Выбрать главу

Gaiss kļuva jūtami vēsāks un miklāks, nepārprotami vēstot lietus tu­vošanos. Dana pēc ēšanas sadabūja dziju ar adatu un sāka lāpīt džem­pera piedurknē ieplēsto caurumu, Adrians ķērās pie jauna šķēpa kāta ap­dares. Ieviņa labu brīdi stīvi vērās kvēlojošajās oglēs, tad pēkšņi saduga un apslāpēti iešņukstējās.

-    Es… es domāju par mammu un tēti, atbildot uz Adriana un mā­sas nemiera pilnajiem skatieniem, meitene norīstīja dzeldīgo kamolu, kas spīlēja rīkli. Kā viņi tur? Labi, labi, es zinu, ka šajā pasaulē viņu nav, bet kaut kur vai kaut kad viņi taču ir! Tas ir tik baisi, un neviens neko… Mēs arī visu laiku balansējam kā uz naža asmens, un vecāki to noteikti saprot… Man viņu ir tik žēl, ka brīžam kļūst pavisam baigi.

-    Tas viss tā ir, Ieviņ, Adrians savaldīgi sacīja, nolikdams darbu pie malas, man tieši tāpat jādomā par savējiem, bet ar gaušanos un rau­dāšanu mēs neko nemainīsim, tikai atņemsim sev spēkus. Tāpēc man ir priekšlikums šāda veida sarunas nolikt malā, koncentrēties tikai uz iz­dzīvošanu un… nezinu, kā lai pareizāk pasaka, uz savu uzdevumu, vai?

-    Kas tas, tavuprāt, par uzdevumu? Arī Dana nolaida šuvekli klēpī un neizpratnē uzlūkoja draugu. Tu domā, ka mums te jāpaveic kaut kas konkrēts? Kas īsti?

-    Es nezinu, atzinās Adrians, taču mana mamma nekad nerunā tukšu, un viņa vēl nesen teica, ka nejaušību vispār nav… ka ar nejaušī­bām cilvēki aizbildinās tad, ja kaut ko nesaprot vai negrib saprast. Patie­sībā ikkatram notikumam vai dzīves pavērsienam ir nozīme un mērķis. Un tas, kas notika ar mums, tāds ceļojums laikā ir ļoti spēcīgs pavēr­siens, tam noteikti ir būtisks cēlonis, tātad arī mērķis.

Māsas saskatījās. Ieva savieba seju neticīgā grimasē un pikti iemeta uguns gailošajā viducī samītu čiekuru.

-    Izklausās pārāk gudri. Dana viegli paraustīja plecus. Bet, ja pa­domā, iespējams, tev taisnība. Tikai, goda vārds, es nesaprotu, ko tādu mēs šeit varētu paveikt? Mums nav nekādu īpašu zināšanu, pat dzīves pieredze pavisam īsiņa. Ja tas meteorīts, piemēram…

-    Ak kungs, mēs taču nekādi nevaram ietekmēt tā krišanu vai nekri­šanu, māsiņ, domā taču kā pieaugusi! Oglēs pašķīda vēl viens čiekurs.

-    Tieši to jau es gribēju teikt! Dana nepacietīgi attrauca. Bet Adris saka uzdevums.

-    Danīt, tu kļūdies, mums ir zināšanas, turklāt ļoti īpašas, vai tad ne? Mēs zinām, kas ir meteorīts, zinām par baigo haosu, ko radīja tā krišana, un, kas vēl svarīgāk, zinām, ka tā sekas zemestrīces, plūdi, dienām ilga tumsa ir pārejošas un nenozīmē nekādu pasaules galu. Varbūt mums tas jāpasaka tagadējiem cilvēkiem… jābrīdina, vai?

-    Mēs to nemaz nevaram izdarīt, jo, pirmkārt, nevienu cilvēku ne­esam sastapuši un, ja arī sastaptu, nezinām viņu valodu. Šķiet, Ieviņas raudu lēkme strauji pārauga vēlmē paķīvēties. Un, otrkārt, viņa iz­spēra, varbūt tas sasodītais meteorīts jau sen ir nokritis, un mēs te velti cepamies, tā, lūk!

Ar tik negaidītas iespējas pieņēmumu nopietnā saruna izvērtās at­vieglojuma pilnā smieklošanā.

Naktī sāka līt lēns bezvēja lietus. Necerētā kārtā būdas jumts izturēja, taču ugunssargs Dana samirka ne pa jokam. Adriana jaka gan pasar­gāja no slapjuma plecus, krūtis un muguru, taču džinsi bija caurcaurēm slapji, bet no bizes tecēja vesela straumīte. Meitene pamatīgi nocīnījās, lai neļautu ugunskuram apdzist, un atklāja, ka, uzslejot stumbru atlūzas vigvama veidā, iekšpusē, par spīti lietum, liesmas turpina dejot, ogles kvēlot. Ugunsglabāšanas pieredzi viņa nodeva māsai kopā ar Adriana jaku un drebinādamās līda migā.

No rīta visi jutās nosaluši, drēgnuma piesūkušies un tādēļ mēreni sa­pīkuši, sevišķi Ieva. Kaut cik uzmundrināja tikai karstais dzēriens; katrs izdzēra pa pilnai krūzei. Tomēr apziņa, ka, lietum joprojām uzmācīgi smīlājot, vēl neizžuvušos apavos un miklās drānās atkal jābrien pilošā briksnājā, bija gaužām nomācoša, turklāt bunkura bedres dibenā bija sa­krājusies pamatīga peļķe…

-    Man riebjas, riebjas, riebjas, Ieva jau atkal šņukstēja; elsas mijās ar drebuļiem un zobu klabināšanu. Nekas mums nesanāks, ārprāts, pat no lietus nav kur patverties! Kas vēl būs ziemā, pasaki!

-     Nepīksti! Dana apsauca māsu skarbāk nekā parasti. Vienīgā iespēja patverties no lietus ir dabūt gatavu bunkuru. Adris teica, ka vēl vajag vismaz trīs kokus, un mēs tos sagādāsim, lai tur vai kas! Māsiņ, saņemies! Viņas balss atguva parasto maigumu. Tu tak vienmēr esi bijusi dūšīgākā no mums abām!

Jaunākā uzmeta lūpu, tomēr pārstāja činkstēt. Piktums uz visu pa­sauli pēkšņi izvērtās īstās dusmās pašai uz sevi. Kāpēc Dana un Adris spēj būt tik mierīgi, taču viņai ik pa brīdim izsprūk visādas nejaucības? Vai tad ne viņa pašā pirmajā dienā bija teikusi skaistos vārdus būt savu vecāku cienīgiem, bet tagad pinkšķ par katru nieku? Fu, kauns! Labi, Adris ir vīrietis, bet Dana? Lai arī vecākā, tomēr tikai par vienu gadu!

Tētis gan tā nekad nedarītu, nekad nemeklētu kašķi un paniku ne­celtu nekādos apstākļos. Viņai tik ļoti gribas būt līdzīgai tētim ne vien ārēji (visi allaž atzinuši, ka Dana ļoti līdzinās mammai, kamēr viņa ir īsta tēva meita), bet arī raksturā! Tas nozīmē, ka jāsavaldās, jāsakož zobi un jāiztur! Un, ja nevar izturēt, tad jāpārvērš sava nevarēšana jokos un humorā, jāiemācās dzīt velnu jebkurā situācijā, tāpat kā to vienmēr dara tētis… ja kas, tad ari Katrīna un Valfrīds! Arī mamma vienmēr turas kā klints, tāpēc… Tāpēc šī pilnīgi noteikti ir pēdējā reize, kad viņa gļēvi pinkšķ un uzvedas kā puņķutapa!

Apņemšanās atdeva spēkus un sparu, un meitene vairs nedomāja ne par slidenos ādas gabalos pārtapušajām pastalām, ne ari ledainajām tērcitēm, kas pludoja pār muguru.

Stiepjot un velkot priekšpēdējo kārtiņu, Ieva palēnām atskārta, ka māsa no mātes mantojusi ne vien tumšo bizi un sejas līnijas, bet arī rāmo, nesatricināmo paļāvību, ka viss, kas notiek, notiek pareizi, un bez­galīgu uzticēšanos mīļotajam vīrietim, proti, Adrianam. Savukārt Dana īsti neaptvēra, cik smagi paša uzņemtā atbildības nasta brīžiem nospiež puiša plecus. Tomēr arī viņam bija savs mantojums spīts, pārliecība, ka ar mērķtiecīgu darbošanos var pārvarēt visas nebūšanas, un jaunības spārnotā bezbēdība.

Tā nu trijata katrs sava dzinuļa skubināts darbojās tik čakli un saskaņoti, ka vēlā pēcpusdienā jumts bija gatavs ieslīpi uzslieto kārtiņu starpas aizdrīvētas sūnām un aizziestas ar māliem, ko Dana izkašņāja Grietiņmeža paugura malā, pa virsu bieza egļu zaru kārta, ko pārklāja ar blīvi sadzītām velēnām. Kamēr meitenes cepa gaļu, Adrians uztaisīja vieglas kāpnītes un izveidoja ērtu ieeju.

-     Normāli, patiesībā baigi labi, jauno mājokli sveces gaismā no­vērtēja Dana. Slapjumu viņi bija izsmēluši, klonu nomīdījuši, noklājuši ar egļu skujām un sausu zāli. Sienu starpu aizdrīvēšanu nolēma veikt vēlāk brīžos, kad nebūs svarīgāka darāmā.

-    Nav slikti, Ieva gluži priecīgi atzina. Salīdzinot ar zaru būdu, tīrā pils! Tikai ziemā bez uguns mēs te nosalsim kā prusaki, bet, ja kuri­nāsim, nosmaksim dūmos.

-    Vispār jau no akmeņiem var uztaisīt kaut ko līdzīgu krāsniņai. Adrians bija noskaņots krietni optimistiskāk nekā no rīta, jo jutās varen apmierināts ar paveikto. Pamazām sanesīsim materiālus… Mālu gan vajadzēs diezgan daudz, taču tas viss ir izdarāms. Nepazudīsim, māja mums ir, ko vairs bēdāt!

Mājokļa labiekārtošana, malkas vākšana, vairākkārtēji gājieni pēc smagajām mālu un akmeņu nastām paņēma vairākas dienas. Labi, ka lietus lija galvenokārt naktīs; pamatīgi būvētajam jumtam cauri neizsūcās ne pilīte, bet ugunssargs no lietavām glābās zaru būdā.