Mehānismi lēni peldēja uz priekšu. Nāves klusums šķita piepildām angāru. Korobovs, Azarovs, kas stāvēja uz estakādes, un Kalve pie pašām durvīm ar ziņkāri un ar bažām vēroja šīs savādās figūras.
Roboti piepeldēja mazliet tuvāk, un kļuva labi redzams, ka to «sekstes» sastāv no daudzām smalkām un lokanām svirām. Šīs sviras lēni kustējās, stiepdamās uz visām pusēm, it kā mehānisms, līdzīgi pianistam pirms koncerta, izlocītu pirkstus.
— Oho, tu tikai paskaties, cik veikli tās kuslas, — Azarovs brīnījās.
— Man tas viss nemaz nepatīk … — bažījās Kalve. — Tā vien rādās, ka .. .
Viņš nepabeidza. It kā vēlēdamies ātrāk izklīdināt šaubas, roboti strauji mainīja virzienu un sadalījās divās grupās. Viena no tām devās uz kuģa priekšgalu, otra — uz pakaļgalu. Taustekļi sakustējās un izstiepās uz priekšu …
— Turiet viņus! — Kalve iekliedzās, mezdamies pie raķetes.
Pazibēja varavīksnes krāsas lādiņš, aiz tā sekoja vēl un vēl viens .. .
— Uzmanību! — Korobovs pilnā balsī iekliedzās. — Atkāpties!
Virs raķetes parādījās zilganas dūmu vērpetes … Tām cauri neskaidri bija redzams, ka roboti ar savām izliektajām svirām divās vietās bija it kā piesūkušies raķetes sāniem. No jauna iezibējās lādiņš. Tas atgādināja nodevīgu šāvienu no neliela attāluma, tad atsevišķie šāvieni saplūda un izklausījās kā īsta ložmetēja kārta, līdz beidzot lādiņi sakusa nepārtrauktā trakojošā liesmā. Tā bija tik spilgta, ka žilbināja acis. Šķita, ka raķetei apkārt liesmotu viss gaiss.
Ar elkonī saliektu roku Kalve instinktīvi aizsedza ķiveri, lai aizsargātos no neizturami žilbinošās gaismas, bet tomēr pamanīja, ka liesmu mēle ieurbjas kuģa apvalkā un, lēnām virzoties uz priekšu, atstāj tajā taisnu griezuma svītru.
— Raķete! •— Kalve paguva iesaukties, bet Korobovs jau mežonīgā balsī ieaurojās: «No- sitīšu!» — un metās virsū robotam, kas atradās vistuvāk. Te vairs nevarēja domāt par pieklājību vai starpplanētu diplomātiju — notika visīstākais uzbrukums kuģim, un atlika tikai aizstāvēties.
Atvēzējies Korobovs iezvēla tuvākajam robotam, bet sitamais atlēca nost no tā cietajām bruņām. Automāti strādāja tā, it kā neviens tos nemēģinātu traucēt, griezuma līnijas bija taisnas un kļuva aizvien dziļākas, it kā raķete atrastos uz operāciju galda un labākais marsiešu ķirurgs, veselas ugunīgu asistentu svītas ielenkts, izdarītu pirmo griezienu.
Azarovam izdevās trāpīt pa konusa taustekļiem, bet arī tiem bija tāds pats ciets apvalks.
— Velsim uz sāniem! — Kalve iekliedzās, un visi trīs kosmonauti reizē pieķērās robotam, kurš karājās gaisā ne visai augstu virs grīdas, un centās to apgāzt, lai tad atvilktu sānis. Taču konuss nekavējoties ieņēma atkal iepriekšējo stāvokli (acīm redzot, tā līdzsvaru regulēja ļoti stabilas sistēmas), bet viena no svirām lēni, it kā negribīgi pagriezās un pastiepās uz Azarova pusi … Korobovs pēdējā brīdī paspēja aizlikt priekšā kāju, lai notriektu Azarovu zemē.
— Kā bez prāta! Bet ja nu šis sitīs? — viņš iekliedzās. — Tā mēs viņus neapturēsim …
Te angārā nodimdēja sprādziens. No raķetes izšāvās liesmu šalts un trāpīja vienu no robotiem. Tas tajā pašā mirklī gandrīz vai izkusa, tā taustekļi nespēkā saritinājās. Sakropļotais mehānisms pēc kāda brīža sasvērās, tad, saņēmis pēdējos spēkus, parāvās sānis un nokrita zemē tā, ka visa grīda nodrebēja.
Radās tāds iespaids, it kā cilvēku pamestais kuģis būtu nolēmis aizstāvēties paša spēkiem … Šā skata satriekts, Korobovs mīņājās uz vietas un, sažņaudzis dūres, kliedza: «Sadod šim . . . Sadod vēl!» Tikai tad viņš šausmās pēkšņi saprata, kas īsti bija noticis: automāti ar saviem degļiem bija trāpījuši degvielas bākas. Inertā atmosfēra neļāva uzliesmot visai degvielai, bet, kā redzams, kāds pārāk centīgs robots bija uzšķērdis rezervuāru tieši tur, kur atradās oksidētājs.
Ik mirkli varēja atskanēt sprādziens, kas noārdītu visu angāru. Aptvēris to pēkšņi, sekundes simtdaļās, Korobovs jau gribēja iekliegties, lai brīdinātu biedrus …
Bet tad liesmu virpulis saplaka. Roboti pastiepa pa vienam tausteklim pret trakojošām liesmām. Pacēlās rūsgans mākonis, un uguns apdzisa.
Tad atskanēja dobji dārdi — gandrīz vienā un tajā pašā brīdī priekšējā un pakaļējā galā novēlās zemē divi izgrieztie apvalka gabali… Un, it kā to tikai gaidījuši, roboti ievilka taustekļus un lēnām atkāpās atpakaļ uz atvērtajām lūkām. Nesaprotama iemesla dēļ uzbrukums izbeidzās, bet jebkurā mirklī tas varēja sākties no jauna. Vajadzēja no kuģa telpām izglābt visu, kas vien iespējams.
. . . Korobovs steidzīgi nospieda avārijas pogu. Lūka un iekšējās durvis plaši atvērās. Pārvarot dīvainas bailes, Kalve, kam pēkšņi rādījās, ka arī pati raķete slēpj sevī kaut kādas briesmas, metās sekcijā, kur glabājās pārnesamie skābekļa rezerves baloni, satvēra vienu no tiem, ar pūlēm pacēla un, brīdi pa brīdim aizķeroties šaurā gaiteņa sienās, stiepa to uz izeju. Korobovs metās uz akumulatoru telpu — vajadzēja izglābt kaut daļu no akumulatoriem; palikt bez enerģijas diez vai bija labāk kā palikt bez skābekļa un uztura, ar kura glābšanu nodarbojās Azarovs.
Nolicis balonu uz grīdas, Kalve metās pie nākamā, bet tad nenocietās un ieskrēja kabīnē — visvairāk viņš bija norūpējies par raķetes kibernētiskajām iekārtām, kas bija iemontētas aiz sienu seguma. Viņš pavadīja kabīnē tikai mirkli un iznāca no turienes līgodamies — tik drausmīgs bija skats, kas tur pavērās .. . Niknuma pilns Kalve ieķērās nākamajā balonā un, uzvēlis to plecos, vēl vienu kaut kā sagrāba padusē.