— Nu redzi … — Sencovs konstatēja. — Tādi tad viņi ari ir bijuši…
Aizmirsuši, ka nepieciešams meklēt skābekli, abi aplūkoja skafandrus, burzīja tos ar pirkstiem, pētīja . . . Melnie skafandri bija darināti no neizprotamas mīkstas un elastīgas vielas.
— Tie nu gan bijuši milži, — Rains klusi sacīja.
— Savādi — kāpēc viņu ķiveres nav caurspīdīgas? — Sencovs teica, it kā runājot savā nodabā. — Pielaikosim . ..
Viņš uzmanīgi noņēma no pakaramā vienu skafandru.
— Palīdzi! — Nenovilcis savējo, viņš iebāza kājas svešajā skafandrā, kas atgādināja kombinezonu un kam augšējā daļa bija atpogāta no apkakles līdz jostas vietai.
— Tu tajā noslīksi, — Rains brīdināja.
Sencovs uzvilka kombinezonu — piedurknes
un bikšu staras saruka kā ermoņikas — un atrūca:
— Labi, labi — noslīkšu … Kā lai to aizpogā?
— Ar vienu pogu, ka vasaras uzvalku, —
Rains dusmīgi nomurmināja. — Šķiet, ka tomēr ir svarīgākas lietas nekā pielaikot skafandrus?
— Ar pogu? — Sencovs teica šaubīdamies. Poga, uz kuru norādīja Rains, atradās tai vietā, kur vajadzētu atrasties sprādzei, ja skafandram būtu josta. Komandieris skeptiski pagrieza pogu. Tā paklausīja, un kombinezons lēnām vērās ciet, it kā neredzams «rāvējslēdzējs» savienotu abas malas tā, ka nepalika pat nekādas pēdas.
— Var arī ar pogu, — Sencovs uzvaras priekā izsaucās. — Ā, bet tas, acīm redzot, domāts ķiverei … Skaidrs. Nu, apģērbies . . .
— Kādēļ? — Rains jautāja.
— Tūlīt es uzlikšu ķiveri. Nedomāju, ka skafandri te stāvētu, ja nebūtu lietošanas gatavībā, — tas runā pretim kosmosa prasībām. Tajos jābūt skābeklim. Mēs iegūsim iespēju pārvietoties.
— Bet ja nu . . . Nav taču balonu!
— Bet, ja nu, — tad … Eh, tad tu mani izglābsi vēlreiz.
. . . Pēc dažiem mirkļiem abi ar ķiverēm galvā stāvēja jau pie izejas lūkas. Savādi, skābeklis skafandros ieplūda, kaut arī nebija nekādu balonu.
Aiz viņiem aizcirtās durvis, noslēdzot ieeju raķetē. Vēlāk lēnām aizvērās arī lūka.
— Skaties! — Rains iekliedzās. — Skaties! Gaisma! …
Sencovs viņu nedzirdēja: skafandru radiosakarus — ja tādi vispār eksistēja — viņi neprata izmantot. Rains neredzēja arī Sencova seju: no ārpuses ķivere šķila necaurspīdīga, kaut gan no iekšpuses viss bija labi redzams. Bet Sencovs arī pats ieraudzīja gaismu un strauji pacēla abas rokas, it kā šī nespodrā, drebošā, krēslainā apgaismojuma vietā būtu parādījusies pati Saule.
Viņi lēnām šķērsoja zāli. Rokas un kājas slīga skafandru krokās. Abi domāja vienu un to pašu: ja jau iedegusies gaisma, kāpēc tad lai arī durvis nebūtu kārtībā?
Un tiešām, durvis atvērās viegli, it kā tās nekad nebūtu likušas viņiem pārdzīvot smagus brīžus. Sencovs uzmeta pēdējo skatienu svešajai raķetei.
— Nu, — viņš tai teica, — paliec sveika .. .
Viņš, protams, nedomāja, ka atkalredzēšanās notiks tik ātri un tādā veidā, citādi viņš laikam nebūtu teicis — paliec sveika.
— Vārdu sakot, zēni, esmu visu aizmirsis,— Sencovs vēlreiz atkārtoja. — Lai nu paliek .. . Mani nodarbina cita doma: no jūsu paskaidrojumiem es sapratu, kāpēc mēs tikām ieslēgti. Bet kā mehānismi no jauna sāka darboties?
Korobovs paskatījās uz Kalvi. Tāpat kā pirmīt, tas sēdēja aizvērtām acīm, un nebija iespējams noteikt, vai viņš guļ vai seko sarunai. Korobovs viņu paraustīja aiz rokas. Un Kalve lēni, it kā sapnī atbildēja:
— Kas tur ko brīnīties? Mašīnas ar tādu jaudu var sabojātās sekcijas vietā iedarbināt ari citu . . . Nav izslēgts, ka šī viela spēj reģenerēties. Kamēr to neesam izpētījuši, grūti kaut ko teikt.
— Un tomēr — vai nu šī mašīna ir tik varena? — Rains šaubījās. -— Arī mēs jau protam nelielos tilpumos koncentrēt miljardiem šūnu, bet rezultāti . . .
— Noslēpums nav tikai tilpumā, — Kalve atsaucās, — vai šūnu daudzumā. Mums katrai šūniņai ir tikai viena funkcija — tātad maz savienojumu variantu. Ja viņiem tiešām radīts kaut kas līdzīgs nervu šūnām, lad to rīcībā ir kolosāls variantu un funkciju skaits — katra viņu šūna atsver simtiem mūsējo. Kad šurp atlidos mūsu speciālisti . . .
Viņš apklusa, 1111 visi uz mirkli iedomājās speciālistus, kas šurp tomēr atlidos.
— Jā .. . — Korobovs gari novilka. — Bet kā gan jūsu radiometrs gadījās angāra otrā pusē? Tas mums arī sajauca prātus.
— Radiometrs? — Sencovs nekā nesaprata.
— Re, šis te! — Korobovs izvilka no kabatas nelaimīgo instrumentu.
— Mums nekāda radiometra nebija, — Rains teica. — Vai tad tu paņēmi?
— Nekā tamlīdzīga. Pagaidi, pagaidi . . . Tā, tā . . .
Viņš žņaudzīja rokā radiometru un izslējās taisni.
— Tiešām, mūsu .. . Ļeņingradas marka . . . Kā tas varēja te .. . Varbūt tomēr jūs paši? . . . Ko? Petro?' Laimon?
— Rādi šurp! — Rains paņēma skaitītāju, apskatīja to tuvāk. Tad pasmaidīja.
— Nē — nav mūsu …
— Tātad marsieši lieto Ļeņingradas radio- rnetrus?
Rains parādīja tikko redzamu atzīmi instrumenta galā: — Lasi: «A-4» … Automātiskā, ceturtā, — viņš triumfēja. — Tas ir automātiskās raķetes skaitītājs. Kā tas nokļuvis šurp?
— Astronoma vērīgās acis, — Sencovs klusi sacīja, un viņa balsī skanēja skumjas, pat skatiens šķita bēdīgs, kaut zemtekstā jautās ironija. — Tavu redzi var apskaust . . . Tavu ziņkāri arī: kā šis skaitītājs nokļuvis šeit? Pavisam vienkārši, pirms mums šeit bijusi kāda no automātiskajām raķetēm. Es saprotu: tas ir notikums, vēl viens atklājums — noskaidrojas automātisko raķešu liktenis . . . Kas tie bija par vareniem kuģiem . . . Kas par raķetēm — spēka un ātruma iemiesojums! Aizgāja bojā … — uz mirkli apklusis, viņš domu pabeidza jau citā tonī:
— Vēl viens darbiņš . . . Mūsu uzdevums — jāuzzina, kas noticis ar to raķeti.