— Ceru, ka to tu nenomēģināji?
— Nē. Tur nav ari tāda aparāta. Ūdeni es gan nekur neatradu. Varbūt viņi nemaz nedzer?
— Nekas, — Sencovs teica. — Pagaidām mums ir ūdens. Varbūt tajās citās glabātuvēs ir ūdeņradis, un tad mēs iztiksim.
Korobovs apsēdās pie galda, atvilka elpu. Pēc brīža Sencovs jautāja:
— Bet kā ar dzinējiem — vai tiki kādā skaidrībā?
— Pie dzinējiem nevarēju nokļūt… Tur priekšā blīva šķērssiena. Tiklīdz tai tuvojas, aiz tās kaut kas iegaudojas, iekaucas … Stipri atgādina sirēnas skaņas, tikai tās ļoti spalgas. Laikam briesmu signāls. Mūsu skafandri tur neder.
— Tu domā, ka tur tālāk nekā nav?
— Vienīgais, ko varu teikt, — dzinējs, degviela un viss pārējais aizņem daudz mazāk vietas nekā mūsu raķetē. Ne tikai relatīvi, bet arī absolūti. Es ar soļiem visu izmērīju …
— Tātad dzinējs nestrādā ar ķīmisko degvielu … — Sencovs domīgi noteica. — Kā tad tas strādā? Kāda degviela?
— Laikam tomēr kodoltermiskais dzinējs. Citādi šos briesmu signālus nevar izskaidrot.
— Es šaubos, ka tā ir atomdegviela, — Sencovs teica. — Kamēr jūs gulējāt, es raķeti apskatīju no ārpuses. Sprauslas to neliecina.
— Sprauslas vēl neko neizsaka, — Korobovs nepiekrita. — Pats kuģis arī nav tik masīvs kā mūsējais: starpsienas tikai milimetru biezas, bet izturība — apbrīnojama …
— Es nerunāju par to, — Sencovs paskaidroja. — Vai atceries, ko esi mācījies par dzinējiem? Atomu dzinēju pamatprincipus? Redzi, bet te — pavisam kaut kas cits… • i
— Es domāju par vienu, — Korobovs teica.
— Ja tur ir ķīmiskā degviela, tad, lai cik lieliska būtu šī raķete, tālāk par Marsu tai neaizlidot. Bet ja nu viņi lidojuši tikai līdz Marsam? Tad mēs … — Viņš brīdi klusēja un tad pēkšņi pavaicāja: — Vai tad nebūtu laiks pusdienot?
— Vajadzētu pagaidīt zēnus, — Sencovs sacīja. — Viņi tur aizrāvušies ar savu darbu … Jā, tas nav nekas iepriecinošs, ko tu pastāstīji par degvielu.
— Visi raķetes mehānismi norāda, ka tā domāta tāliem reisiem, — Rains teica. — Tātad — uz Zemi!
— Pagaidām vēl nav zināms … — Sencovs atsāka.
— Tādā gadījumā ejam pusdienās! — Korobovs noteica. — Ahā, Vitja arī klāt. Kas jauns? Vai demontēji raidstaciju?
— To, kas palicis pāri, demontēju, — Azarovs bija sadrūmis.
— Nu, un kā? Vai iznāks kaut kas?
Azarovs tikai paraustīja plecus:
— Varbūt amatiera uztvērējs.
— Tā, tā… — Sencovs skumji noteica.
— Bet Zemei ziņas tomēr jānosūta… Kas notiek angārā? Vai mierīgi?
— Ko nu mierīgi, — Azarovs pakratīja galvu. — Viņu atkal pilns.
— Griež visu kopā?
— Nē, šoreiz lāpa. Kaut ko metina, viens lūkas vāks jau pielikts, tagad pielāgo otru …
— Skaidrs, — Rains teica. — Viņi izpilda savu programmu: turpina remontēt raķeti… Žēl, ka viņi mums neatjaunos skaitļojamos aparātus, lai arī cik labi visu izremontētu.
— Jā, — Sencovs nopūtās. — No mūsu kuģa mums jāatvadās uz visiem laikiem. Ko lai dara: kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar … — viņš aprāvās un nepabeidza savu iemīļoto frāzi.
— Interesanti gan zināt, — Rains sacīja, — cik ilgi šie automāti tā darbosies?
— Lai to uzzinātu, vajadzētu izpētīt to garīgās pasaules vismalkākās nianses, — Azarovs ironizēja. — Kalve, piemēram, tajās orientējas. Pagaidiet, — bet kur tad viņš īsti ir?
Kalvēm bija vissvarīgākais uzdevums, — nevar taču mūžīgi dzīvot zem automātu uzbrukuma draudiem.
No angāra viņš gandrīz skriešus devās uz augšu, palēninot soli tikai tad, kad jau atradās kibernētiskā centra apaļajā zālē.
Šeit viņš atmeta steigu un sāka visu pētīt tik uzmanīgi un tik gausi, it kā visa dzīve būtu vēl priekšā.
Kam domāta šī iekārta zāles centrā — neliels taisnstūra postaments, kas atgādināja augstu galdiņu? Galdiņa vidū — apaļš, mazliet ieslīps ekrāns. Uz tā lēkāja četras uguntiņas.
Kalve nolieca pāri ekrānam galvu ar caurspīdīgo ķiveri.
Maza, zeltaina liesma trīcēja ekrāna centrā. To apņēma trīs melni, smalki iezīmēti koncentriski apļi, un uz katra no tiem arī lāsmoja neliela uguntiņa: zila — uz iekšējā, zaļa — uz vidējā un oranža — uz ārējā. Kalve ilgi lūkojās savādajā krāsu rotaļā: kam tā bija domāta? Savā dzīvē viņš bija redzējis ne mazumu aparātu ar gaismas signalizāciju, bet nezin kāpēc šoreiz tajā gribējās skatīties un atkal skatīties …
Tad viņš pievērsās oranžajiem vāciņiem, kas bija izvietoti visapkārt ekrānam un atgādināja mazas sēnes; to bija trīsdesmit un pie katra — divas caurspīdīgas stikla actiņas. Pie vienas tādas sēnes kreisais stikliņš spīdēja vienmērīgā, zilā gaismā, bet kaimiņu sēnei — zilganajai actiņai blakus dega arī otra, mirgojot trauksmaini sarkanā krāsā. Pārējos nebija dzīvības.
Ekrānam apkārt paša galda platē vijās gredzenveida sprauga, kurā bija iemontēta tieva svira. Tā slaidā lokā liecās pāri ekrānam, gandrīz pieskaroties ekrāna matētajai virsmai. Sviras ovālajā galā bija iestiprināta asa adata.
Nekādas citas vadības sistēmas, kuras pavēlēm klausīja visas mašīnas, nevarēja saskatīt. Ekrānam blakus atradās vēl divas apaļas galviņas ar kaut kādām iedaļām. Galdam priekšā uz augšu pacēlās vairogs ar vairākiem maziem ekrāniem. Tas ari bija viss. Maz, ļoti maz … Bez šaubām, tam visam bija vistiešākais sakars ar kibernētisko vadības sistēmu — jau tāpēc vien, ka atradās šajā zālē. Kalve ar skubu salika rokas aiz muguras — lā iegribējās nospiest kādu no sarkanajām pogām un paskatīties, kas parādīsies uz ekrāna, — tad viņš izprastu, ko nozīmē šis lielais, sarkanais kloķis sānos. (Ahā, ar to laikam ieslēdz arī visu šo agregātu!)
Bet viņš zināja, kādas neparedzamas sekas šajā pasaulē varētu izsaukt katra neuzmanīga kustība.