- Lai notiek, ejam arī, tikai tad jāsagatavojas, viņš noteica. Jūs varētu izcept kaut ko līdzņemšanai, bet es uztaisīšu vēl vienu šķēpu.
♦ ❖ ♦
No rīta debesis bija skaidras un solīja saulainu dienu. Trīs laika ceļotāji pārgājienam gatavojās ļoti nopietni; Adrians apbruņojās ar šaujamloku un šķēpu, Ievai plecos no lupatām un ādas strēmelēm uzmeistarota mugursoma ar pārtiku un ūdens pudeli, rokā šķēps, bet Dana nesa pašu svarīgāko maisu ar spoguli viņu vislielāko dārgumu, kura zaudēšana nozīmēja palikšanu šajā laikmetā līdz mūža galam.
Uzņemto raito soli drīz nācās palēnināt pirmatnēji neskartais mežs nebija viegli staigājams. Kad Adrians lēsa, ka noieti apmēram divi kilometri, māsas piepūlē pūta un elsa, arī viņam pašam piere bija norasojusi sviedriem un vaigi pietvīkuši. Trijata atsēdās uz izgāzušās, mizu zaudējušas egles stumbra, lai atvilktu elpu. Mākoņu neapēnotās saules stari smalkos, ieslīpos kūlīšos spiedās cauri platajām zaru ķepām, fantastiski izgaismojot rasaino skuju un sūnu paklāju.
- Kā milzīgas arfas stīgas… sapņaini sacīja Dana. Iedomājieties, kā tās varētu skanēt!
- Adra tētis to noteikti varētu pat izspēlēt. Ieviņa apcerīgi vēroja staru burvīgo rotaļu rasas lāsītēs.
Adrians pasmaidīja; smaids bija drusciņ sērīgs, un meitenes to pamanīja.
- Nekas, ir jau labi. Atpūtušies esam, ejam tālāk. viņš izstaipīja raženo augumu. Ielūkojās kompasā, pārliecinājās, ka izvēlētais virziens ir pareizs, un ieņēma avangarda pozīciju.
- Paskat, kādas milzīgas spiras! Ieva iesaucās. Te nu gan ganījies baigais zvērs!
Adrians notupās blakus Ievai un apvērtēja zaļganbrūno kaudzīti. Tādu patiesi varēja atstāt tikai īsti dižs zālēdājs katra spira bija vismaz paipalu olas lielumā!
- Briedis? Dana jautājoši uzlūkoja draugu.
- Ja briedis, tad īsts milzenis. Varbūt alnis? Bet arī tam jābūt…
Minēšanu pārtrauca ārkārtīgi dobjš troksnis it kā kāds no visa
spēka pūstu tubā vislielākajā metāla taurē, kas savukārt iebāzta tukšā
dzelzs mucā. Lūzdami nobrikšķēja sausi zari, un dobjais rēciens atkārtojās teju vai blakus. Gandrīz tūlīt kā atbalss tam atsaucās vēl viens.
Visi trīs sastinga; Dana nepatapa nolaist pacelto kāju zemē. Šo skaņu viņi pazina tā skanēja staltbriežu rudens kāzu auri. Adrians pielika pirkstu lūpām, brīdinot meitenes būt klusām. Riesta trakuma pārņemti staltbrieži allaž bīstami, spējīgi triekties virsū un samīdīt vai sabadīt jebkuru radību, kas patrāpās ceļā.
Nedzirdamiem soļiem viņi atkāpās līdz gigantiskas egles stumbram un noslēpās. Adrians pielieca zaru, lai palūkotu, vai briedis gatavojas cīniņam vai tāpat dižojas vājāka kaimiņa priekšā. No ieraudzītā aizrāvās elpa: nelielā laukumiņā, kur sūnu izraibināja asinssarkanas apšu lapas, mīņājās milzonīgs staltbriedis. Uz galvas vesels ragu mežs žuburus bija grūti saskatīt, taču to bija ne mazāk par divpadsmit īsts mednieka sapnis! Tādu nošaut, un trofeju konkursā zelta godalga garantēta.
- Ak, debestiņ… ausī iešalca Danas čuksts. Nu tik ies vaļā!
Tā kā meitene nebija aizrāvusies ar meža ķēniņa ragu žuburu skaitīšanu, viņa pirmā pamanīja cīņas laukā parādāmies otru briedi, kurš katrā ziņā bija pirmā cienīgs pretinieks. Otrais šķita druknāks, ragu vainags platāks. Nu rēca abi, galvas atgāzuši tiktāl, ka ragu žuburi bezmaz dūrās mugurā. Stiegrainās kājas mīdīja un spārdīja sūnu; stiklaini mirdzošās acis pielijušas asinīm. Skats bija baiss un neiedomājami aizraujošs. Pēkšņi bez kāda acīmredzama cīņas pieteikuma staltbrieži metās viens otram virsū. Ragi noklaudzēja un sapinās neatvijamā mudžeklī; klaudzoņu pavadīja skaļa sēkšana, varenajām plaušām intensīvi sūknējot gaisu. Likās, zeme apakš viņu kājām vibrē un dreb.
- Ja mēs saderētu, es liktu uz pirmo, Ieviņa azartiski čukstēja.
- Es arī, Adrians tikko dzirdami nomurmināja, juzdams, kā svīst dūrēs sakļautās plaukstas.
Dana neteica neko. Viņa bija izvilkusi no džinsu kabatas mobilo tālruni un pabāza roku starp zariem, cik tālu vien spēja, lai iemūžinātu ragaino skaistuļu cīņas mirkļus.
- Klau! padarījusi savu darāmo, Dana iebukņīja Adrianam sānos. Cik ilgi mēs te stāvēsim?
Ak, šobrīd viņš būtu atdevis nezin ko, lai varētu noskatīties čīkstinu līdz galam, taču saprata, ka Danai taisnība. Diena ir tik īsa… ja viņi tūdaļ nedosies tālāk, nodomātais dienas plāns galīgi pačibēs. Puisis papurināja pinkaino galvu un smagi nopūtās ko tu pārspēkam padarīsi!
Gabaliņu tālāk, kur ragaiņu cīņas troksnis vairs nebija dzirdams, Ieva gandrīz burtiskā nozīmē uzdūrās trofejai droši vien pavasarī nomestam ragam. Tas nebija nolauzts cīniņā, jo puķei līdzīgais kronītis bija gluži vesels. Visi trīs atzina, ka šāda manta saimniecībā noteikti noderēs; tā kā stiept līdzi nebūtu prāta darbs, ragu atstāja turpat, lai paņemtu atpakaļceļā.
Mežs kļuva skrajāks, dzirde uztvēra ūdens guldzēšanu, un pēc maza brītiņa Dana ar Ievu jau stāvēja Medoles krastā.
- Kaut kas neiedomājams! Ieviņa mirkšķināja acis, nespēdama ticēt, ka zināmā mazupīte tagad ir tik krāšņa, it īpaši tur, kur tecēja pāri vareniem akmeņiem, veidojot veselu miniūdenskritumu kaskādi. Puskailie alkšņu un lazdu zari spoguļojās tumšajā straumē, laiku pa laikam dāvādami tai dzeltenrudas lapas.
Dana grozīja galvu mēmā izbrīnā. Bija grūti pieņemt acīmredzamo, taču Medolītes senais dižums ierosināja jaunu domu.
- Klau, ja jau Medole tagad ir tāda, kā gan vēl izskatās Užavas upe vai, teiksim, Venta? Mums noteikti jāaiziet arī līdz turienei. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir tik tik aizraujoši un fantastiski! Pavisam cita zeme, gluži citāda. Tik daudz akmeņu, milzīgi lielu… Mūsu laikos tādu vairs nav.
- Goda vārds, vienreizējs skaistums! Ieva bija vienisprātis ar māsu; arī Adrians sapņaini pasmaidīja, apcerēdams atklājumus, kas viņus gaida senajā nākotnē.
Skaļi prātodami par iespējamiem izpētes ceļojumiem, viņi gandrīz nemanīja, ka bija nonākuši pie Adriana citreizējās zvejas vietas. Zosu nebija, taču, labi ieskatoties virmojošajā straumē, varēja salūkot līgani kustamies zivju, domājams, to pašu foreļu tumšās muguriņas. Iepriekšredzētā murda šoreiz nebija.
- Tā, dāmas, tagad sadalīsim darbus. Adrians uzņēmās vadību. Ia gribat mazgāties un izskalot savas vešiņas, paejiet kādu gabaliņu pa straumi uz leju, bet es mēģināšu dabūt kādu zivi.
- Lai notiek, piekrita Dana, tikai iedod mums to, kas tev mazgājams!
Adrians bridi pavilcinājās, tad iesteidzās krūmos un pēc brītiņa iespieda meitenei rokās vēl silto veļas murskulīti.
- Zeķes gan nevarēs mazgāt, viņš mazlietiņ mulsi teica, pēc bradāšanas pa ūdeni man kājas būs tā pārsalušas, ka sausas, kaut arī netīras zeķes ir vienīgais glābiņš. Starp citu, jūs arī nosalsiet, brīdinu uzreiz!
- Nosalsiet, nosalsiet, Ieviņa purpināja, kamēr abas meklēja piemērotāko vietu savam nodomam. Ja kas, vienugad es peldējos ezerā līdz pat pirmajam sniegam.
- Zinu. Māsa pamāja. Bet toreiz no ezera varēja pa taisno mesties istabā pie karstas plīts.