ņemt ķiveri un runāja ar raidstacijas starpniecību.
Kalve pavērās viņā ar neko neredzošu skatienu un aplaizīja sausās lūpas:
— Zini, kāpēc Sencovs un Rains gāja bojā?
— Skābekļa trūkuma dēļ, — Korobovs atbildēja dobjā balsī, dusmodamies uz Kalvi, kas atkal atgādināja to, par ko nevajadzēja runāt. — Tu šaubies, vai?
— Būtībā — jā, šā iemesla dēļ, — Kalve sašķieba lūpas un apklusa. — Būtībā… — viņš pēc brīža atsāka no jauna. — Skābekļa trūkums — bija šis nāves cirvis … Bet ar cirvi cirtām mēs abi.
Korobovs ātri pienāca klāt un apņēma viņa plecus. Kalve sarāvies atgrūda tā roku.
— Nē, es esmu pie pilna prāta, — viņš pēkšņi sacīja ļoti nogurušā balsī. — Es nemur- goju … Jā, nemurgoju … — viņš pastiepa Korobovam plānu plāksnīti ar pelēkās masas preparātu, kam virspusē jau parādījās dīvaina brūnas krāsas kārtiņa. — Tu teici… Es apskatīju … Vai zini, kas tas ir?
— Nu, barības viela vai kas tamlīdzīgs … Nē? Kas tad?
— Nē, tā nav barības viela. Tie — ir audi, varētu pat teikt — dzīvi audi, dzīvas šūnas, kas ļoti līdzinās smadzeņu šūnām . . .
— Velns lai parauj šos audus! — Korobovs iekliedzās. — Kāds tam sakars ar mums?
7*
99
— Ir skaidrs, ka šeit jābūt kibernētiskam centram, — Kalve turpināja. — Mēs šo centru atradām, paši to neaptverdami, — viss pārāk
atšķīrās no mūsu kibernētiskajām sistēmām. Tās caurspīdīgās kastes, redzi, ir mašīnas, turklāt ar visaugstāko darbības drošumu .. . Mūsu mikromodulēto vai elektronisko shēmu vietā viņiem ir organiska viela — skaidrs? Mēs esam sabojājuši kādu tās daļiņu, mēs . . .
— Vai mākslīgās smadzenes?
— Protams, ne jau nu īstās smadzenes, viņu radītie audi ir primitīvāki… Ne smadzenes, bet kibernētiskā mašīna, komplicēta skaitļojamā sistēma. Bet mēs …
— Kāds sakars visam tam tomēr ar mūsējiem? — Korobovs sadrūmis jautāja.
— Turp abi tikuši, kā redzams, netraucēti. Spriežot pēc pēdām — durvju priekšā nav aizkavējušies, vai ne tā? Toties atpakaļ nav nākuši. Arī mums neizdevās durvis atvērt. Varbūt viņi kaut ko sabojājuši? Sencovs ir uzmanīgs, un arī Rains ir tāds pats. Un tomēr — bojājums.
— Vai tad mēs būtu . . .
— Kā tu to nesaproti… Skaidrs taču, ka šeit visu automātiku vada no centra — tas atvieglina darbu un kontroli. To es sapratu tūlīt… Redzi, mēs samaitājām to mašīnas bloku, kas atrodas vistuvāk izejai. Atceries sarkano gaismu? Tā parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs to nezinājām, bet mums to vajadzēja paredzēt, vajadzēja … Mūsu Zemes shēmas vēl nebūt neizsmeļ tehnikas iespējas, — ek, cik muļķīgi viss tas sanācis …
Kalve apklusa, ar plaukstām aizklājis seju. Korobovs uzlika viņam roku uz pleca.
— Ej apģērbies . . . Nāc līdz — bez tevis es netikšu galā. Paskatīsimies kopīgi, ko tur var darīt. Kaut vai tā …
Kalve saprata, ko Korobovs nebija pateicis līdz galam: kaut vai tā mēs viņus no jauna redzēsim un parādīsim pēdējo godu …
Klusēdams viņš aizgāja pēc skafandra. Vaigu kauli Korobova sejā bija izspiedušies, lūpas — sasprēgājušas, acis stingi raudzījās tukšumā. Tādu viņu ieraudzīja Azarovs.
— Ko jūs gribat darīt? Kalve pavisam slims un arī tu . .. Kas ar tevi noticis? Tādā stāvoklī nedrīkst iet . . .
Korobovs viņu klusi atbīdīja sānis. Azarovs atkāpās līdz sienai, satvēra rokturi, kas avārijas gadījumā noslēdza izeju, un iekliedzās:
— Nelaidīšu! Zvēru! Atpūtieties kaut stundu, pusstundu .. .
Korobovs pārsteigts apstājās, paskatījās uz Azarovu, it kā pirmo reizi viņu redzētu, un saprata — patiesi nelaidīs, un viņam taisnība.
— Labi, atlikt iziešanu, izģērbties! Trīsdesmit minūtes atpūtai.
Iegājis kajītē, Korobovs nobrīdināja: «Bet lai tad būtu pēc pusstundas! …» Azarovs cieši aizvēra durvis, ieslēdza elektriskā miega aparātu un, atgriezies savā vietā, ilgi raudzījās mikroskopā, pētot pelēko vielu. Kādu brīdi pavērojis, Azarovs neizturēja, un viņa pleci nodrebēja. Dobji dūca ieslēgtā raidstacija, pelēkas druskas mētājās uz galda . . .
. .. Tikai pēc kādām divām stundām viņi bija tik tālu atžirguši, ka spēja izkāpt no raķetes. Kalve atrunāja Korobovu no tūlītējas kibernētiskā centra apciemošanas: abiem tur nebija ko darīt, arī šeit gaidīja neatliekami darbi. Viņi nolēma, ka piloti tūliņ sāks remontu, kamēr Kalve viens pats uzkāps augšā un palūkos, vai nebūtu iespējams kaut kādā veidā atjaunot tā nodalījuma vadīšanu, kur putekļos uz grīdas guļ biedru nedzīvie augumi.
Smagiem soļiem Kalve devās uz izeju. Korobovs uzsauca viņam pakaļ:
— Laimon, lūdzu, nešauj pār svītru — pats zini, cik uzmanīgam tur jābūt.
— Pacentīšos, — skanēja īsa atbilde.
Atstādams angāru, Kalve pārbaudīja skafandra ķiverei piestiprināto invertoru. Aparātam bija īpašs ekrāns, kas rādīja elektrisko strāvu tīklu pat tad, ja vadi izolēti vai noslēpti, — magnētisko lauku, kas veidojās ap vadiem, invertors pārveidoja redzamā attēlā. Aparātu parasti lietoja, remontējot raķetes elektrisko tīklu, bet Kalve gribēja to izmantot, pētot pavadoņa kibernētiskās mašīnas sistēmu.
Viņš jau gatavojās atvērt gaiteņa durvis, kad dzirdēja Korobovu sakām:
— Atkal automāti … Ir gan drūmi radījumi …
Pilota balss atskanēja vienlaicīgi visās ķiverēs. Azarovs 1111 Kalve paskatījās apkārt.
Angāra sienās atvērās vairākas lūkas — to putekļiem klātie vāki bija līdz šim brīdim neatšķirami saplūduši ar gludo sienu virsmām; parādījās dīvaini konusveida mehānismi ar dīvainām sekstēm, kas atgādināja Romas leģionāru ķiveru izgreznojumus.