Tas viss tomēr drausmīgi nogurdina. Galva plīst vai pušu. Lai izturētu, nemitīgi jāpalielina apstarojuma devas. Kaut tikai nepārpūlētos! Šodien strādāju ar sērkociņiem.»
Izlasījis pēdējo ierakstu, inspektors pievēra acis. Jā, profesora Komļina pētījumi droši vien nesīs cilvēkiem bagātus augļus. Bet tas būs kādreiz. Turpretim šodien Komļins guļ slimnīcā!
Inspektors atvēra acis. Viņa skatiens nejauši atdūrās pret to vietu Komļina piezīmēs, kur bija rakstīts: « .. .ar visiem šiem dzīvniekiem — suņiem un pērtiķiem — ne pie kādas skaidrības netikšu. Vajadzēs mēģināt pašam .. .» Varbūt Komļinam tomēr taisnība?
Nē, Komļins rīkojās nepareizi. Divkārt nepareizi! Viņš nedrīkstēja uzņemties tādu risku un, ja jau uzņēmās, tad nekādā gadījumā nedrīkstēja to darīt viens. Visa Komļina rīcība patiesībā bija rotaļa ar nāvi.. . Jūs, profesor Lēman, to negribat saprast. Jūs, liekas, pat apbrīnojat Komļinu. Un par to jums, bez šaubām, nāksies atbildēt!
— Varam rakstīt izmeklēšanas aktu. Nelaimes cēloņi noskaidroti! — inspektors skaļi secināja.
— Jā. Nelaimes cēlonis tagad zināms, — direktors domīgi piebilda. — Komļins pārpūlējās, cenzdamies pacelt sešus sērkociņus.
Lēmans un Ribņikovs lēni tuvojās helikopteru stāvvietai. Direktors šķita izklaidīgs un nekādi nespēja pielāgoties inspektora soļu nevienmērīgajam ritmam. Atvadījies no direktora, Ribņikovs ar pūlēm ierausās kabīnē.
— Sūrst vecās brūces, — viņš nomurmināja. Šajā mirklī pie helikoptera pieskrēja Gorčinskis.
Izspūris kā vienmēr, viņš tomēr nelikās šoreiz tik drūms.
— Andrejam Andrejevičam jau ievērojami labāk, — laborants aizelsies paziņoja. — Pēc mēneša viņš būs vesels.
— Zinu, — inspektors atbildēja un, apmierināti nokrekstējies, atlaidās mīkstajā sēdeklī.
Ari lidotājs taisījās ieņemt savu vietu.
— Vai rakstīsiet ziņojumu? — Gorčinskis vaicāja.
— Rakstīšu!
— Tā-ā … — Gorčinskis pakustināja ūsas, tad negaidot izaicinoši jautāja: — Sakiet, lūdzu, vai jūs neesat tas pats Ribņikovs, kas sešdesmit astotajā gadā, negribēdams gaidīt, kamēr atsūtīs automātus, Kusta- najā patvarīgi izlādēja kaut kādus bīstamus spridzekļus?
— Gorčinski! — direktors bargi iesaucās.
— … Un tad jums vēl atgadījās tā nelaime ar kāju .. .
— Izbeidziet, Gorčinski!
Inspektors neatbildēja. Viņš dusmīgi sarauca uzacis, aizcirta kabīnes durtiņas, tad novērsās un negaidīti… pasmaidīja. Bet profesors Lēmans un laborants Gorčinskis, atliekuši galvas, vēl ilgi sekoja sudrabainajai vabolei, kas, dobji dūkdama, pacēlās pāri institūta baltsārtās augstceltnes jumtam un pazuda zilajās vakara debesīs.