— No kurienes? — Azarovs iededzies jautāja. — No tavas galvas? Vai tā tev tik .. . karsta ?
Korobovs cēlsirdīgi izlikās šo uzbrukumu nemanām.
— Kāpēc no galvas? No planētas … No Marsa mūs šķir tikai divdesmit trīs tūkstoši kilometru . .. Tādai raķetei kā šai tas ir tīrais nieks. Tiesa — pavadonis pilnīgi automatizēts. Un tomēr laiku pa laikam var parādīties arī tā īstie saimnieki — kaut vai kontroles dēļ vai arī, lai savestu kārtībā mehānismus … Kas var galvot, ka šie automāti nav viņiem jau ziņojuši par mūsu ierašanos? Varbūt viņu raķete ir jau tepat tuvumā?
— Garantēt, protams, grūti, — Rains teica. — Un tomēr — maz ticams.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tad nevar atbildēt uz vienu jautājumu: viņu rīcībā ir tāda izcila startēšanas platforma kosmiskajiem ceļojumiem, kāds ir šis pavadonis, tāds kuģis kā šis, kurā mēs tagad atrodamies (viņš ar delnu uzsita pa neredzamo guļasvietu), un tomēr visu šo gadu laikā neviens no viņiem nav apciemojis Zemi?
— Mēs ar Kalvi pastaigājāmies pa pavadoni … — Korobovs turpināja. — Tas, ko tur redzējām, mūs uzvedināja uz domām, ka raķešu būvniecības kultūra viņiem ir ļoti augsta .. .
— Tā ir, — Rains apstiprināja. — Mēs par to esam pārliecinājušies, arī apskatot raķeti. Katrs izgudrojums, kas domāts cilvēku vajadzībai, sākumā ir tikai kailais mehānisms vien. Vēlāk, attīstoties kultūrai vai, pareizāk sakot, ražošanas tradīcijām, tas arvien vairāk liek pilnveidots ne tikai tīri tehniskā, bet es teiktu — arī utilitārā ziņā. Tā rodas uztvērēji, ledusskapji, kondicionētā gaisa iekārta automašīnās. Darbgaldus nekrāso vairs tādā krāsā, kāda pagadās pie rokas, bet raugās, lai tā būtu patīkama acij, lai tā netraucētu strādāt. Tā
sviras rokturis pamazām iegūsi vienīgo pareizo formu . . .
— Šeit tas viss ir lieši tādā līmenī, — Sencovs piemetināja.
— Bet kas būs pēc tāda līmeņa sasniegšanas?
Sencovs atbildēja:
— Sekos atkal principiāli jauns izgudrojums, un viss sāksies no gala . . .
— Un kurp viņus novedīs šis jaunais izgudrojums?
— Vecu vecais jautājums, — Sencovs atteica.
— Toties pamatots. Manuprāt, te atbilde ir tikai viena: viņi mūs neapciemo tādēļ, ka viņu jau sen vairs šeit nav.
— Cik sen? — Azarovs neatlaidās.
— To pat minot neuzminēsi. Atcerieties putekļu kārtu visur — kā tā te radusies? Tā varēja izveidoties tiklab gadu, kā arī gadu tūkstošu laikā.
— Vai kaut kas būtu noticis uz planētas?
— Kāpēc tieši uz planētas?
— Nu, vai zini, — Korobovs teica, — tā vairs nav nopietna saruna. Kas tad pēc tavām domām . . .
Sencovs ar patiku klausījās, kā cita caur citu skanēja trīs balsis … Bet kāpēc tikai trīs?
Sencovs paskatījās uz Kalvi. Kibernētiķis, kā bija ienācis kajītē, tā arī stāvēja pie tās durvīm, pat nepūlēdamies apsēsties, likai nolicis savu maisu ar ūdeni uz grīdas (maiss bija pieplacis pie grīdas, gaiss zem tā ncsablī- vējās). Kalve pat nebija noņēmis ķiveri, kā citi, un viņa seju aiz spīdīgās plastmasas grūti bija saskatīt. Varbūt viņš jau nojauta jaunas briesmas? Varbūt viņu arvien vēl mocīja vainas apziņa par laikā neatminēto pelēkās masas nozīmi?
— Laimon, un kā tu domā? — Sencovs jautāja. — Paklausies, Laimon? . . .
Kalve pat nepakustējās, Sencovs piecēlās, piegāja viņam klāt un stipri sapurināja. Kalve lēni noņēma ķiveri, bet viņa acis palika aizvērtas.
— Kas ir ar tevi?
— Nekas … — Kalve tikko kustināja lūpas. — Esmu noguris. ,
— Nu apsēdies, atpūties . ..
— Pateicos, — Kalve pieklājīgi teica. — Es tiešām apsēdīšos un atpūtīšos.
Viņš apsēdās, atmeta galvu 1111 atkal aizvēra acis. Strīdi aprāvās, visi nobažījušies paskatījās uz Kalvi.
— Par ko tad esam vienojušies? — Sencovs jautri jautāja.
— Par to, ka uz saimniekiem nav ko cerēt, — Korobovs skumji atbildēja. — Vajadzēs pašiem tikt galā. Bet par to vēl paspēsim parunāt. Labāk pastāstiet, kā jums izdevās izglābties.
— To pajautājiet viņam, — Sencovs pameta ar galvu uz Rainu. — Re, kur glābējs, es biju tikai mocekļa lomā. Pamodos raķetes starp- kamerā, jo apakšā jau biju zaudējis samaņu. Sameklējis lūku, viņš arī atstiepa mani šurp . . . Kā tas viņam izdevās — nesaprotu .. .
— Es ari pats to nesaprotu, — Rains paraustīja plecus. — Varbūt tas nebiju es?
— Vēlāk mēs abi izstaigājām šo zāli, domājām, ka izdosies noteikt, no kurienes te ieplūst skābeklis, lai kaut vai daļēji uzpildītu savus balonus. Šīs cerības, protams, izrādījās fantastiskas — nekādus balonus un uzpildīšanas iekārtas mēs neatradām. Pat izeju no zāles uz gaiteni mēs nesākām meklēt: gribējās ātrāk tikt pie jums, turklāt sāka apnikt visādi pārsteigumi, kā, piemēram, durvis, kas nevēlas atvērties …
Korobovs mulsi ieklepojās.
— Viss ir labs, kas labi beidzas … Vārdu sakot, skafandriem virsū mēs uzskrējām pilnīgi nejauši. Vienkārši tādēļ, ka tie stāvēja zāles nišās. Un mums, dabiski, ienāca prātā doma izmēģināt, vai tajos nav skābeklis.
— Ne jau mums tas ienāca prātā, bet gan tev vienam pašam, — Rains iemeta vidū. — Stāvokli glābi tu. Es par to nekad nebūtu izšķīries. Nav joks — mugurā uzvilkt svešu skafandru, kurā nav ne balonu, ne vispār kaut kā tāda, kas atgādinātu .. .
— Taisnību sakot, es visu to ļoti miglaini atceros, — Sencovs atzinās. — Nav arī ko brīnīties: es taču pirms tam gulēju nesamaņā. Nudien neatceros, kā tas notika . . .
Bet notika tas tā:
— Skaties — skafandri! — Sencovs teica.
Uz pakaramajiem karājās divpadsmit skafandru. Tie noteikti bija skafandri, turklāt domāti būtnēm, kas soļoja, taisni izslējušās, kurām ir divas rokas un divas kājas. Skafandru augstums šķita ne mazāks par diviem metriem.