumē, Adrians skatījās, kā gribēdams nohipnotizēt ūdenszāles, kas locījās tik sparīgi kā aiz astēm piesietu nēģu bunte. Ja diena būtu saulaina, viņš uzreiz pamanītu žiglu, tumšu ēnu kustēšanos starp ūdensaugiem. Taču debesis sedza smagi mākoņi, tamdēļ tikai tad, kad Adrianam sāka klabēt zobi un zosāda bija uzlīdusi līdz šekumam, viņš atģida, ka tas, ko viņš noturējis par prāvāku ūdenszāļu lapu, patiesībā ir zivs mugura. Elpu aizturot, puisis dūra… taču šķēpa smaile tikai uzvandīja satrunējušu lapu kārtu. Vilšanās bija tik liela, ka viņš iekoda lūpā līdz asinīm. Dabiski, šķēps nav nekāds žebērklis vai harpūna, taču jāprot trāpīt, un pagaidām viņam tas neizdodas.
Adrians negaidīja, kamēr duļķes nosēdīsies, bet piesardzīgi pārvietojās gabaliņu pret straumi. Tagad viņš zināja, kā jāskatās, kam jāpievērš uzmanība, un nolēma, ka bez zivs projām neies. Senā Medole tiešām bija zivju bagāta, jo dažus mirkļus vēlāk redzeslokā parādījās vēl viena tumša muguriņa, turklāt jūtami biezāka par iepriekšējo. Šoreiz Adrians šķēpu virzīja mazliet iesānis un uzreiz juta trāpīts! Izcēlis spirinošos zivi no ūdens, viņš neticēja savām acīm. Tā nebija ne līdaka, ne asakains plaudis, bet pasakaina strauta forele zaļibrūnā mugura un spožie sāni klāti sarkaniem un melniem lāsumiņiem, turklāt vismaz pāris kilogramu smaga… nu, īsts Pētera loms. Ko nu vairs bēdāt par salšanu! Mēģinās vēlreiz, gan jau atpakaļceļā sasildīsies.
Stundas ceturkšņa laikā viņš dabūja vēl divas foreles, vēl divām palaimējās no dūriena izvairīties, taču pietika ar iegūto. Adrians noberza pārsalušās pēdas sausajā zālē un mudīgi saāvās, tad, brīsniņu padomājis, nometa jaku, džemperi un novilka trikotāžas T-krekliņu, kas sīvi oda pēc sviedriem tā vai tā netīrs, lai tad šaireizē kalpo par zivju tarbu.
Atpakaļceļš rādījās tuvāks, nekā šurpnākamais; smagā putnu un zivju nasta gan spieda muguru, taču sirdi darīja vieglu jo vieglu. Diena jau pusē, ak, nabaga meitenes tik daudz stundu bez ēšanas! Jācer, ka apmetnē viss kārtībā, ka Danīti un Ieviņu nekas nav sabiedējis vai apdraudējis. Steidzami jāuztaisa vēl pāris šķēpu, lai, viņam medībās aizejot, meitenēm būtu jelkāds aizsardzības ierocis. Protams, ne mežakuilim, ne satracinātam alnim vai, nedod, Dievs, sumbram ar šķēpu neko nepadarīs, taču arī tāds ierocis sniedz vismaz minimālu drošības sajūtu.
Līdz apmetnei vēl bija labs gabaliņš, kad Adrians saoda dūmu smaržu. Acīmredzot gaisa spiediens bija tik zems, ka dūmi necēlās uz augšu, bet lodāja pa egļu pazarēm kā zilgana, smacīga migliņa, viegli kairinādama rīkli. "Uguns kuras, tātad mājās viss ir labi," viņš atviegloti nosprieda.
- Adris, re, kur Adris nāk! Puisi apsveica divbalsīgs gaviļu kliedziens. Beidzot! Adri, kur tu biji tik ilgi?
Tikai tagad viņš sajuta, cik ļoti noguris. Visi kauliņi bija kā svina pielieti, pēdas dzirnakmeņu smagumā. Novēlis no pleciem zosis un foreļu nastiņu, Adrians pārlaimīgi nopūtās. Pudelē bija mazliet ūdens, viņš to izdzēra līdz pēdējai pilītei un tad novēlās samīdītajā sūnā kā maiss.
- Vai tev kas kaiš? Dana nometās viņam blakus.
- It nekas, tikai esmu zvērīgi noguris. Viņš uzsmaidīja meitenei, juzdams, ka tūdaļ aizmigs. Nu mums ir proviants vismaz pāris dienām, ķerieties tikai klāt, bet es drusciņ pagulēšu, labi? Pēc tam visu izstāstīšu. Kolosāli…
- Ārprāts, galīgi pārmocījies. Ieva izlaida no rokām zosi, tramīgi paskatījās uz Adrianu, kam acis jau bija aizkritušas ciet, pēc tam uz nobažījušos māsu. Klau, zemē gan nevajadzētu gulēt, ka vēl nesaaukstējas. Iedabūsim viņu būdā. Lai izguļas, kamēr mēs uztaisīsim ēdamo.
Uzdabūt Adrianu kājās nebija viegli, tomēr beigu beigās meitenes viņu pierunāja līst būdā. Dana uzčubināja nožēlojamo spilventeli, palīdzēja puisim izlobīties no ādas jaciņas, novilka smagos zābakus un rūpīgi apsedza viņu.