A. un B. Strugacki SEŠI SĒRKOCIŅI .
Inspektors atbīdīja bloknotu un teica:
— Sarežģīta lieta, biedri Lēman. Ļoti sarežģīta.
— Es tā nedomāju, — institūta direktors iebilda.
— Nedomājat?
— Nē. Manuprāt, viss ir skaidrs.
— Man šī lieta, diemžēl, vel Joti neskaidra, — inspektors nopūtās.
Direktors palūkojās pulkstenī.
— Piedodiet, biedri Ribņikov, pēc piecām minūtēm man jābūt seminārā …
—- Lūdzu. Es tikai gribētu aprunāties ar šo … «personisko laborantu». Viņa uzvārds, liekas, Gorčinskis?
— Jā, Gorčinskis. Viņam jāierodas kuru katru mirkli. . .
Direktors aizgāja. «Paviegls tu esi, draudziņ,» inspektors pašūpoja galvu. «Bet nekas. Gan pienāks arī tava kārta.» Taču direktora kārta vēl nebija pienākusi.
Protams, ja vien Ribņikovs vēlētos, viņš jau tagad varētu uzrakstīt ziņojumu «Par Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas vadītāja Andreja Kom- ļina lietu». Visi dati, kas parasti mēdza interesēt Darba aizsardzības pārvaldi, bija sakopoti. Aparatūras bojājumus, paviršu vai neprasmīgu rīcību neizdevās konstatēt. Darba drošības noteikumi — vismaz šo vārdu parastajā nozīmē — nebija pārkāpti. Bez tam profesors Komļins izdarīja savus eksperimentus slepeni. Neviens institūta līdzstrādnieks, ieskaitot Kom- ļina «personisko laborantu», par tiem, acīm redzot, nekā nezināja.
Formulēt secinājumus šādos apstākļos nebija grūti.
Tomēr pavirši secinājumi inspektoru nespēja apmierināt. Ilggadīgā pieredze lika viņam nojaust, ka aiz neizprotamā nelaimes gadījuma slēpjas neparasts atklājums.
… Pirms trim mēnešiem Centrālā smadzeņu institūta fizikālā laboratorija bija saņēmusi ierīci neitrīno izstarojuma kūlīšu radīšanai. Ar to tad arī sākās notikumi, kuriem institūta vadītāji savlaicīgi nepievērsa uzmanību un kuri galu galā noveda pie smagas nelaimes.
Tai pašā laikā — tūlīt pēc neitrīno ģeneratora saņemšanas — profesors Komļins negaidīti uzticēja visus plānā paredzētos pētījumus savam vietniekam, bet pats ar laborantu Gorčinski ieslēdzās ģeneratora telpā. Ko viņi tur darīja, kļuva zināms tikai nesen, kad Komļins nolasīja lielisku referātu par neitrīno akupunktūru, kas būtībā iezīmēja gluži jaunus ceļus medicīnā. Taču vēl pirms tam profesors vairākkārt bija izraisījis savu līdzstrādnieku izbrīnu.
Kādu dienu viņš ieradās laboratorijā ar kaili noskūtu galvu. Pats par sevi šis fakts varbūt neizpelnītos sevišķu ievērību, ja vien stundu vēlāk no ģeneratora telpas nebūtu izskrējis Gorčinskis un, pa ceļam apgāzdams mēbeles, meties tieši uz aptiekas skapīti, izrāvis no tā sterilizētu marles saiti un tikpat steidzīgi devies atpakaļ. Lai cik strauji tas notika, viens no laboratorijas darbiniekiem tomēr bija paguvis saskatīt blakusistabā profesoru, kam stipri asiņojusi kreisā roka . ..
Apmēram mēnesi vēlāk institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Vedeņejevs satika Komļinu vientuļā parka alejā. Laboratorijas vadītājs sēdējis uz sola un, palaikam ieskatīdamies biezā grāmatā, pusbalsī kaut ko murminājis. Pēkšņi profesors aizcirtis grāmatu, pasniedzis to Vedeņejevam un palūdzis uz labu laimi atšķirt kādu lappusi. Kad Vedeņejevs to izdarīja, Komļins uzmetis lappusei ašu skatienu un skaidrā, skanīgā balsī sācis runāt.
Pagāja krietns brīdis, iekams Vedeņejevs attapās un saprata, ka profesors lasa no galvas. Komļins nebija izlaidis vai sajaucis nevienu vārdu! .. .
Tomēr vēl dīvaināki šķita notikumi, kas risinājās institūtā burtiski dažas stundas pirms nelaimes gadījuma.
Tajā vakarā Komļins bija lieliskā omā. Jautrs un asprātīgs kā reti kad, viņš apņēmās nodemonstrēt Gorčinskim un trim laborantēm — Ļenai, Dusjai un Katjai — dažus burvju trikus.
— Ļenočka, — viņš sacīja, — es tūlīt uzminēšu, ko tu paslēpsi galda atvilktnē.
No trim priekšmetiem Komļins uzminēja divus. Dusjai radās aizdomas, ka viņš paslepus tomēr skatījies, un meitene sāka viņu izsmiet. Tad profesors apgalvoja, ka bez jebkādām kustībām nodzēsīs degošu sērkociņu. Dusja nekavējoties nolēma pārbaudīt to. Viņa nostājās istabas kaktā — desmit soļu no Komļina un iededzināja sērkociņu. Bet sērkociņš, tikko uzliesmojis, nodzisa. Visi izbrīnījušies palūkojās uz profesoru.
— Jums nu gan ir plaušas! — viena no laborantēm sajūsmā iesaucās.
Pēc tam Komļins palūdza, lai viņam ar kabatas lakatu aizsien muti. Kad tas bija izdarīts, Dusja uzrāva sērkociņu, un atkal sērkociņš tai pašā mirklī nodzisa.
Skatītāju izbrīnai vairs nebija robežu. Bet Komļins smiedamies norāva apsēju, sameklēja volframa spirā- līti un, cieši uzlūkodams, nolika to uz galda. Spirāle jocīgi iedrebējās un kā dzīva sāka rāpot pa stiklu. Visi, protams, bija ārkārtīgi pārsteigti, un Gorčinskis uzplijās profesoram, lai izstāsta, kā to dara. Taču Komļins kļuva nopietns un lūdza uzdot viņam sareizināt dažus vairākzīmju skaitļus.
— Varbūt pareizināsiet sešsimt piecdesmit četri ar divsimt trīsdesmit vienu un vēl ar sešpadsmit… — Katja bikli ieminējās.
— Pierakstiet! — Komļins sasprindzinātā balsī pavēlēja un ātri noskaitīja: — Četri — astoņi — viens — septiņi — viens — četri — divi… No labās uz kreiso.
Neteicis vairs ne vārda, viņš iegāja ģeneratora telpā un aizcirta durvis. Labu laiku visi klusēja. Profesors nez kādēļ pēkšņi bija licies bāls un noguris. Bet tad Gorčinskis paziņoja, ka uzdevums atrisināts pa
reizi. Tiešām, ja nosauktos ciparus lasīja no labās puses uz kreiso, tad iznāca divi miljoni četri simti septiņpadsmit tūkstoši simt astoņdesmit četri!
Meitenes tovakar strādāja laboratorijā līdz pulksten desmitiem, un Gorčinskis viņām palīdzēja. Komļins ārā vairs nerādījās. Bet nākamajā rītā ātrās palīdzības mašīna aizveda viņu uz slimnīcu …
Komļina trīs mēnešu ilgā darba oficiālais rezultāts bija ārstniecības metode, kas balstās uz smadzeņu apstarošanu ar neitrīno kūlīšiem. Sī metode pati par sevi, bez šaubām, ir ļoti interesanta. Bet kāds gan tai sakars ar Komļina savainoto roku? Kāds sakars ar viņa fenomenālo atmiņu, ar visiem šai vakarā demonstrētajiem trikiem?
— Slēpa … No visiem slēpa … — inspektors murmināja. — Nebija pārliecināts? Vai arī baidījās sagādāt biedriem nepatikšanas? Sarežģīta, ļoti dīvaina lieta …
.Uz televizora ekrāna parādījās sekretāres seja.
— Piedodiet, biedri Ribņikov, — sekretāre sacīja. — Ieradies biedrs Gorčinskis.
Atbrīvodams ceļu institūta direktoram, kabinetā sāniski iespraucās prāva auguma melnmatis rūtainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Kaut gan ienācēja pakausi varēja redzēt tikai īsu mirkli, inspektors paspēja ievērot taiJUdivus apaļus plikumus. Tad rūtainā krekla īpašnieki pagriezās, un inspektors ieraudzīja padrūmu seju, ko rotāja nelielas, kuplas ūsas.
Direktors apsēdās pie loga. Gorčinskis nostājās inspektora priekšā.
— Lūdzu … — inspektors norādīja uz krēslu.
—- Paldies, — laborants apsēdās, nolika lielās, sastrādātās plaukstas uz ceļiem un aizdomīgi pablenza uz klātesošajiem.
— Gorčinskis? — inspektors jautāja.
— Aleksandrs Gorčinskis.
— Ļoti patīkami. Ribņikovs, Darba aizsardzības pārvaldes inspektors.
— Prie-cājos, — Gorčinskis uzsvērti stiepa balsienus.
— Ja nemaldos, Komļina «personiskais» laborants?
— Nezinu, kā šāds tituls jāsaprot. Es esmu Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas darbinieks.