- Danīt! Danīt, paskaties, ko Adris atnesis! Ieva jūsmīgi spiedza, lēkādama apkārt bagātīgajiem pārtikas krājumiem kā mušmiru dziru salakusies pagānu priesteriene. Meža zosis un nenormāli foršās zivis! Traks var palikt! Pasaulīt, kā mēs tagad ēdīsim! Personiski es pierīšos, tēta vārdiem runājot, kā anakonda! Līdz ūkai!
- Es arī pierīšos, goda vārds! Dana norija siekalas. Labi, ka mums ir sāls, nevaru iedomāties, kā lai ēd nesālītu gaļu vai zivis, vismaz pagaidām, viņa apdomājusies piebilda.
- Tagad vairs nav ko filozofēt, ņem Adra nazi un iztīri zivis! Ieva nokomandēja, bet es noplūkšu zosis. Tur sanāks vesela kaudze mīkstinu dūnu, mēs varēsim piebāzt pilnu spilvenu!
Ja Vize šajā brīdī redzētu savas meitas darbojamies, tad izjustu pelnītu lepnumu tik aši un izveicīgi darbojās meiteņu pirksti! Danai vairs nebija prātā ne rūpīgi koptais manikīrs, ne arī kādreizējais šķebīgums pret uzšķēršanu un ķidāšanu; savukārt Ieva gluži dabiski uzņēmās saimnieces iniciatīvu, kaut arī agrāk pie mājsaimniecības darbiem ķērās tikai pēc vairākkārtējas skubināšanas.
- Ieviņ, paskaties! Caur Danas pirkstiem izplūda oranžsārtu ikru straumīte. Mums ir kaviārs! Adris atnesis divas foreļu mātītes, un tās ir ikru pilnas! Super, tāda delikatese pēc diennakti ilgas badošanās!
Manipulējot ar saplēstā poda pusēm un emaljēto krūzīti, māsas noskaloja ikrus avota ūdenī un sajauca ar kripatiņu sāls. Pa to laiku slapjās dadžu lapās ietītā un uz oglēm uzliktā zivs jau bija izsutusi pati savos taukos.
- Es vairs nevaru, iestenējās Ieviņa un, pat nenoslaucījusi pirkstus, noknieba gabalu ceptās foreles, un iebāza mutē. Au, karsts… ārprāts, cik garšīga! Savu mūžu es… mmm… Teikuma beigas izgaisa kārā šņakstināšanā un aprautos sēcienos, kad kārtējais atplēstais gabaliņš bija apdedzinājis lūpas.
Dažu minūšu laikā prāvā forele bija notiesāta līdz pēdējai kripatiņai. Māsas sinhroni nopūtās sāta pilnā atvieglojumā, paskatījās viena uz otru un iesmējās mutes spīdēja no taukiem, vaigi, zodi un pirksti aplipuši pelniem un ogļu krikumiem.
- Skaistules, Dana ķiķināja. Divas mis Akmens laikmets. Kur skatās žūrija un kāpēc mums vēl nav pasniegta skatītāju simpātiju balva, ko!?
- Padod telefonu, es tevi tūliņ nofotografēšu! Ieva notrina netīros pirkstus sūnās. Vai tu mani, un pēc tam otrādi! Iedomājies, kāds efekts būs, kad mēs ieliksim šitās bildes draugos.
- Mūs noteikti uzaicinās filmēties "Miljons gadu pirms mūsu ēras" jaunākajā versijā! Iestatījusi aparātu uzņemšanas režīmā, Dana meklēja labāko rakursu. Pagriezies tā, lai kadrā būtu ari tā noplūktā zoss! Ģeniāli! Tagad tu mani ar kaviāra bļodu…
- Labi, fotosesija beigusies. Pēc fotoarhlva papildināšanas jaunākā māsa atguva daļiņu nopietnības. Tagad liec cepties otru zivi, lai Adrians ari dabū ieēst, bet es varonīgi izlaidīšu šamajai zosij iekšas…
Pusstundu vēlāk dubultā cepeša smarža atmodināja dienas varoni; viņš izlīda no skuju būdas, juzdamies spējīgs aprit zosi ar visu iesmu, ko Ieviņa bija visai asprātīgi uzrīkojusi uz divām žāklitēm.
- Goda vārds, tagad es pilnībā saprotu, ko nozīmē izteiciens "Cilvēks ēd, lai dzīvotu", viņš izelsa pēc tam, kad bija noglabājis vēderā zivi, taukos pilošu mežazoss stilbiņu un īpaši viņam cepto akniņu. Meitenes, jūs esat ģeniālas, fantastiski garšīgi!
- Tas tāpēc, ka zosi mēs iespeķojām ar lakšiem, tu nemaz nezini… Mēs arī drusku paklīdām apkārt un šo to savācām.
- Mēs vēlreiz aizgājām uz pauguru, un Dana pamanīja nokaltušus meža ķiplociņu lakstus. Pierakām tik daudz, cik sagāja kabatās. Vēl saplūcām pelašķus, iedomājies, daži vēl ziedēja! Tagad būs zāles pret saaukstēšanos, ja nu gadījumā kas, stāstīja Ieva, ar baudu apgraužot zoss spārniņu.
- Atpakaļ nācām ar līkumu, lai nevajadzētu cīkstēties cauri brikšņiem, un atradām gailenes, bet tās vēl bija pavisam sīciņas, tāpēc atstājām, lai dienu vai divas paaugas.
- Labais gailenes novembrī! Adrians omulīgi iesmējās.
- Jā, bet mūsu laikos arī vienu gadu tētis mežā atrada gailenes dienu pirms Ziemassvētkiem, Ieviņa iebilda. Daudz nebija, bet tomēr. Mamma vēl šausmīgi brīnījās, teica, gatavie brīnumi. Bet ko mēs te… Adri, tagad tu esi paēdis, stāsti vaļā! Cik tālu aizgāji, ko redzēji?
Apkārt strauji biezēja tumsa. Mākoņu sega pamazām ira, un spraugās cita pēc citas uzlāktija zvaigznes, beidzot virs egļu galotnēm iznira arī mirdzošs mēnessirpis. Kļuva vēsāks; Adrians uzmeta plecos jaku, meitenes satinās segā. Stāstot un klausoties, trijata pamazām norubināja pēdējās cepeša atliekas, kārtīgi sameta kauliņus ugunskurā un iztukšoja pāris krūzītes zālīšu un brūkleņu novārījuma.
- Vienreizēji! Dana nogrozīja galvu. Man arī gribas redzēt padomā tik, mūsu sīkā Medolīte tagad pamatīga upe! Un tu nemaz neaizgāji līdz jūrai, kas zina, kas tur tālāk notiek!
- Nu, kad bunkurs būs gatavs, tad iesim ekspedīcijā visi trīs. Ieviņa neviļus nožāvājās. Bet tagad gan gulēt! Māsa, vai iesim mazgāties, vai ari līdīsim migā kā cūkas?
- Jāiet, Dana nopūtās, citādi sāksim smirdēt. Noteikti jāatrod iespēja arī izmazgāt… šo to, viņa pabeidza savu sakāmo klusāk, nekā bija iesākusi.
Lai gan meitenes iebilda, Adrians arī šajā vakarā nolēma būt par pirmo sargu. Divas stundas cieša miega un bagātīgā maltīte bija atdevusi spēku un mundrumu, līdz ar to atgriezās ari trauksmainā atbildības sajūta tik daudz vēl jāpaveic, jāizdomā un jāuztaisa, lai viņi šajā pasaulē varētu justies daudzmaz droši.
♦ ❖ ♦
Nākamā diena tika pilnībā veltīta mājokļa būvei. Adrians bija ieminējies, ka bunkura sienas no iekšpuses jānostiprina ar vertikāli ieraktām vai zemē iedzītām kārtiņām, bet starpiņas jāaizbāž ar sūnām. Šim nolūkam nepieciešamās kārtis, pareizāk sakot, attiecīgā resnuma alkšņus un bērziņus, vējgāzes upurus, nācās izdabūt no haotiskajiem brikšņiem un atvilkt līdz apmetnes vietai. Tā kā nebija nekādu darbarīku, lai tiem piešķirtu pareizo izmēru šim nolūkam nederēja pat vislabākais nazis -, trijotne pēc kārtīgas galvas lauzīšanas atrada vienīgo iespējamo paņēmienu uguni. Viņi apkrāva kociņus ar oglēm un degošiem zariem pārdalāmajā vietā; pēc vairākkārtējas apgrozīšanas kārtiņas liekais gals nodega un gatavais materiāls tūdaļ tika iedziļināts jaunbūves sienā. Jaunieši darbojās tik saskaņoti un prasmīgi, ka pēcpusdienā bunkura sienas jau bija gatavas un varēja ķerties pie jumta.
- Nez, cik kubikmetrus mēs šodien esam atstiepušas? Ieva izelsa, atvilkusi kārtējo nokaltušo bērziņu. Elles darbiņš, es vairs rokas nejūtu!
- Patiesībā mēs esam īstie zvēri un darām godu visai akmens vai bronzas laikmeta sabiedrībai! Adrians atzinīgi uzsita meitenei uz pleca. Vēl kādus sešus vai septiņus, un tad jau varēs virsū likt zarus, sūnas un velēnas.
- Okei, jaunākā māšele nopūtās. Danīt, mūsu kungs, pavēlnieks un gādnieks liek atstiept vēl pusduci koku, tad nu metamies kaut rāpus, nezinu, kā ar tevi, taču mani motivē doma, ka vakariņās ēdīšu ceptu zosi ar kaviāru.
- Mani motivē pilnīgi viss, dvesa pārgurusī Dana, bet visvairāk apziņa, ka mūsu māja drīz būs gatava, tāpēc ejam, kamēr vēl nav satumsis!
Tumsa tomēr uzkrita ātrāk, nekā cerēts, un bunkura jumts palika nepabeigts. Kamēr uguns sveilēja vakariņu cepeti, visi trīs apkopa sūrstošu skrambu klātās rokas noskaloja ar avota ūdeni un iezieda ar saberztām pelašķu lapām.