Pelde ja to tā varēja nosaukt nudien bija zvērīgi auksta. Īstenībā bija grūti izšķirt, kas ir vēsāks ūdens vai gaiss. Kailie ķermeņi vienā mirklī pārklājās ar biezu zosādu, tomēr meitenes sakoda zobus un, cik vien žigli spēja, norīvējās ar smiltīs apviļātiem zāles vīstokļiem.
- Ma-matus gan ne-nevar slapinā-āt, izelsa Dana, ar vienu roku turoties pie vītola zara, ar otru aizgūtnēm skalojot nost ādai pielipušos smilšu graudiņus. Ta-tad sa-aukstēša-anās ga-garantēta.
Ieva pamāja, drebēdama tik stipri, ka vispār nespēja parunāt. Tikai tad, kad Dana noberza viņas muguru ar dvieli un uz kailās miesas bija uzstīvēti džinsi un džemperis, Ieviņa atguva spēju artikulēti izteikties.
- Divas akmens laikmeta nāras… zilas un pumpainas kā pussprāgušas zosis. Labais skatiņš! Ārprāts, ko mamma teiktu, ja zinātu, ka mēs novembrī vai varbūt ir jau decembris plikas lienam upītē.
- Nu, to jau mēs dabūsim dzirdēt, es tā ceru. Dana, piepūlē sprauslādama, uzdabūja kājās bikses. Gan jau izstāstīsim… un tu nemaz neesi nāra, tu mums esi zibeņdieviete. Būtu jel uzbūrusi mazu uguntiņu!
- Klau, bet tā ir ideja! Tu sērkokus paņēmi?
- Adrim jakas kabatā. Nav vērts, labāk sāksim velēties!
- Velēties?
- Nūjā, tā, kā darīja senči ziepju nebija, tāpēc netīrumus izsita ar sišanu. Dana jau bija nolūkojusi paplakanu akmeni un pacēla no smiltīm ūdens izbalinātu prāvu sprunguli. Rau, šitā!
Labu bridi abas velējās tā, ka šļakatas šķīda pa gaisu. Tas bija visai nogurdinoši, tomēr ne bez sava labuma enerģiskā kustēšanās lika asinīm riņķot straujāk, un ķermeņos pēc saltās peldes atgriezās siltums.
- Nu, un kur tagad visu šo lai liek? Izspaidījusi ūdeni no krūštura, Ieva saņēma rokās slapjās veļas kaudzīti un pasvārstīja. Paklau, māsa, mēs taču varētu visu tepatās izžaut un atpakaļceļā savākt tā vai tā nav, kur ielikt, tikai nobružāsim.
Dana padomāja un piekrita. Viņas aši sakāra drēbju gabalus vītola zaros un, lai vējš nenopūstu zemē, nostiprināja ar improvizētiem kna ģiem iešķeltiem sprungulīšiem.
- Oho? Adrians atzinīgi novērtēja meiteņu izgudrojumu. Jums nu gan galviņas strādā!
- Neko nenoķēri? uzprasīja Ieva, ļoti apmierināta ar uzslavu.
- Noķēru gan. Veselas četras. Uzvēru zarā un atstāju plunčājamies, atpakaļ nākot, paņemsim.
- Nu, visu atpakaļceļā. Beigās būsim tā apkrāvušies, ka knapi vilksimies, Dana smējās.
Ne viņa, ne abi pārējie pat iedomāties nespēja, cik pravietiski izrādīsies šie vārdi.
Turoties gar upes krastu, trijotne devās jūras virzienā. Mežs mainījās tumšo egļu audžu vietā nāca priedes, druknas un rempuļainas, padrūmais vēris pamazām izvērtās saules piestrāvotā silā, un oža uztvēra pasāļo, joda piesātināto jūras vēju. Skujotajās pazarēs paklusu vīteroja ķivuļi un sirināja zeltgalvīši, notālis atskanēja sīļu brēcieni. Kamēr Adrians un Ieva mērenā solī gāja uz priekšu, Dana šaudījās uz visām pusēm, plūkdama augus. Džinsu kabatās krājās vēlīnu ceļteku lapas, sauja pārziedējušu kaķpēdiņu, mārsila pušķīši; akmeņainajā Medoles kraujā caur nokaltušiem vībotņu ceriem viņa pamanīja spraucamies jaunas, zaļas atvasītes.
- Paklau, jūs abi, palīdziet saplūkt vībotnes! Dana uzsauca, negribēdama atpalikt. Tās ir ārkārtīgi vērtīgas zālītes, der visādām vainām, es lasīju, ka ar vībotnēm varot pat burties! Ja jau tagad ir tik siltas ziemas, tad nav brīnums, ka atkal ataugušas, un tomēr savādi…
- Jā, jā, ja var burties, tad man kā zibeņu pavēlniecei tās absolūti nepieciešamas, Ieviņa zirgojās. Varbūt vēl vainadziņu nopīt, ko?
- Maza un dumja! Dana uzsita māšelci pie deguna knipi. Ne jau es to izdomāju. Lūk, ja pēc šīsdienas peldes piemetīsies iesnas, tad vībotņu tējiņa baigi labi noderēs.
Jūras šalka skanēja pavisam tuvu, kad Dana, kas tobrīd gāja pa priekšu, sastinga pussolī, pagrieza galvu atpakaļ un pielika pirkstu pie lūpām.
- Kas tur ir? Adrians bez skaņas vaicāja.
Dana neatbildēja, tikai pamāja uz krasta pusi. Arī pārējie ieraudzīja druknu pīlādzi; lapas zaudējuši, zari līka no oranžsarkano ķekaru smaguma. Šai ogu bagātībā jestri ganījās kāds ducis paprāvu putnu melnajā spalvu tērpā izcēlās pelēkraibie spārngali un spoži balti plankumi pakaklēs.
- Kaut kādi strazdi? māsu jautājoši uzlūkoja Ieviņa.
- Nevis kaut kādi, bet unikāli! Dana mazliet pikti atčukstēja. Tie ir apkakles strazdi, kas mūsu laikā Latvijā iemaldās neiedomājami reti. Paskat, vesels pulks!
- Tas ir labi. Kad nāksim atpakaļ, savāksim pīlādžogas, pati sacīji, ka mums jāēd pēc iespējas vairāk vitamīnu. Ieva kā allaž bija noskaņota praktiski.
- Kuš, neķīvējieties, redzēdams Danas acīs uzzibam neiecietīgu dzirksti, Adrians steigšus iejaucās. Taisnība jums abām un arī man, kad teikšu, ka mums jāpasteidzas. Vai tad ne?
Jau varēja dzirdēt viļņus plīstam pret krastu, tālo bangu dunēšanu un putnu klaigas. No bezgalīgā ūdens klaja vairs šķīra tikai kārkliem apaugušas, paaugstas smilšu kāpas. Tūdaļ, tūdaļ viņi ieraudzīs viļņu un vēju nolīdzinātu liedagu ar raibu olīšu joslām, putu zīmējumus nolaidenajā ūdensmalā… Rokās saķērušies, visi trīs uzskrēja kāpas galotnē.
Un apstulba.
Nekāda liedaga nebija! Ne zīmes no pierastās jūrmalas ainavas! Lejpus augstās kāpas, kuras galotnē viņi nu stāvēja, pletās dīvains arhipelāgs neskaitāmas mazas kāpu saliņas, ap kurām viļņoja ūdens. Vietām tās saplūda kopā, veidojot smilšainas strēles, ko senie kurši dēvējuši par nērēm atcerējās Adrians. Tās bija kā nosētas akmeņiem, kuru starpās auga trusli, kaili krūmāji un gara salmu krāsas zāle. Tikai ļoti tālu aiz daudzajām sīkajām lagūnām vīdēja atklāta jūra… Kas attiecas uz Medoli, tad tā, izlauzusies cauri augsto kāpu joslai, izvērtās seklā, smilšu sēru sašvīkātā deltā, kas pie pašas ietekas jūrā varēja būt savus trīsdesmit metrus plata.
Daudzās ūdens pilnās kāpstarpu ieplaciņas un lagūnas ņudzēt ņudzēja no putniem. Melngalvainie ķīri, sudrabainās kaijas un tumšie zīriņi plunčājās ūdenī, ķērca, grūstījās un ik pa brīdim izplūcās; dažs uzspurdza spārnos un graciozi nosēdās ūdenī gabaliņu tālāk. Knābjos pavīdēja pa sīkai, spožai zivtelei acīmredzot viļņi nesa krastā mazas brētliņas vai salaciņas.
- Nē, tas nu gan ir kaut kas, noelsās Ieva. Vai mēs gadījumā neatrodamies uz kādas citas planētas? Tā tak vairs nav mūsu jūra!
- Tā vēl nav mūsu jūra, Dana izlaboja, nespēdama novērst acu no fascinējošās ainavas. Paklau, Adri, cik tūkstošiem gadu jāpaiet, lai visas šīs burvīgās kāpas aizskalotu un nolīdzinātu jūrmalu plakanu?
- Nav ne jausmas. Puisis paraustīja plecus. Katrā ziņā ar vienu noteikti būs par maz.
- Tad šī nu būtu tā Litorīnas jūra, par ko stāstīja tava mamma? Ieviņa noprasīja.
- Varbūt. Varbūt ne gluži Litorīnas jūra, bet arī mums zināmā Baltijas jūra tā vēl nav. Danīt, uztaisi kādas bildes… Ak, pasaulīt, par šādām fotogrāfijām paleoģeologi un vēsturnieki būtu gatavi vai dvēseli pārdot!
- Ja mēs nokļūsim atpakaļ mājās, tas ir, kad atkal nokļūsim, Ieva žigli pārlaboja, diemžēl mēs tās nevienam, izņemot vecākus, nevarēsim rādīt. Vai nav trakums? Varētu nopelnīt veselu bagātību, bet nekā…
- Tāds nu ir nabaga laika ceļotāju liktenis. Adrians smaidīja. Tā, kur mūsu ceļasoma? Šausmīgi gribas ēst!