— Droši vien tas pats, kas ar mūsējo, — Azarovs sacīja. — Šie automāti, manuprāt, speciāli trenēti, lai miltos samaltu visas raķetes, kas iekrīt to ķetnās.
— Bet kādēļ tas vajadzīgs?
Sencovam neviens neatbildēja. Kalve atkal aizvēra acis, viņa seja kļuva skarba, il kā viņš domās būtu tālu prom no šīs pasaules un kavētos pie kaut kā svarīga un ļoti abstrakta. Ko- robovs piecēlās, no jauna sāka staigāt pa kajīti, tuvojoties te vienai, te otrai sienai; kaut ko murminādams un savā nodabā dziedādams viņš uzmanīgi pētīja kontaktu podziņas, pogas, tukšus rāmjus. Azarovs bija sadrūmis un sekoja viņam ar acīm vien, nepagriežot galvu. Kad Korobova dziesma kļuva pārāk skaļa un pavisam neizturama, Azarovs nenocietās:
— Kas nu ir par daudz, tas par daudz, maestro . . . Varbūt tu nomierināsies un pārstāsi dziedāt — te arī bez tavas pašdarbības nav visai lāgā . ..
Korobovs neapvainojās un tūlīt apklusa.
— Cik ilgi mēs tā klusēsim? — Sencovs jautāja. — Mūsu stāvoklis, kā mēdz sacīt, nav nekāds spožais. Bija brīži, kad mēs ar Rainu, piemēram, jau domājām, ka pēdējā stundiņa klāt! Un tomēr automāti mūs šoreiz nav pievārējuši . ..
— Nākotnē tas tomēr nav izslēgts! — Azarovs piemetināja.
— Nu, nu, tik vienkārši tas gan nav, — Sencovs mierināja. — Galu galā pieci cilvēki nozīmē vairāk nekā tūkstoš automātu.
— Pagaidām rezultāts nav mūsu labā . . .
— Tas viss iznāca pārāk pēkšņi. Gatavojot kosmonautus uz Zemes, pagaidām vēl nelasa lekcijas, kā uzvesties svešajās pasaulēs, — Sencovs sacīja.
— Drīz tās sāks lasīt, — Korobovs apgalvoja.
— Ja atgriezīsimies vai vismaz ziņosim Zemei par visu, kas noticis, — Sencovs teica. — Mums nav tiesību pakļaut riskam citus
9 — 1592 kuģus, kas, bez šaubām, atkal dosies uz Marsu.
Tā izvirzījās divi pamatuzdevumi, kas kosmonautiem bija jāatrisina: maksimālais — izglābties pašiem un nokļūt atpakaļ uz Zemes; minimālais — ziņot Zemei kaut vai vispārējos vārdos par notikušo, lai nākamā ekspedīcija neatkārtotu viņu kļūdas.
— Bet kur tad, kur slēpjas mūsu kļūdas? — Rains jautāja. — Pieņemsim, ka mēs abi varējām ari neatstāt raķeti, un tādā gadījumā mēs visi pieci būtu kopā ar raķeti nokļuvuši angārā. Un vēlāk? Kā izskaidrot robotu uzbrukumu? Atkal mūsu kļūda? Kāda?
— Nezinu … — Sencovs atbildēja. — Mums arī tas būs jāizdibina, lai no mūsu pieredzes mācītos citi. Grūti pateikt, protams, no kā vadās šīs pasaules roboti un loģiskās iekārtas …
— No programmas, — Kalve pēkšņi teica, neatverot acis. — Tikai 110 programmas…
— Kam vajadzīga tāda programma — iznicināt svešas raķetes? Diez vai tik retam gadījumam bija paredzēta kāda pavēle …
Kalve atvēra acis un uzslējās sēdus.
— Tur jau ir tas āķis — tiem nebi ja tādas programmas, — viņš negribīgi pateica. — Un te jau slēpjas mūsu nelaime …
— Tas skan pārāk miglaini… — Sencovs atzinās. — Neuzdod mīklas, Laimon, un nerunā līdzībās.
Ar sadrūmušu skatienu Kalve pavērās Sen- covā.
— Atceries, — viņš tad sacīja Rainam.
— Ceļā uz šejieni tu pirmīt ieminējies, ka. meklējot šā kuģa ieejas luku, tu sākumā esot uzdūries tādai, kuru tev neesot izdevies atvērt.
— Jā, tā bija, — Rains teica. — Kāds te sakars …
— Pagaidi mirkli… — Kalve strauji izstiepa roku. — Kādā attālumā šī lūka atradās no kuģa pakaļgala?
— Kādā? Nu… teiksim, desmit, divpadsmit metru, — Rains atbildēja.
— Tā… Vai jūs ievērojāt, tieši kādās vietās automāti izgrieza gabalus no mūsu raķetes apšuvuma?
— Pagaidi, pagaidi! — Sencovs strauji pielēca kājās. — Divi caurumi… Viens priekšgalā, otrs …
— Apmēram divpadsmit metru no pakaļgala, — Kalve nobeidza. — Vai tagad jums skaidrs? Automātu programmā nebija pavēles — sabojāt raķeti. Taisni otrādi…
— Salabot to, vai? — Azarovs jautāja smīnēdams.
— Man ir kauns, — Kalve turpināja.
— Man jāatzīstas, ka man ir sāpīgi un kauns par sevi. Mani taču uzskata par speciālistu šajā nozarē, un, kā jūs zināt, esmu piedalījies daudzu kibernētisko sistēmu radīšanā, tās turklāt bija domātas visdažādākajiem uzdevumiem.
— To mēs zinām, — Sencovs apstiprināja.
9*
131
— Kļūda, par kuru jūs tikko runājāt, ir mana kļūda. Es daudz ko neesmu ņēmis vērā;
protams, ja nebijis tāds laika trūkums, man tas katrā ziņā būtu ienācis prātā …
— Diemžēl laika mums bija gaužām maz, — Korobovs iejaucās. — Notikumi ne- risinājās tā, lai mēs varētu sēdēt un domāt…
— Kad es ieraudzīju šos automātus, kas snaikstījās ap raķeti un deva kaut kādus signālus, — Kalve turpināja jau stingrākā balsī,
— man vajadzēja sev jautāt: kas tiem vajadzīgs? Kāpēc tie ir šeit, un kas tos interesē?
— Mēs visi sev tā jautājām, — Korobovs teica.
— Jā gan. Bet mūs interesēja toreiz kaut kas cits: lai tikai nenotiktu kas ļauns raķetei. Mēs pagaidījām un pārliecinājāmies, ka nekādu tiešu — pasvītroju, nekādu tiešu ļaunumu viņi raķetei nenodara… Un — nomierinājāmies …
— Un vēl vairāk sākām bažīties par jums, — Korobovs teica Rainam.
— Mēs nelauzījām savu galvu par to, ko šīs vardes īsti meklē, — Kalve turpināja.
— Žēl, ka to nedarījām.
— Es sāku saprast… — Sencovs nomurmināja.
— Tā tas ir … Kam, loģiski spriežot, jānotiek ar raķeti, tiklīdz tā ir atgriezusies no kosmiskā reisa? Jūs, piloti, to vislabāk zināt…
— Dabiski — tā jāapskata, jāpārbauda…
— Protams! Un tā arī notika. To apskatīja automāti. Apskatīja — nu ne jau šā vārda tiešā nozīmē. Acīm redzot, viņu raķetēm — droši vien arī šai — zināmās vietās ir raidītāji, kas uz automātu pieprasījumu informē par kuģa stāvokli, par tā atsevišķu mezglu un mehānismu darbību. Galu galā citādi arī nevar būt: ja ir tik augsts tehnikas līmenis kā šeit, ļaudis, kā redzams, atbrīvojušies no jebkura garlaicīga darba; viņi sen sasnieguši to, kam pretī ejam arī mēs. Pieņemsim tagad, ka šie automāti pieprasīja informāciju no mūsu kuģa mezgliem …