- Pati tādā krāsā! Ieva atcirta un veikli izlocījās no māsas rokām. Ja kas, tad tavam mīļotajam jau vajadzētu būt atpakaļ. Un, ja uguns būs izdzisusi, pa bizēm varam dabūt mēs abas!
Adrians tiešām bija atgriezies. Mednieka laime nebija no viņa novērsusies šoreiz bija izdevies nošaut divas zosis un trīs baložus.
Atpakaļceļā viņu pārsteidza briesmīgais pērkona grāviens; Adrians iespruka sirmbārdainu egļu biežņā, lai tur pārlaistu draudošo lietusgāzi, taču lietus nelija. Kādu bridi nogaidījis, bažīdamies, vai pērkons nav sabiedējis meitenes, viņš izlēma ja patiesi līs, tad labāk samirkt, nekā kavēties vēl ilgāk. Jau pa gabalu puisis centās sakļausit Danas un Ievas balsis, taču nedzirdēja neko un, jau pa īstam nobijies, metās teciņus.
Ieraugot iedzīvoto laukumiņu tukšu un ugunsvietā gailam vien dažas ogles, Adrians satrūkās ne pa jokam. Kājās ielija nespēks, mute izkalta, sirds iepukstējās dobji un ātri. Viņš nometa nomedītos putnus, drudžaini domādams, kurā virzienā sākt meklējumus. Cauri galvai kā nokaitēti zibeņi šaudījās domas, cita par citu briesmīgākas. Meža zvēru uzbrukums? Bet neviens dzīvnieks taču netuvosies ugunij! Cilvēki? Varbūt meitenes nolaupījuši un nezināmā virzienā aizveduši naidīgi vai citādi nelabvēlīgi noskaņoti tagadējie ļaudis? Tomēr zeme nav izmīdīta, nekur nemana ari citādas cīniņa pēdas, un, lai nu kā, bez pretošanās māsas Reizemanes nebūtu padevušās pat veselam karapulkam!
Adrians norausa bunkura ieejai pārklātos zarus. Iekšpusē viss bija kārtībā, mantas glīti saliktas uz kastes, smaržoja pēc dedzinātiem kadiķiem un žūstoša māla.
Nē, nedrīkst domāt neko sliktu! Meitenēm jābūt tepat tuvumā, vienkārši jāpakliedz, jāaurē, cik rīkle tur!
Taču, tikko viņš pavēra muti, lai sauktu Danas vārdu, sasprindzinātā dzirde uztvēra pavisam netālu jautru tērgāšanu un smieklus. Atvieglojums bija tik milzīgs, ka puisis burtiski atkrita sūnās. Tādu guļošu, uz elkoņiem atspiedušos minūti vēlāk viņu ieraudzīja Ieva; Dana sekoja māsai cieši uz pēdām. Abas izskatījās gluži nepieklājīgi apmierinātas ar sevi un visu pasauli.
- Kur jūs bijāt, velns parāvis!? viņš noprasīja nebūt ne mīlīgā balsī. Traks var palikt! Būtu tak kaut brīsniņu padomājušas ar galvām. Ks atnāku neviena nav, uguns izdzisusi, tātad esat aizgājušas pirms laba laika… ko man bija domāt? Nu?
- Lūdzu, lūdzu, mīļais, nedusmojies. Dana notupās blakām un glāstoši pieskārās puiša izspūrušajiem matiem.
Adrians pikti novērsās. Viņš tiešām bija dusmīgs, turklāt neparko negribēja, ka abas vieglprātes redz viņa acīs saskrējušās asaras. Kas viss varēja notikt, bet šīs vēl smejas… skuķi paliek skuķi, kaut arī viens no šiem skuķiem ir viņa mīļotā Dana.
- Ja tev ikurāt nepieciešams kādu izrāt, rāj mani! Ieva iespieda rokas sānos. Dana nemaz negribēja iet, bet es viņu pierunāju. Varbūt tas nebija pareizi, tomēr vismaz es neko nenožēloju, jo mums bija tāds piedzīvojums, tu pat iedomāties nevari!
- Kur nu es! Tas izklausījās diezgan īgni, taču interese bija pamodināta, un Adrians uzslējās sēdus, apķerdams ceļgalus rokām. Labi, plājiet vaļā savus piedzīvojumus un pamēģiniet to apvienot ar mājturības darbiem. Viņš pamāja uz medījumu saišķi, ģimenes apgādniekam ellīgi gribas ēst!
Abas grēkāzes bez tielēšanās paklausīja. Baložu spalvas vārda vistiešākajā nozīmē putēja pa gaisu; ugunī iekritušās sīvi nosmirdēja, taču neviens nerauca degunu aizgājušo dienu laikā priekšstati par riebīgo un neriebīgo, patīkamo un nepatīkamo bija radikāli mainījušies. Viena otru pārtraucot un papildinot, māsas gleznaini aprakstīja tikko piedzīvoto tikšanos Grietiņmeža paugurā, kamēr pirksti, pašām nemanot, paveica ķēpīgo plūkšanas un šķēršanas darbiņu.
Adrians aizmirsa pirmītējās šerminošās bailes un tām sekojušās taisnīgās dusmas; aizrautībā mirdzošām acīm, melni apzēlušo zodu berzēdams, viņš izjautāja māsas par katru sīkumu, katru mazāko nieciņu.
- Kā izklausījās viņu valoda? Adrians pārtrauca Ievas tīksmināšanos par nobaudītā piena garšu. Absolūti sveša vai tomēr kaut kāda, kaut vai asociatīvi pazīstama niansīte?
- Pilnīgi un galīgi nepazīstama! Ja nu ko varēja noprast, tad tikai to, ka mazo skuķi sauc par Keiki. Un vēl viņas pieminēja kaut kādu ukka. Dana atcerējās.
- Tad tie nav balti, nav mūsu senči. Puisis vieglā nožēlā pašūpoja galvu.
- Kas tad? Ieva noprasīja, veiklām kustībām aplipinot iztīrīto, kadiķogām un meža ķiplokiem piepildīto baloža rumpīti ar mālu kārtiņu. Kādi citi tad te varēja dzīvot, ja ne mūsu senči?
- Kaut kādi seneiropieši… Adrians ar resnu zaru sabikstīja ogles, un gaisā uzšāvās dzirksteļu kūlis. Keiki un ukka izklausās pēc somugriem, nākamo līvu priekštečiem, bet no viņu mēles es nezinu ne bū, ne bē. Nekas, gan kaut kā sapratīsimies. Cilvēki vien ir… Jā, un ko viņas darīja, kad jūs gājāt projām?
- Neko īpašu. Palika stāvam, kaklus staipīdamas, kaut ko nosauca pakaļ, bet mums līdzi nenāca.
- Vispār, ja tā padomā, Dana prātoja, man izskatījās, ka viņas baidās. No paugura uz šo pusi neviens no tiem ļaudīm nenāk. To taču var redzēt, viņa atbildēja māsas neizpratnes pilnajam skatienam. Viņā pusē iemīta pamatīga taka, pat tādi kā akmeņu pakāpieni stāvākajās vietās, bet šai malā nekā tamlīdzīga.
- Pie avota kāds tomēr bijis, iebilda Adrians. Pašas redzējāt, ka avots ir tīrīts, un es taču jau pirmajā dienā atradu poda artefaktu…
Gaidīdami, kamēr māliem aplipinātie un karstām oglēm apraustie putni izcepsies, viņi turpināja apspriest izredzes un iespējamās problēmas, kādas, visticamāk, varētu rasties saskarsmē ar senajiem cilvēkiem. Pirmais kontakts, pateicoties neizdibināmai likteņa kaprīzei, šai gadījumā, Vizēs izvēlētajam Ievas džempera rakstam, bija veiksmīgs. Līdz ar to varēja cerēt, ka arī turpmāk šo ļaužu attieksme būs cieņas pilna vai vismaz miermīlīga.
- Zini ko, Adri, mums ar māsu arī gribētos izkustēties kaut kur tālāk, Ieviņa ieminējās, kad visi bija paēduši. Mūsu māja ir gatava, arī laiks sāk cik necik noskaidroties. Kāpēc visiem kopā nesarīkot kādu ekspotīciju uz, piemēram, jūras pusi?
- Ievai taisnība, piebalsoja Dana. Man ļoti gribētos apskatīt, kā tagad izskatās Medole un vēl vairāk jūrmala! Pa ceļam mēs varētu saķert arī zivis, varbūt uziet kādus derīgus augus.
- Tas ir pamatīgs gabals. Adrians šaubās nogrozīja galvu.
- It kā mēs nezinātu! Ieva nosprauslājās. Desmitām reižu iets, tad nu gan attālums drusku vairāk par pieciem kilometriem! Ja daudz, tad pusotras stundas gājiens.
- Tā tas bija kādreiz… tfu, kādreiz būs! Viņš iesmējās, tad atkal kļuva nopietns. Saprotiet, nav ne stigu, ne taku, tikai dažāda biezuma brikšņi. Vietām gatavie džungļi, acis var izdurt! Ja gribam aiztikt līdz jūrai, jārēķinās līdz divarpus stundām katrā virzienā, un tas ir tikai minimums!
- Labi, piecas stundas iesim, vēl pāris stundas zvejošanai, medīšanai, derīgu lietu vākšanai un apkārtnes izlūkošanai līdz ar tumsu būsim mājās. Dana nebija iebaidāma; viņai tik ļoti gribējās redzēt jūru, ka sirds nepacietībā kutēja.
Ieva bija noskaņota praktiskāk.
- Ja jau tagadējā Medolē ir seklākas, es domāju, pieejamākas vietas, tad mēs ar Danu varētu uz fikso izmazgāt kādus pamparus, varbūt arī paši viscaur noskaloties tā ātri, lai nenosaltu. Avotā kārtīgi nomazgāties nav iespējams.
Adrians pamāja un mazliet piesarka, jo vēl nekad mūžā nebija juties tik netīrs! Lai gan "Ozolēnu" puiši savulaik eksperimentālās arheoloģijas nometnēs bija dzīvojuši atbilstoši viduslaiku vai agrā dzelzs laikmeta paražām, iztiekot bez vannas un dušas, taču vienmēr ņēma līdzi ziepes un veļas rezervi; turklāt nometnes vienmēr notika vasarā, kad varēja peldēties vai vismaz aplaistīties ar ūdeni kaut trīsreiz dienā. Taču tagad miesu klāja turpat divas nedēļas krājušies sviedri un netīrumi kauna lieta!