— Diemžēl šajās piezīmēs izmantota pārāk . . . hm, hm . . . speciāla terminoloģija. Es tās jau pāršķirstīju un baidos, ka jums vienam būs grūti… Ja vēlaties, pamēģināšu šovakar sastādīt konspektu . ..
Inspektors pateicās. Varbūt Komļina piezīmes tiešām palīdzēs viņam tikt pie skaidrības? Viņš iztēlojās laboratoriju, kur profesors svēra sērkociņus. Nē, tā nav akupunktūra! Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Komļins, acīm redzot, neticēja pats sev, ja slēpa šos eksperimentus pat no tuvākajiem līdzstrādniekiem.
Atvadījies no direktora, Ribņikovs smagi piecēlās. Viņš gāja nesteigdamies. Šāds temps atbilda, pirmkārt, viņa vecumam, otrkārt — ieradumam, treškārt — steigties viņam nejāva klibā kāja.
«Sūrst vecās brūces,» inspektors nodomāja, lēni klibodams pa institūta tukšajiem gaiteņiem.
Nakamajā rīta, kad ārsti, kuriem joprojām vel nebija izdevies noskaidrot Komļina slimības cēloņus, ar prieku konstatēja, ka slimniekam pakāpeniski kļūst labāk, Ribņikovs un Lēmans atkal satikās direktora kabinetā. Inspektors turēja uz ceļiem bloknotu, bet direktors bija izlicis uz galda profesora piezīmes — rokrakstus, diagramas un rasējumus.
Direktors runāja ātri. Inspektors klausījās, un notikumu kopsakars kļuva viņam aizvien skaidrāks. Lūk, ko viņš uzzināja.
… Tā nebija nejaušība, ka profesors Komļins sāka eksperimentus ar smadzeņu apstarošanu. Šajā virzienā līdz šim bija darīts samērā maz. Iegūt praktiski izmantojamus neitrīno kūlīšus cilvēki iemācījās tikai nesen, un, saņēmis jauno aparatūru, Komļins nolēma to nekavējoties izmēģināt.
Lielas enerģijas starojums, kā zināms, izjauc vielas molekulāro struktūru. Tas būtībā sagrauj smadzenes un tāpēc spēj izraisīt organismā tikai slimīgas pārmaiņas. Cita lieta — neitrīno, kam nav elektriskā lādiņa un miera masas. Komļins cerēja, ka šīs daļiņas neizjauks smadzeņu struktūru, bet, mēreni kairinot tās, ļaus atklāt jaunas likumsakarības nervu sistēmas darbībā. Izmēģinājumi spoži apstiprināja Komļina paredzējumu.
— Šajās piezīmēs es vēl daudz ko nesaprotu, — direktors uz brīdi pārtrauca savu stāstījumu, — bet dažam labam secinājumam vienkārši nespēju ticēt. Tāpēc runāšu tikai par galveno — to, kas zināmā mērā var apgaismot nelaimes cēloņus. Lai gan, patiesību sakot, arī tas skan diezgan neticami. . .
Eksperimentēdams ar dzīvniekiem, Komļins izdarīja atklājumu, kas drīz vien ļāva viņam izstrādāt neitrīno akupunktūras metodi. Kāds izmēģinājuma pērtiķis nejauši bija ievainojis ķepu. Brūce sadzija neparasti ātri. Tikpat ātri dzīvnieka plaušās izzuda tumšie plankumi — tuberkulozes pēdas, kas tik raksturīgas pērtiķiem mērenajā klimatā.
Savā referātā Komļins izteica minējumu, ka cilvēka un dzīvnieku organismos apslēpti līdz šim nezināmi dziednieciski spēki. Turpat viņš izklāstīja programu pakāpeniskai pārejai no eksperimentiem ar dzīvniekiem uz eksperimentiem ar cilvēkiem. Šīs programas īstenošanā bija paredzēts iesaistīt daudzus ievērojamus ārstus un psihologus. Bet…
Inspektora aizdomas apstiprinājās. Profesoru Kom- ļinu nodarbināja arī cita problēma. Izrādās, ka organisma dziedniecisko spēku aktivizācija nebija vienīgais smadzeņu apstarošanas rezultāts. Apstarotie dzīvnieki palaikam uzvedās ļoti neparasti. Tiesa, ne vienmēr un ne visi. Tie, kurus ārstēja īsu laiku, savā uzvedībā neatšķīrās no citiem, neapstarotiem dzīvniekiem. Taču «mīluļi», kas bieži piedalījās eksperimentos, ne vienu reizi vien sagādāja pētniekiem pārsteigumus. Un tur, kur laborants Gorčinskis saskatīja tikai jocīgus ctabas untumus, liela zinātnieka intuīcija rādīja Komļinam ceļu uz jauniem atklājumiem.
Suns Ģenerators pēkšņi bez jebkāda redzama iemesla sāka demonstrēt akrobātiskus trikus, kurus neviens tam nebija mācījis: staigāja uz priekškājām, meta kūleņus, «sasveicinājās» un vispār uzvedās ļoti dīvaini.
Reiz pēc kārtējā eksperimenta Gorčinskis atskrēja pie Komļina un, kliegdams «ātrāk, ātrāk!», aizvilka viņu uz vivārija pērtiķu nodaļu. Vienā no būriem sēdēja gamadrils un košļāja banānu. Ne gamadrilā, ne arī banānā nekā neparasta nebija, tomēr Gorčinskis un sargs vienprātīgi apgalvoja, ka nupat redzējuši kaut ko patiesi fantastisku. Proti, gamadrils ar manāmu interesi vērojis papīra gabaliņu, kas lēni pārvietojies pa grīdu viņa virzienā. Tad gamadrils izstiepis ķepu, un šajā brīdī Gorčinskis aizskrējis pēc Komļina. Sargs vēl zināja teikt, ka pērtiķis papīru norijis, katrā ziņā kamerā atrast to neizdevās . ..
— Lūk, ko profesors Komļins uzrakstījis sakarā ar šo notikumu, — sacīja direktors, pasniegdams inspektoram rokraksta lapu.
«Vai tā būtu halucinācija? Bet halucinācija ar ga- madrila līdzdalību jau pati par sevi ir gluži neiespējama. Un tomēr te kaut kas ir! Ar visiem šiem dzīvniekiem — suņiem un pērtiķiem — ne pie kādas skaidrības netikšu. Vajadzēs mēģināt pašam .. .»
Un Komļins sāka rīkoties. Uzzinājis par to, Gorčinskis nekavējoties sekoja profesora priekšzīmei. Liekas, šajā sakarā abi pat sastrīdējās. Beigu beigās Gorčinskis apsolīja vairs neeksperimentēt, bet Komļins — izmēģināt tikai vienkāršus un ļoti īslaicīgus apstarojumus.
— Komļina piezīmēs, — direktors turpināja, — diemžēl saglabājies pārāk maz datu par viņa eksperimentu pārsteidzošajiem rezultātiem. Piezīmes kļūst aizvien aprautākas. Var just, ka profesoram bieži vien pietrūcis vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas un iespaidus.
Dažas rindas Komļins veltījis neparastajai atmiņai, ko viņš ieguvis pēc kāda izmēģinājuma: «Man pietiek paskatīties uz priekšmetu tikai vienu vienīgu reizi, un pēc tam, aizvēris acis, es ilgi redzu to visos sīkumos. Tas attieca 4 klab uz literāriem tekstiem, kā uz matemātiskām tabulām. Kolosālas iespējas!»
Piezīmēs sastopami arī vispārīgākas dabas apsvērumi. «Atmiņai, domām un refleksiem,» rakstīja Komļins, «ir noteikts, kaut arī pagaidām vēl nezināms, materiāls pamats. Tā ir ābece. Neitrīno kūlītis, ielauzdamies šajā pamatā, acīm redzot, pārveido to un rada jaunu atmiņu, jaunas domas un jaunus refleksus.»
Visinteresantākajam, vissensacionālākajam Komļina atklājumam bija veltītas rokraksta pēdējās lappuses. Direktors pasniedza tās Ribņikovam.
«Ar gribas piepūli vien,» inspektors lēni burtoja, «cilvēks pat nespēj atvērt acis. Vajadzīgs muskulis. Nervu sistēma dod impulsu un ne vairāk. Bet šī niecīgā impulsa pietiek, lai iedarbinātu muskuli, kas spēj pārvietot desmitiem kilogramu! Nervu sistēma — deglis pulvera pagrabā. Muskulis — pulveris. Muskuļa saraušanās — sprādziens.
Mēs zinām, ka domāšanas process pastiprina smadzeņu biostrāvas. Jau tas vien, ka šīs strāvas var reģistrēt, nozīmē, ka domāšanas process ir materiāls un tieši ietekmē matēriju. Lieliski! Taču ne visai saprotami. Elektromagnētiskā lauka intensitāte pieaug. Muskulis attīstīts. Bet kā to vadīt? …
Iznāk! Volframa spirālīte vakuuma kolbā. Piekārta ar neilona dziedziņu. Svars — 4,732 grami. Uzlūkoju šo spirālīti, un tā novirzās no vertikālā stāvokļa par piecpadsmit grādiem. Ģeneratora režīms .. .»
— Es runāju ar Gorčinski, — iestarpināja direktors. — Viņš pats redzējis šo vakuuma kolbu ar spirālīti. Pēc tam aparāts pazudis. Komļins to, acīm redzot, izjauca.
«Smadzeņu muskulis darbojas.» Inspektors lasīja tālāk. «Interesanti, ar «domas piepūli» es nespēju pacelt nevienu priekšmetu. Tikai pārbīdīt. Un arī ne pēc sava ieskata. Sērkociņus un papīru — vienmēr pa labi. Metālu —- pret sevi. Vislabāk veicas ar sērkociņiem. Kāpēc?
Esmu pārliecināts, ka iespējas šajā ziņā ir milzīgas. Nepieciešams sistemātisks treniņš un īpašs smadzeņu vielas kairinājums. Pienāks laiks, kad cilvēks pratīs rēķināt galvā ātrāk par jebkti ? elektronu mašīnu un dažās stundās vai pat minūtēs varēs apgūt veselu augstskolas kursu …