- Cik ilgi mēs tā stāvēsim? Ieva iečukstēja Danai ausī. Saviesīga saruna diez vai sanāks, labāk taisāmies prom!
Māsa pamāja, un abas sakustējās, lai kāptu atpakaļ paugurā, bet tad vecākā sieviete nedroši paspēra soli uz priekšu un nobubināja garu, žēlabainu tirādi.
- Atvainojiet, bet mēs neko nesaprotam, Dana pieklājīgi teica, gan aptverdama, cik bezjēdzīgi tas izklausās.
- Mēs labāk iesim, liekas, ka tūdaļ būs lietus, piebilda Ieva un lielākai skaidrībai ar plašu žestu norādīja uz debesīm.
Vienkāršā kustība radīja satriecošu efektu abas sievietes sarāvās kā no sitiena un salīka tik zemu, ka jaunākās matu karekļi iegūla mālainajos dubļos. Meitene spalgi ieraudājās un aizklāja sejiņu ar plaukstām.
Māsas saskatījās.
- Jēziņ, ko es tādu pateicu? Ieva bija pilnīgā šokā. No kā šīs tā pārbijās?
- Nu, laikam jau mēs viņu acīm izskatāmies vēl dīvainākas nekā viņas mums… padomā pati džinsi, džemperi spilgtās krāsās un vispār… Nudien, ejam prom, kļūst arvien tumšāks, izskatās, ka patiesi sāks līt!
- Laižamies gan, varbūt tad šīs nomierināsies. Ieva pagriezās atpakaļ. Dana iedrošinoši pamāja svešiniecēm, taču tās joprojām tupēja salīkušas, acis uz augšu neceldamas.
Kamēr risinājās šī vienpusīgā saruna, smagnējie padebeši krāsojās draudīgos, violeti pelēkos toņos. Māsas jau bija pusceļā līdz paugura virsotnei, kad jūras pusē no debesīm līdz šausmu stūra eglēm nostiepās milzīga zibensšautra, spocīgi zilgana kā lāzera stars, un gaisu pārplēsa neiedomājami skaļš rībiens, sadrebinot visu apkārtni. Meitenes pieķērās viena otrai, gandrīz pakrizdamas. Taču viņu pēkšņais izbīlis nebija nekas salīdzinājumā ar to, kā skaļais pērkondārds ietekmēja atnācējas visas trīs nu gulēja ar zemei piekļautām sejām un trīcēja tik nevaldāmi, ka, uz tām skatoties, māsām kļuva neomulīgi.
- Paklau, viņas taču nevar tā atstāt, ieminējās Dana. Varbūt mēs varam kaut kā palīdzēt?
- Tas ir tikai pērkons. Ieviņa paraustīja plecus. Var jau sabīties, bet ne tik briesmīgi! Un ko mēs varam palīdzēt, ja viņas nesaprot mūs, bet mēs nesaprotam viņas? Ā, šķiet, sāk atjēgties. Apžēlojies, māsiņ, ko viņa dara!?
Vecākā sieviete rāpus uz ceļgaliem tuvojās abām meitenēm, lūdzoši pacēlusi rokas. Gan plaukstas, gan seja bija vienos dubļos; skats bija vienlaikus smieklīgs un nožēlojams. Viņa kaut ko žēlabaini runāja kā lūgdamās vai pārliecinādama, tad saņēma vienā rokā savu bronzas amuletu un bakstīja tajā ar mālaino pirkstu, visu laiku atkārtojot: ukka, ukka.
- Lūdzu, nomierinieties, viss taču ir labi, viss ir kārtībā, Dana līdzjūtīgi teica, nekas nav noticis, vai ne? Viss ir labi, labi… Viņa pasmaidīja, cik vien draudzīgi spēja, lai gan pati īsti droša nejutās.
Savādi, taču Danas smaids izrādījās varen iedarbīgs, jo vecā pārstāja īdēt. Aiz viņas muguras sakustējās arī abas pārējās, lēni piecēlās un steberēja tuvāk.
- Nu jau pietiek, Dana, ejam! Ieva nepacietīgi sapurināja māsas piedurkni. Atjēgušās ir, un labi. Ejam mājās, citādi uguns izdzisīs!
Abas veikli uzrāpās paugurā, trīs svešinieces sekoja. Kad skatienam pavērās lielais akmens ar iedobē ieslēpušos māla dieveklīti, abu sieviešu balsīs ievijās biklas līksmības pieskaņa. Ieva ar Danu negribot apstājās; ziņkāre mudināja palūkot, ko svešās darīs.
Saspiedusi mālainās plaukstas kopā kā kausiņu, vecākā uzmanīgi pasmēla iedobē sakrājušos lietusūdeni, padzērās un ar atlikušajām lāsēm apslacīja seju. Otra rīkojās tāpat, turklāt šīs darbības vai rituāla laikā viņas nenolaida acis no māsām, it kā īpaši pūloties piesaistīt viņu uzmanību. Tad vecākā skaļi iesaucās Keike, un viņpus akmenim no krūmiem izspraucās meitenīte. Cieši piespiedusi sev klāt, viņa abām rokām turēja māla podu, kurā šļakstījās kaut kas balts. Vecā vēlreiz pasmēla lāsi ūdens, pārvilka slapjo plaukstu meitenes sejai, tad izņēma viņai no rokām trauku un uzmanīgi lēja tā saturu iedobē, kamēr piepildīja līdz malām.
- Tas ir piens, vai? Ieviņa nočukstēja un neviļus norija siekalas.
Atbilde nāca tūlīt un nekavējoties vecākā sieviete, iespējams, zint-
niece vai pat priesteriene, ar cerīgu izteiksmi netīrajā sejā sniedza podu tieši Ievai.
- Ko lai es daru, māsiņ? Tā bažīgi ieskatījās traukā. Vai tiešām dzert?
- Pamēģini, māsa atčukstēja. Izskatās, viņas noturējušas tevi par kādu augstāku būtni un nu grib pielabināt.
- Nu, labi, riskēšu! Meitene ceremoniāli saņēma podu abās rokās un pacēla pie mutes.
Tas tiešām bija piens! Tiesa, ar neparastu piegaršu un vieglu skuju un dūmu smārdu, tomēr ists piens. Ieviņa kārtīgi padzērās, tad padeva podu māsai, noslaucīja muti un ar platu smaidu pateica paldies. Sievietes izskatījās ārkārtīgi ielīksmotas. Arī mazā meitene bija pilnīgi nomierinājusies un platām acīm pētīja māsu džemperos ieadītos rakstus. Danas sarkanais ar baltām un gaišzilām skujiņām bērna skatienu piesaistīja tikai īsu brīdi, bet pie Ievas tumši zilā, oranžiem auseklīšiem un baltām zigzaga šautrām izraibinātā tas teju vai pielipa, pēc tam nolaidās līdz rakstainajām Iszeķēm. Meitene paraustīja zintnieces ģērba stērbeli un kaut ko pačukstēja, kas atkal izklausījās pēc ukka\ strupais, nošmulētais pirkstiņš pastiepās uz Ieviņas pusi, tad pieskārās bronzas ripulim, kas karājās uz vecās plakanajām krūtīm.
Uzpūta spēja vēja brāzma, saplivināja dažādu krāsu matu šķipsnas un papluinīja platos vilnas apģērbus. Vecā sieviete steidzīgi nomurmināja dažus vārdus, saudzīgi atbīdīja bērnu un paskatījās debesīs, kur mākoņi sāka pamazām izklīst.
♦ <C> ♦
- Vai patiešām viņas nodomāja, ka mums ir kāds sakars ar pērkonu? neticīgi vaicāja Ieva, kad abas gandrīz skriešus steidzās atpakaļ uz savu mājokli.
- Noteikti! Dana nešaubīdamās atteica. Un visvairāk jau tev!
- Man? Traka esi, vai? Ieviņa apstājās tik strauji, ka māsa uzskrēja viņai virsū. Kāpēc tu tā domā?
- Vai tu labi apskatījies bronzas ripuļi vecajai dāmai kaklā? Uz tā bija ieskrāpētas tādas pašas zigzagu svītras kā uz māla elka akmens caurumā, un, ja kas, ļoti līdzīgas tām, ko mamma ieadījusi arī tavā džemperī!
- Tu domā šīs? Ieva pielieca galvu un pārvilka pirkstu baltajām zīmēm. Ej bojā… tad es tagad esmu kaut kāda zibeņdieviete, vai?
- Neesi vis, māsa smējās, bet viņas noteikti tevi par tādu uzskata, citādi jau nebūtu cienājušas ar dieveklītim domāto pienu.
- Tu ari nepaliki tukšā! Tu zibeņdievietei tuvu stāvošā persona! Bet pieniņš bija labais! Es labprāt dzertu vēl…
- Es ari, Dana viegli nopūtās. Žēl, ka Adrim nekas netika!
- Varēji paglabāt kādu malciņu aiz lūpas, jaunākā āzējās, tā nu gan būtu baigi barojošā buča!
- Dabūsi pa bizi, sīkā!