— Vai maz iespējams uzskaitīt visu to, ko mēs par šo kuģi nezinām? — Sencovs turpināja. — Kā iekļūt kabīnē? Kā vadīt raķeti? Kā to dabūt no angāra laukā? Kāds tai paātrinājums? Šādu jautājumu ir bezgala daudz. Bet arī tas nav pats galvenais … Kaut arī mēs jau būtu pilota kabīnē, pie pašas vadības pults — es, vienalga, neuzdrošinātos nospiest kaut vienu pogu …
— Kāpēc? — Azarovs uzmanīgi ieklausījās.
F
— Atkal tā paša iemesla dēļ. šo kuģi būvējuši neesam mēs, bet gan svešas būtnes. Mēs nezinām, kāds viņu dzīves veids un ritms,
kādas ierašas un vajadzības. Viņiem varbūt gluži labs un ierasts var likties tas, kas mums nes nāvi. Tiesa — pagaidām ne ar ko tamlīdzīgu vēl neesam sadūrušies, bet tas neko nenozīmē. Mums nav pierādījumu, ka viņi domājuši un jutuši apmēram tāpat kā mēs. Kamēr tādus pierādījumus nedabūsim, šie svešinieki paliks mums noslēpums aiz septiņām atslēgām. Lai šādus pierādījumus iegūlu, mums vaigu vaigā jāsatiekas ar kādu no viņiem, taču cerības uz to, kā zināms, loti mazas.
— Ko tad lai darām? — Kalve klusi noprasīja.
— Atpūtīsimies! Pēc tam vēlreiz aiziesim uz mūsu raķeti un uz vietas paskatīsimies — varbūt tomēr izdosies samontēt raidītāju no tā, kas tur palicis pāri, un no rezerves daļām. Neaizmirstiet, mūsu pirmais uzdevums — sakari! Bet — rīts ir gudrāks par vakaru … Gausties vēl par agru. Atcerēsimies, zēni, — kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar, joņojot savos kuģos, bet, ja nu nākas to darīt bez kuģiem, tad uzvarēsim arī bez tiem!
Viņš piecēlās, taču nevienam negribējās iet prom. Tad piecēlās Kalve — liels un neveikls, viņš gandrīz vai draudīgi slējās pāri Sencova galvai.
— Jums vajadzīgi pierādījumi? — viņš jautāja spalgā diskantā. — Jūs tos dabūsiet. Es tos meklēju!
— Labi, meklē, — Sencovs ļoti nopietni teica Kalvēm. — Es atkārtoju: nekādām avantūrām, nekādam nevajadzīgam riskam es nepiekritīšu. Mums galu galā nedraud bojā eja jau rīt, bet cilvēku labā var strādāt arī uz pavadoņa. Kad mums būs pietiekami daudz pierādījumu tam, ka lidojums svešajā kuģī nav saistīts ar īpašām briesmām, un kad būsim atklājuši, kā šo kuģi vadīt, tad mēs lidosim.
— Es to atklāšu! — Kalve sacīja nešaubīdamies.
Viņš vismazāk orientējās tehnikā, ja neskaita kibernētiskās mašīnas, bet pēc viņa apgalvojuma visiem ap sirdi kļuva kaut kā vieglāk. Tā nebija izeja, Kalves solījums pat netuvināja viņus atrisinājumam, — un tomēr tas bija cerību stariņš …
— Lai notiek … — Sencovs sacīja. — Un ko tu teiksi par šiem pierādījumiem, Ignatjič?
Korobovs neatbildēja: iekritis atmuguriski savā guļamvietā, viņš tajā pašā mirklī arī bija iemidzis.
— Tā … — Sencovs nenoteikti noteica, pēkšņi izjuzdams, ka ne mirkli vairs nespēj būt nomodā. Arī viņš atlaidās uz muguras. Labi bija gulēt, zinot, ka blakus ir biedri… Viņš nožāvājās un tūdaļ ieslīga miegā.
Viņa piemēram sekoja pārējie. Kalvēm bija slinkums pat apgulties, viņš iemiga sēdus, atmetis atpakaļ galvu. Rains tīksmi krāca. Vienmērīga zilgana gaisma krita uz guļošo pleciem, viņus netraucēja ne mazākais troksnītis, ne mazākā kustība. Ritēja stundas, bet Deimoss traucās pa savu ierasto orbītu ap Marsu, kā to bija darījis jau gadsimtiem ilgi.
10.
Kad viņi bija pamodušies un pabrokastojuši, Sencovs visiem sadalīja darbu.
Kosmonauti ķērās pie tā aizgūtnēm.
Vajadzēja kaut vai daudzmaz izprast tehniku, kas bija apkārt. Ej nu sazini — varbūt tieši tā viņi pamazām vien iemācīsies vadīt svešo kuģi. Tālab vajadzēja rūpīgi izpētīt robotu, kas gulēja tai pašā vietā, kur bija risinājusies kauja ar mehānismiem. To bija sabojājusi uzliesmojusī raķetes degviela — robotu derētu izjaukt. Šo darbu uzņēmās Sencovs un Rains.
Izrādījās, ka ar to nebija tik viegli tikt galā. Tikai talkā ņemot elektrisko griežņi, ar pūlēm izdevās uzšķērst robota apvalku, ko bija skārušas liesmas. Kā to jau varēja sagaidīt, zem apvalka neatrada nekā līdzīga kibernētiskajām iekārtām. Bija tikai nedaudzi aparāti — necaurspīdīgi cilindri un nelielas taisnstūrainas kastītes. Pieliekot mērinstrumentu pie metāla stienīšiem — iespējams, ka tie kalpoja spaiļu vietā, — Sencovs konstatēja vāju spriegumu. Uz cilindru nelielajiem iedobumiem, kur atradās šīs savdabīgās spailes, stiepās arī lokanas lentas. To nozīme nebija izprotama.
Vislielāko interesi izraisīja automātu taus
tekļi. Sencovs un Rains ilgi centās izgrauzties cauri supcrcietajam nepazīstamā metāla apvalkam, lai izpētītu sistēmu, kas šos taustekļus iedarbina. Bet visi pūliņi bija velti: būtībā nebija nekādas tamlīdzīgas sistēmas. Izrādījās, ka pats aizsargapvalks ir tas mehānisms, kuru kosmonauti sākumā meklēja, — te nebija nekādu šarnīru, nekādu lieku detaļu. Turklāt pats materiāls bija neiedomājami ciets un tajā pašā laikā ļoti lokans. Kas īsti šos taustekļus, šīs automātu mehāniskās rokas iedarbināja, tā arī palika nesaprotams. Kosmonauti pievienoja vienu no šīm rokām kādai no taisnstūra kastītēm — laikam baterijai. Cietais tausteklis pēkšņi sāka locīties un savilkties līdzīgi muskulim, tikai šim tausteklim bija daudz lielāks spēks — mehāniskā roka, kura bija tikai pirksta resnumā, bez mazākās piepūles pacēla lielo stacionāro raķetes skābekļa balonu, it kā te vispār nebūtu nekāda svara.
Laikam taču šo mašīnu konstruktori lietoja nevis mehāniskas shēmas, kā uz Zemes, bet kaut ko pavisam citu. Viņi izmantoja vielu, kas elektrisko, varbūt pat ķīmisko enerģiju pārveidoja tieši kustības enerģijā.
Nonākuši pie tāda slēdziena, kosmonauti ilgi sēdēja, klusēja un, raudzīdamies viens otrā, grozīja galvas: jā, tas uz Zemes vēl nebija sasniegts.