Kādunakt viņi piedzīvoja īstu vētru. Lietus strūklas šņākdamas triecās cauri egļu skujotnei ar tādu spēku, ka ugunskurs apdzisa neglābjami. Ieva cietās līdz pēdējam, tomēr, kad pielijušajā mežā uzlāktlja zilbaltu zibeņu šautras un pāris reižu nogrāva pērkons, vairs nedomāja par uguns atjaunošanu un iespruka bunkurā. Pēdējais pērkondārds pamodināja ari Adrianu un Danu. Laikam zibens kaut kur netālu bija sašķēlis un nogāzis pamatīgu koku, jo visi trīs juta zemi nodrebam. Segā un nedaudzajos drēbju gabalos satinušies, sveces gaismiņā viņi sagaidīja rītausmu, kad stihija beidzot pierima.
- Sausmiņas, pērkons novembra beigās! Ieva purpināja, slapjos pelnus rušinādama, lai no jauna aizkurtu ugunskuru. Baigais klimats. Šito derēja redzēt tiem, kas mūslaikos muldas, ka senos laikos viss bijis labāks. Nez, ko šie tagad teiktu!
Pēc brokastīm Adrians atkal devās medībās pa jau zināmo ceļu, šoreiz nekādus lokus nemezdams. Dana ķērās pie mājokļa iekšējās apdares cītīgi bakstīja spraugās sūnas un aizzieda māliem. Uz kastes noliktajā poda pusītē oglēs gruzdēja kadiķzaru riekšava, sausējot padrēgno un pēc trūdiem smakojošo telpu.
Ieva ķērās pie podnieka amata apgūšanas. Ideja tikt pašiem pie saviem traukiem meiteni aizrāva, lai gan par darāmo bija maz jēgas. Ar Adriana dotajiem padomiem nepietika, un vismaz pagaidām visi darinājumi sašļuka un noļima kā sala ķertas bekas.
- Nu, pilnīgs bē… Ieviņa sodījās, kad ar milzu pūlēm uzķepinātā bļoda acu priekšā saplaka ērmīgā plāceni. Viņa atglauda matus no sasarkušajiem vaigiem; jau piekaltušajicm mālu traipiem pievienojās vēl daži.
- Kamdēļ tu taisi tik lielus? māsa apjautājās. Sāc ar mazākiem… kaut kādiem ķoblšiem un bļodiņām.
- Bet mums vajadzīga liela bļoda! Tāda, kur izmazgāt vešiņas un nomazgāties pašiem. Dana, vai tu apjēdz, ka mēs neesam mainījušas bikšeles vairāk nekā nedēļu?
Māsa pamāja. Šajā ziņā stāvoklis bija vairāk nekā šausmīgs. Ja zobus varēja kā nekā iztīrīt ar pelnos pamērcētu pirkstu, bet seju un rokas noskalot avotā, tad visas citas ķermeņa daļas sāka teju vai appiepēt.
- Vienalga, uztaisīsim dažas mazas bļodiņas. Dana notupās māsai blakus. Tad pamēģināsim apdedzināt. Es tev palīdzēšu, kamēr sienas žūst un nav uznācis lietus.
Labu laiku ņēmušās ar māliem, abas secināja, ka masa ir par mīkstu un, lai kaut kas izdotos, mālam jāpiejauc daudz mazāk ūdens, toties rokām visu laiku jābūt slapjām. Liekot lietā jauno metodi, veicās labāk; abas pagatavoja četras glītas bļodiņas un dažus gluži pieņemamus ķobīšus, lai katram būtu savs dzeramtrauks.
- Tā, tas nu būtu padarīts. Ieva gandarīti atlieca muguru. Lai tagad apžūst! Ejam izlocīt kājas, es jūtos notupējusies kā veca vista!
- Varētu jau. Dana neziņā palūkojās apkārt. Tikai vai būs labi atstāt mājas tukšas? Sazin kad vēl Adris būs atpakaļ!
- Tikai uz pusstundiņu, māsa labinājās. Aizskriesim līdz pauguram, atpakaļceļā savāksim gailenes, nu? Netielējies, ejam!
Dana nelika sevi ilgi pierunāt. Meitenes aizklāja bunkura ieeju ar žagaru saišķi, pavirši noskaloja sejas un plaukstas un pa nu jau iekopto taciņu devās uz Grietiņmeža pauguru.
Vietā, kur viņi ņēma mālus, bija izveidojusies dziļa peļķe. Padzeltējusī zāļu sega lietū kļuvusi pelēkbrūna, virši nomelnējuši; brūkleņu un miltenāju mētras gan mirdzēja spilgtā smaragda zaļumā, arī akmeņi vizēja kā nolakoti. Mazliet aizelsušās, māsas uzkāpa līdz pašai augšai. Dieveklīša akmens vanniņa bija pielijuši lietus ūdens līdz malām. Ieva piesardzīgi apraudzīja ar pirkstu jā, tas joprojām atradās savā vietā!
- Re, no šejienes var saskatīt mūsu ugunskuru! Dana pastiepa pirkstu ziemeļrietumu virzienā, kur pāri kailo apsīšu, alkšņu un citu dižkrūmu galotnēm uz tumšās egļu sienas fona vīdēja sarkanīga plaiksniņa. Skatiens lēni slīdēja tālāk uz dienvidiem. Paskat, Ieviņ, izskatās, ka tur aug vēl lielākas egles par mūsējām!
- Kur? Māsa nostājās blakus. Ā, redzu, nudien, baigi lielās! Vispār vieni vienīgi meži, koki no vienas vietas. Nesaprotu, kā te var dzīvot cilvēki?
- Varbūt tāpat kā mēs zemē ierakušies?
Dana pagriezās uz otru pusi, pacēla delnu virs acīm un sāka vērot ainavu paugura austrumpusē. Tas pats vienmuļais meža zaļums, ko vietām pārtrauca rūsgano, rudens atkailināto lapkoku audzes. Tomēr nē tālumā meža sienā pavērās paprāvs robs, taču tas patiesi bija tālu savus piecus vai vairāk kilometrus uz Ventas pusi.
- Danīt, vai tu zini, kur tas ir? Ieva joprojām pētīja milzīgo egļu puduru, kas pacēlās virs meža kā tornis virs robotas cietokšņa sienas. Tas ir apmēram tai vietā, ko tētis sauc par šausmu stūri, atceries tās mūra drupas. Adris vēl teica, ka pierunāšot Katrīnu tur nopietni parakties.
- Varētu būt. Dana pār plecu pameta izklaidīgu skatienu māsas rādītajā virzienā, taču tūdaļ pagriezās atpakaļ balsnējais, nenoteiktais robs meža nepārtrauktajā klajā piesaistīja skatienu kā magnēts. Ja pakāptos augstāk? Daudz nedomājot, Dana uzrāpās uz milzīgā akmens. Nē, arī tas neko nedod nepilns metrs, nieks vien ir…
Viņa jau gribēja lēkt zemē, kad pēkšņi izdzirda bailīgu iebrēcienu. Dana pat nepaspēja nobīties sak, kas Ievai noticis, kad atģida tā nav māsas balss! Nākamajā acumirklī meitene cauri krūmu zariem samanīja absolūti svešu acu pāri, kas blenza neviltotās šausmās. Dana sastinga kā statuja un no saviem upurakmens augstumiem saskatīja meitenīti; vecumu nevarēja noteikt tiklab astoņi, kā divpadsmit gadi, tumšiem, šķipsnās saviļātiem matiem, apaļiem, brūnganiem vaigiem un strupu degunu. Ieplestās acis arī bija tumšas brūnas vai dziļi pelēkas, vaļējā mutē spīdēja sīki zobi.
Izbīli tūdaļ nomainīja kņudinoša ziņkāre. Viņa mazliet pieliecās, lai sīkāk appētītu akmens laikmeta bērnu, taču niecīgā kustība meitēnu tā sabiedēja, ka tas nebalsī izbļāva kaut kādu vārdu, kas izklausījās pēc umma, un, krūmiem šņīkstot, metās bēgt.
- Johaidī, aiz Danas muguras noelsās Ieva. Goda vārds, īsts, dzīvs cilvēciņš! Kur viņa palika?
- Paskatīsimies! Dana nolēca no akmens un spraucās cauri krūmiem. Jaunākā māsa sekoja viņas pēdās, un abas pamanīja cieti iestaigātu celiņu, kas caur segliņu un mežrožu saaudzēm vijās gar paugura malu lejup. Paskat, te jau īsta taka, interesanti, uz kurieni…
Viņa nepaspēja pabeigt teikumu, kad paugura piekājē, kur celiņš meta līkumu, ieraudzīja aizbēgušo meitenīti un divas sievietes. Mazā turēja vecākās sievietes roku un izmisīgi raustīja, kaut ko skaļi, spiedzīgi stāstīdama. Sieviete nepacietīgi atgrūda pārbiedēto bērnu un spēra soli uz priekšu, taču tūdaļ apstājās kā zemē iemieta.
Ieva un Dana, cieši satvērušās rokās, stāvēja paugura apakšā, nespējot atraut acis no vēl neizzinātā laikmeta iedzimtajām. Abas sievietes bija neliela auguma, ģērbušās netīri pelēkos vilnas kreklos, viduklī apjoztos ar šaurām ādas saitēm. Pelēkie apģērbi sniedzās līdz puslieliem, zemāk vīdēja gaišāka auduma stērbeles. Vecākajai zem kakla sasprausta aitādas veste ar spalvaino pusi uz āru, bet galvā no rupjiem pavedieniem pīta apaļa cepure ar nevienādiem dzintara graudiem apšūtām malām. No cepures laukā spraucās tumšas, iesirmas matu šķipsnas, kas taukaini spīdēja. Seja plata, āda nespodra kā vecs papīrs, pie acīm un ap muti dziļas grumbas, uz labā vaiga neglīta rēta. Lūpas plānas un iekniebušās uz iekšu priekšzobu trūkuma dēļ. Ap kaklu pītā ādas saitē karājās dīvaini amuleti spīdīgs bronzas disks un sakaltusi putna kāja ar gariem, dzelteniem nagiem. Jaunākajai sievietei mati bija garāki un savīti grīstītēs, to galos šūpojās dažādi piekari no dzintara, kaula un bronzas. Ap pleciem viņa bija apsējusi tumšu lakatu ar malās ieaustiem gaišākiem pavedieniem, plecā karājās prāva piebāzta ādas tarba. Tāda pati plata, taču svaigāka seja ar īsu, strupu degunu un smagnēju virslūpu. Tumšās, dziļi dobumos gulošās acis bija neaprakstāma izbīļa pilnas. Viņa aši apmainījās pāris vārdiem ar vecāko un pabīdīja īdošo meitenīti sev aiz muguras.