— Skaidrs vienīgi tas, ka mums te nekas nav skaidrs, — Sencovs teica.
— Ak tā! — Rains murmināja. — Tad es jums to uz vietas pierādīšu!
8*
115
Viņš strauji paspēra dažus soļus uz priekšu, lai šķērsotu istabu un tuvāk apskatītu nesaprotamo iekārtu. Bet, vai nu solis bija neveikls, vai arī grīda pārāk gludena, — Rainam paslīdēja kāja, viņš zaudēja līdzsvaru un mulsumā sāka ar rokām tvarstīt … gaisu. Rains krita lēni — salīdzinot ar Zemi, pievilkšanas spēks šeit bija ievērojami mazāks, — un, ja viņš nebūtu skafandrā, tad nezaudētu līdzsvaru un noturētos kājās. Skafandrs traucēja kustības, un Rains izstiepās visā garumā — gan ne uz grīdas, bet . . . gaisā.
Visi čelli kosmonauti palika tajās pašās pozās, kādās atradās, metoties biedram palīgā. Rains karājās gaisā kādus trīsdesmit centimetrus virs grīdas. It kā nokritis uz atsperīga matrača, viņš vēl sašūpojās uz augšu un leju un tad, nedabiski izstiepies, sastinga pilnīgā mierā. Tikai acis lūdza palīdzību.
Sencovs pirmais atguvās un gāja klāt, pie katra soļa piesardzīgi ar kurpes purngalu iztaustot grīdu. Noliecies Rainam pāri, viņš nevarēja noslēpt smaidu: pārāk jocīga izskatījās astronoma seja — izbrīnā uzrautas uzacis, stiklains skatiens, apjukumā atvērta mute . . .
— Vai neesi sasities? — Sencovs norūpējies jautāja.
— Nē .. . Tikai, lūdzu, pacel mani … — Rains lēni kustināja lūpas.
— Vai baidies? — Sencovs triumfēja. — Tur, augšā, tu uz mani kliedzi, bet nu pats esi pārbijies.
— Lai arī tā — baidos! — Rains dusmīgi atteica. — Paklau, tu laikam no tiesas smejies?
— Kosmonauts, — pamācoši iesāka Sencovs, — ir cilvēks, kas . . .
Pēkšņi Rains, viltīgi piemiedzis acis, apmetās uz sāniem un spēcīgi iesita Sencovam zem ceļgaliem; komandieris apjucis apsēdās un arī ne jau uz grīdas, bet, sastindzis sēdus stāvoklī, palika karājamies gaisā. It kā te būtu bezsvara stāvoklis .. . Bet šeit tomēr bija svars.
— Nu redzi, — Rains sacīja. Šajos vārdos skanēja drūms gandarījums. Viņš lēni apsēdās uz tā paša neredzamā, uz kura nupat bija gulējis, tad uzmanīgi piecēlās un pasniedza Sencovam roku.
— Es neesmu ļaunas dabas cilvēks, — astronoms žēlsirdīgi sacīja.
Sencovs piecēlās pats, aptaustot ar roku šo «kaut ko», kur nupat bija sēdējis. Bet pietika piecelties, kad šis «kaut kas» pazuda. Rokas tvēra tikai tukšumu …
— Fantastiski! — Sencovs teica. — Pamēģināsim vēl . . .
Viņš saliecās, gatavodamies apsēsties. Un tiešām, tāpat kā pirmīt — apsēdās. Aiz viņa vēlreiz apsēdās arī Rains. Iegājuši istabā, to izdarīja arī pārējie — nu viņi cits citam blakus sēdus karājās gaisā.
— Tātad, re, kādas šeit ir mēbeles, — Korobovs secināja. — Vari apsēsties, kur vien vēlies. Kā tas panākts? Gāzes strūklas te nemana, magnētiskais lauks mūs nevar noturēt — mēs taču neesam magnetizēti … Atkal jauna mīkla. Varbūt tam kāds sakars ar flīžu rakstu uz grīdas? Tas jau nav nekāds raksts, bet metāla režģa veidojums grīdā. — Korobovs uz brīdi nodevās savām domām. — Kam tāds iekārtojums vispār? Te varēja būt tikai viens izskaidrojums: svara ietaupījums lidojuma laikā. Ja nu šajā kajītē dzīvoja desmit šo būtņu? Tas nozīmētu — desmit guļamvietu, desmit krēslu u. tml. Bet te nekā tāda nav. Tukšums — un tomēr nav tukšums. Visādu mēbeļu vietā — kaut kāds mehānisms, un cauri. Jādomā, ka šie mehānismi ir kompakti un viegli. Vel viens pierādījums augstajam tehnikas līmenim . . .
— Un cik vēl nebūs tādu pierādījumu!… — Sencovs atsaucās, un neviens netika skaidrībā, vai viņš to sacīja tāpat vien, sapņodams, vai arī lai brīdinātu.
— Komfortabla laboratorija, — Rains sacīja. Tad viņš apgūlās un ar tīksmi vēl piebilda:
— Ērti .. .
Pārējie kosmonauti ar ziņkāri apskatīja dīvaino istabu. Azarovs piecēlās, lai apsēstos citā vietā, un — apsēdās. Visur, kur viņš to izmēģināja, bija tāpat. Apsēsties un nogulties varēja jebkurā vietā. Sencovs pabāza roku zem galvas un konstatēja:
— Skaidri sajūtams atsperīgums . . . Ziniet, kas man iešāvās prātā? Vai tikai nav darīšana ar to pašu gaisu, tikai — sablīvētu? Ne jau ar saspiestu, protams, bet kaut kādā veidā tas sablīvējas, turklāt — pielāgojoties vajadzībai. Interesanti: tu sēdi, bet — nejūti savu svaru, pat to nelielo, kāds mums te tomēr ir .. .
Kajītes šajā galā nekādu ierīču vai aparātu nebija, kaut arī telpa bija plaša — pēc Aza- rova izteiciena, tajā varēja dejot ne viens vien pāris. Azarovam pretī nerunāja — dejās viņš skaitījās autoritāte. Sienās bija redzami rokturi, nospiežamās pogas . . . bet nospiest tās, pat aiztikt Sencovs kategoriski aizliedza, kaut arī pašam niezēja pirksti.
— Nedrīkst, — viņš sacīja Azarovam, kas jutās aizvainots. — Šeit notiek brīnumi arī bez mūsu iejaukšanās; ja vēl mēs te sāksim darboties … Galu galā saimnieki var arī apvainoties …
Saimniekus viņš pieminēja tīšā prātā. Visādi nepatīkami notikumi bija nogurdinājuši kosmonautus, vajadzēja dot iespēju izteikties, izkratīt sirdi . . . Par pavadoņa un šā kuģa saimniekiem droši vien visi labprāt parunātu.
Tā arī bija. Azarovs pasviesto ēsmu sagrāba tādā ātrumā, par kādu varētu tikai sapņot kaislīgie makšķernieki, pie kuriem piederēja arī pats Sencovs.
— Vai nu s&imnieki ir, vai arī to nav, — tā jau ir veca dziesma. — Azarovs iekaisa.
— Kas viņus redzējis? Neviens. Kas manījis kaut viņu pēdas? Arī neviens. Ja jau viņi nav uzskatījuši par vajadzīgu parādīties visu šo laiku, tad tas nozīmē, ka uz pavadoņa nav nevienas dzīvas dvēseles. Te ir tikai automāti.
— Pieņemsim, ka tā, — Korobovs atsaucās.
— Iespējams, ka viņu patlaban arī nav uz pavadoņa. Bet nav izslēgts, ka viņi jebkurā mirklī var parādīties.