Kalve uzmanīgi pastiepa roku, sataustīja rokturi un, pagriezis pārslēdzēju uz vienu no iedalījumiem, piesteidzās tam skapītim, kuram, pēc viņa domām, tagad vajadzēja būt ieslēgtam. Jā, viņš nebija kļūdījies — skapītis darbojās, un tajā dzima sarežģītas diagrammas, ko zīmēja elektriskā strāva uz invertora ekrāna, — līnijas te parādījās, te atkal zuda.
Viņam tas kaut ko atgādināja … Jā — mašīna uzvedas tā, it kā būtu neziņā, ko nu darīt. Impulsu maiņa tajā notika tādā pašā ritmā, ar tādu pašu frekvenci kā radiosignāli, kurus Azarovs bija saklausījis pirmajos mirkļos pēc viņu nolaišanās. Kalve ieslēdza blakus sekciju, tad vēl vienu — aizvien atkārtojās tā pati aina. Sāka dzimt kāda ideja… Nevienā no šiem angāriem vairs neatradās raķetes, viņi ar Korobovu to bija pārbaudījuši. Tātad pavēlei, kas tika nodota ar pārslēdzēja palīdzību, bija kāds sakars ar raķetēm.
Kalve apmierināti pasmaidīja: viņš ir uz pareizā ceļa … Tātad no šejienes vada visus mehānismus, kas apkalpo raķeti. Pirmo noslēpumu varētu viegli uzminēt jau tagad — pagriežot pārslēdzēju, vajadzētu ieslēgt viņu nodalījumu, vienīgo, kurā, acīm redzot, pilnā kārtībā atradās svešinieku kuģis, un paskatīties, kas notiks.
«Mieru, tikai mieru!» Viņš sevi apsauca. «Nav ko steigties… Viens tāds pārslēdzēja pagrieziens droši vien spētu raķeti vienā mirklī izgrūst izplatījumā. Atceries Korobovu un pelēcīgo masu! Bez liekām emocijām un jutu uzplūduma! Uzmanīgi un metodiski…»
Kalve aizmirsa, ka laiks rit uz priekšu, ka draugi droši vien jau uztraucas, ka viņam jau sen gribas ēst un skābekļa rezerves iet uz beigām. No malas vērojot, cienījamais skaitļojamās mašīnas operators atstāja prātā jukuša cilvēka iespaidu: te soļoja pa zāli turp un atpakaļ, murminot kaut ko savā nodabā, te no jauna apsēdās pie pults un, kustinot roku, izsekoja kādai interesantai strāvas ķēdei.
Kalve gribēja atrast tos viļņvadus, ar kuru starpniecību centra pavēles novada uz sekcijām. Viņš nešaubījās par tādu viļņvadu eksistenci. Pagaidām viņam tomēr neizdevās atklāt shēmas, kas kaut iztālēm atgādinātu Zemes attiecīgās sistēmas. Tāpēc viņam likās, ka vienkāršāk būtu izpētīt, no kurienes apaļais ekrāns saņem impulsus, kāds avots baro tā nepārtraukti degošās spuldzītes. Varbūt tad izdotos izprast šo uguntiņu īsto nozīmi…
Zilganās līnijas, kuras viņš sāka pētīt, veda kaut kur prom uz pavisam citu pusi. Tās ne- savienojās ne ar vienu no skapīšiem, aizstīdza kaut kur zem sienas, bet tad uz augšējo stāvu.
Kalve nolēma tūdaļ visu izpētīt: signālspul- dzītes nezin kāpēc viņam šķita tik svarīgas, ka piesaistīja visu viņa uzmanību. Pagriezies pret durvīm, viņš pēkšņi sajuta kādu roku uz sava pleca.
Metoties sānis, Kalve norāva no ķiveres invertora ekrānu, kas sedza acis, un atviegloti nopūtās — tas bija Korobovs.
Korobovs bija kļuvis mēms. Ķiverei cauri varēja gan saskatīt, ka viņš kustina lūpas, bet balsi nedzirdēja. Kalve nikni bārās par to, ka viņš tik klusi piezogas klāt un baida ļaudis, vai tad nevar ienākt, kā cilvēkam pieklājas. Pēkšņi Kalve atcerējās, ka ir izslēdzis savu raidstaciju, jo sakarus ar biedriem tā kā tā neizdevās nodibināt. Viņš pagrieza rokturīti, un austiņās atskanēja Korobova neapmierinātā balss.
— … galīgi! Tās ir tavas pusotras stundas?
Kalve paskatījās pulkstenī. Tiešām — veselu stundu virs norunātā laika viņš jau sēdēja šeit, un, ja klāt nebūtu skābekļa rezerves balona, kas bija automātiski ieslēdzies, viņam jau sen klātos nelāgi. Dziļi ievilcis elpu, viņš tikai noplātīja rokas un jautāja:
— Kā jums tur iet?
— Nekā sevišķa … Zēni izjauca kādu robotu. Tipisks marsiešu robots… Nu, un kā klājas tev?
— Jā, redz … — Kalve gari novilka. — Tipiska marsiešu kibernētika.
li.
101
Pirmais sāka uzdot Azarovs. Uzmanīgi vērojot viņu, Sencovs pamanīja, ka jaunais pilots arvien retāk strādā pie vajadzīgās shēmas, arvien biežāk noliek sānis izglābtās detaļas un tā vienaldzīgais skatiens klīst kaut kur tālē, urbjoties cauri visām šķērssienām, pava-
11 — 1592
doņa bruņām, pārvarot izplatījumā miljoniem kilometru.
Rains ārēji šķita mierīgs. Bet arī viņš arvien biežāk ieminējās par to, ka beidzot derētu atteikties no nevajadzīgajiem meklējumiem un, nezaudējot velti laiku, apskatīt 1111 izpētīt visu pavadoni kaut vai nākamo paaudžu interesēs. Un, ja visā šai milzu saimniecībā atrastos kaut viens lietošanai derīgs lele- skops, tad savas dienas — atlikušās dzīves dienas — būtu jāveltī tam mērķim, kuram viņš bija ziedojis visu dzīvi, — spīdekļu novērošanai.
Tā vien likās, ka arī Korobovs raķeti pēta ne jau tāpēc, lai vēlāk pielietotu savas zināšanas uz Zemes, bet gan, lai aizpildītu laiku. Varbūt ar tādu pašu aizraušanos, Sencovs dažbrīd domāja, un ar tādu pašu mieru otrs pilots risinātu arī šaha uzdevumus, ja vien prastu spēlēt šahu.