Vēl neaptverdami, ka raķete ir pagalam, viņi turpināja no tās glābt visu, kas bija iespējams . . . Azarovs izsvieda pa lūku raidstaciju rezerves blokus, caurspīdīgos maisus ar produktiem un ūdeni avārijas gadījumam — ja no ierindas izietu reģenerācijas iekārta. Tagad šie krājumi lieti noderēja: reģenerācijas aparātus dabūt laukā no kuģa nebija iespējams .. . Korobovs iznesa no kabīnes borta žurnālu kopā ar mikrofonu un kastes ar magnetofona lentām .. . Saudzīgi noliekot tās uz grīdas, viņš jautāja Kalvēm:
— Varbūt roboti vairs neatgriezīsies? Kāpēc viņi pārtrauca savu darbu? Varbūt iejauksies paši saimnieki? . ..
Kalve pacēla galvu, seju klāja sviedru lāses; viņš pēkšņi sastinga — ieejas durvju plātne lēnām cēlās uz augšu … No rokām viņam izkrita tikko no raķetes paņemtā kaste ar lentām un šķindot aizripoja pa grīdu .. . Sastinga arī Korobovs.
Uz sliekšņa parādījās divas savādas figūras cilvēku augumā. Tās lēnā, piesardzīgā solī virzījās uz priekšu. Izslējušās taisni, tās pārvietojās ar kājām, tāpat kā cilvēki, un neveikli vicināja, acīm redzot, rokas.
Nebilzdami ne vārda, plaši atplestām acīm, Korobovs un Azarovs skatījās, kā melnajos ftiaisveida skafandros tērptās figūras nāca arvien tuvāk. Cilindriskajās ķiverēs nemanīja neviena caurspīdīga lodziņa — drūmas un noslēpumainas šķita šīs melnās būtnes, kurām nebija pat seju …
Korobovs nomurmināja:
— Tātad tādi ir viņi… šie saimnieki! Nu, pagaidi tu man …
It kā šo vārdu pamudināts, Azarovs, draudīgi pacēlis roku, strauji metās uz priekšu. Korobovs velti centās viņu atturēt. Azarovs spiedzīgā balsī kliedza:
— Nekavējoties .. . tūdaļ nekavējoties iz- beidziet šo nelietību! Jūs taču esat saprātīgas būtnes! Ko jūs esat izdarījuši?!
Viņš kliedza, nepadomājis par to, ka pavadoņa saimnieki varētu viņu arī nesadzirdēt vai sadzirdējuši — nesaprast .. .
Nācēji paātrināja gaitu. Viņi soļoja viens aiz otra un, šķita, pat netaisījās ielaisties sarunās. Tad pirmā melnā figūra, neveikli gāzelēdamās, pieskrēja pie raķetes, aiz tās, precīzi, tikai ar nelielu nokavēšanos atkārtojot tās pašas kustības, pieskrēja otra . . . Kalve kā sastindzis vēroja nezināmās pasaules pārstāvju kustības, kas tik ļoti atgādināja cilvēku kustības, — viņi steidzās, acīm redzot, vēlēdamies iedzīvoties pussagrautā kuģa mantā, tā pabeidzot paklausīgo automātu darbu.
Azarovs izrāva aiz jostas aizbāzto universālo instrumentu un, kad pirmā no skrejošajām figūrām atradās viņam līdzās, strauji paspēra soli uz priekšu, atvēzējās . . . Kalve ar traģisku žestu pacēla abas rokas, Korobovs saspringa kā atspere un metās uz priekšu — vai nu lai atvilktu Azarovu atpakaļ, vai ari lai palīdzētu viņam, ja saniknotie saimnieki sāktu ar viņu izrēķināties.
Sadursme nenotika — saimnieki, acīm redzot, nevēlējās asinis. Viņi pat necentās aizstāvēties . . . Tikai viena 110 figūrām — augumā lielākā, — garām skrejot, uz mirkli apstājās, pacēla roku un gluži kā cilvēks ar tādu žestu, kas pauda pārmetumu, piedauzīja sev pie ķiveres . . . Azarovs atlēca atpakaļ un nervozi iesmējās …
Turoties aiz estakādes, svešie rāpās raķetē. Kad viņi pazuda lūkā, cilvēki atbrīvojās no stinguma un metās viņiem pakaļ —- raķetes šaurajās telpās saimniekiem vairs neizdosies izvairīties un vajadzēs sniegt paskaidrojumus. Korobovs pirmais ielēca lūkā un, ar pūlēm vilkdams elpu, paskatījās apkārt — neviena nebija . . . Viņš metās uz kabīni — arī tā bija tukša. Viņš skrēja pa gaiteni uz otru pusi, un aiz viņa, smagi dimdinot grīdu, steidzās Azarovs 1111 Kalve.
Svešnieki atradās skābekļa telpā. Viņi steigšus rāva ārā no skavām ar skābekli pildītos balonus — tos pašus, kas kalpoja skafandru barošanai. Viņi mazliet aizkavējās, palīdzot viens otram. Korobovs, Kalve un Azarovs stāvēja nekustīgi, draudīgi aizsprostodami izeju 110 mazās telpas. Azarovs arvien vēl rokā žņaudzīja universālo instrumentu — gatavs, ja nelīdzēs diplomātija, likt lietā ieroci. Kalve
1 no
atmiņā drudžaini pārcilāja visas iespējas, ka uzsākt sarunu, kā atrast kopēju valodu, lai paskaidrotu, ka noticis kaut kāds pārpratums, un lai izlūgtos no saimniekiem palīdzību, kuru tie, protams, bija spējīgi sniegt …
Bet abas figūras izslējās. Melnie skafandri atvērās, nokrita — un aiz pazīstamās caurspīdīgās ķiveres Korobovs ieraudzīja bezgala dārgo, niknumā saviebto Sencova seju.
o.
Piesardzīgi, lai neko neaizķertu vai neizkustinātu no vietas, pieci kosmonauti lēni virzījās pa svešās raķetes gaiteni.
Cilvēki bija atstājuši kuģi, kas viņiem devis patvērumu drausmīgajos radiācijas uzbrukuma brīžos. Viņi gan sev teica, ka tas ir tikai uz laiku, bet klusībā katrs saprata — viņu sirdīm tik dārgā raķete nekad vairs nestartēs. Bojājumi, ko kuģim nodarījuši satrakotie roboti, bija pārāk nopietni — raķetes apšuvumā rēgojās divi lieli izgriezumi: viens priekšgalā, otrs — netālu no kuģa pakaļgala. Raķete bija zaudējusi savu hermētiskumu, bet galvenais — pilnīgi nederīgas kļuvušas kibernētiskās iekārtas, jo tās bija atradušās tieši kausēšanas degļa liesmā. Kā Kalve pēc paviršas apskates konstatēja, šīs ierīces vairs nevarēja atjaunot, bet bez tām savukārt nebija iespējams lidot.
Tāpēc kosmonauti darīja to, ko vēl vienīgi varēja darīt, — visu, kam bija kaut mazākā vērtība, pārnesa viz svešo kuģi. Seit vismaz varēja novilkt skafandrus, atpūsties, apspriesties un meklēt kaut kādu izeju. Notikušais bija nelabojams — saprast viņi to saprata, bet negribēja vēl ticēt, ka zudusi jebkura cerība atgriezties uz Zemi un daudzus gadus — vai arī tik gadu, cik viņiem atlicis dzīvot, — nāksies pavadīt šajā pavadonī. Var jau būt, ka vārdi «daudzus gadus» skanēja pārāk optimistiski. No savas raķetes viņiem bija izdevies izglābt tikai skābekļa rezervi.