— Es arī domāju par to, — Azarovs teica.
— Vai jūs redzējāt, kas tur palicis pāri? Tādu bloku man pašam ir atliku likām… Kur lai es, piemēram, ņemu ģeneratora bloku? Tas taču ir pavisam kas cits, tc ar vienkāršo summēšanu galā netikt.
— Tiešām, vajadzēs vēl padomāt, — Sencovs piemetināja. — Izeja, protams, ir, noteikti ir. Mēs tikai to neredzam …
— Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Sencovs domīgi noteica:
— Ģeneratora bloks, ģeneratora bloks … Bet ja daļas paņemtu no citiem aparātiem? Cik es zinu (viņš pacēla uzacis, it kā dažs labs varētu iedomāties, ka viņš to nezina), cik es pazīstu raidītāju iekārtas, tajās izmantotas tās pašas tipveida detaļas, kas radiometriska- jās ierīcēs … Kaut vai tajos pašos skaitītājos. Ko?
— Es domāju par to, — Azarovs teica.
— Kaut ko no turienes varēs aizņemties, bet ne visu …
— Radiometros? — Rains pēkšņi jautāja.
— Pagaidiet mazu brītiņu, vienu mirklīti… Mēs taču šeit atradām skaitītāju?
— Nu, atradām …
— Tas nozīmē, ka te, uz pavadoņa, jābūt arī pašai automātiskajai raķetei… Tā jāsameklē. Automātiskās raķetes radioiekārla principā taču neatšķiras no mūsējās?
— Tikai sīkumos! — Sencovs apstiprināja. Azarovs nedroši pasmaidīja. Apsēdās. Slēpjot savu mulsumu, viņš aiz ieraduma ar visiem pieciem pirkstiem sāka kasīt pakausi.
— Varbūt tur viss raidītājs saglabājies vesels? — viņš prātoja. Un pēkšņi iedegās.
— Bet tiešām, kāpēc tas mums uzreiz neiešā- vās prātā… Nekavējoties jāuzsāk meklēšana!
— Es domāju, — Rains sacīja, — ka mums vispār vajadzētu mainīt darba kārtību. Lai Korobovs kopā ar Azarovu uzsāk meklēšanu, bet es palīdzēšu Kalvēm. Divatā mums darbs ies ātrāk uz priekšu. Ar raķetes apskati tu viens pats tīri labi tiksi galā.
— Kāda tam jēga? — Sencovs jautāja.
— Kalve arī tā strādā pareizi. Bet mēs divatā …
— Hm… — Rains nenoteikti novilka.
— Ar tavu atļauju es tomēr gribētu doties augšup.
— Nu, ko lai dara, lūdzu, — Sencovs, kādu mirkli padomājis, piekrita. — Un tu, Vitja …
Bet Azarovs jau bija aizgājis pēc skafandra.
12.
Kalve ieveda Rainu apaļajā zālē ar pulti…
— Nu, skatieties, — viņš norādīja, — te atrodas vadības pults. Bet būtībā visas šīs sistēmas programmējas pašas. Tās pašas spēj mainīt arī savu darba režīmu atkarībā no apkārtējo apstākļu izmaiņas un tā tālāk …
— Zinu, — Rains atbildēja, — man jau bija izdevība par to pārliecināties.
— Tātad no tā varētu secināt, ka nav nekādas vajadzības tās vadīt. Un tomēr pults un vadības orgāni eksistē, šeit tie ir… Šis rokturis pilnīgi maina darba režīmu. Esmu jau šo to noskaidrojis …
— Ļoti interesanti… Kas tad jūs mulsina?
— Nevaru saprast, kā īsti tas notiek. Vai redzat šo ekrānu ar rādītāju? Tas saistīts ar augšējiem stāviem, ar ko tieši tur — neesmu vēl izpētījis. No tā stiepjas strāvas ķēdes uz visām mašīnām. Bet, kādam nolūkam šis ekrāns, — nezinu.
— Es arī ne… Bet ko šī pults, īsti sakot, vada?
— Aptuveni te aina ir tāda, — Kalve paskaidroja. — Pabīdot rādītāju tā, lai tas ieņemtu vienu no trim iespējamiem stāvokļiem garuma ziņā un jebkuru stāvokli attiecībā pret šo apli, strāvas ķēdē rodas impulsu kombinācijas. Šie impulsi ir pārāk īsi, lai tie būtu kāda noteikta programma, bet pietiekami gari, lai dotu signālu kādas programmas izstrādāšanai. Kā pie pasūtījuma galda: lūdzu, piemēram, programmu Nr. 3.
— Tas jau ir kaut kas. Tiesa, neesmu speciālists šajā nozarē, bet, loģiski spriežot…
— O, loģiski spriežot… — Kalve noteica.
Abi kādu brīdi klusēja, it kā parādot savu
cieņu loģiskajai domāšanai.
— Mēs esam mazliet novirzījušies… Tātad šie impulsi iet cauri zināmām iekārtām (Kalve norādīja uz skapīšiem, kas stāvēja pie starpsienām). Tur signāli ievērojami izmainās … Tas dod iemeslu domāt, ka tieši no turienes arī vada sistēmas, kas savukārt izstrādā programmas… Bet kāds ir šo signālu saturs?
— Nezinu, šajā jautājumā es neesmu pat diletanta vērts, — Ilains teica. — Daudz kas šeit interesants … Atcerēsimies kaut vai durvis uz pavadoņa: cik lielai vajadzēja būt konstruktoru paļāvībai uz savām mašīnām, ka viņi pat nav paredzējuši rokturus avārijas gadījumam! Un, ja šis pavadonis, kas, acīm redzot, atstāts pirms gadu desmitiem, normāli strādā, tad viņu paļāvībai bija pamats …
— Kibernētikas problēma Nr. 1 — mašīnu darbības drošuma problēma — šeit atrisināta lieliski, — Kalve noteica zinātāja godbijībā. — Viss radīts mūžu mūžiem …
— Tas manī arī rada izbrīnu, — Rains turpināja. — Kālab gan jārada mūžu mūžiem? Tehnika strauji attīstās, mašīnas noveco …
— Mums tas pagaidām, bez šaubām, nav skaidrs …
— Taustāmies kā pa tumsu. Jūs teicāt, ka impulsi nāk no šā rādītāja?
— Jā, — Kalve atbildēja. — Tas ir izbīdāms, teleskopisks. Turklāt izdevās noskaidrot, ka impulsus nosūta mašīnai tieši tajā brīdī, kad rādītāja gals pilnīgi sakrīt ar sig- nālspuldzi, kas atrodas uz tā apļa, kur atrodas arī rādītāja gals. To var ļoti precīzi saskaņot, šeit ir vesela sistēma pareizai nostādīšanai, turklāt šeit, — viņš norādīja uz vienu no ekrāniem, — atsevišķi apļa sektori redzami zem liela palielinājuma. Var nostādīt ar precizitāti līdz vienai desmitai daļai grāda …
— Bet kam tāda precizitāte?
— To diemžēl mēs nezinām …
— Nezinām… — Rains atkārtoja kā atbalss. — Tā… Ar ko es varu būt noderīgs?
— Man pagaidām nav skaidra šā roktura nozīme, — Kalve teica. — Jūs to bīdīsiet, bet es pasekošu impulsiem, kas tad radīsies.