Ko lai dara — vēl viena neatrisināta mīkla. Bet pagaidām jāturpina meklējumi. Azarovs pastiepa roku pēc universālā instrumenta. Instrumenta vairs nebija …
Viņš pārmeklēja grīdu. Pielēca no krēsla. Jā, instrumenta nebija. Paņemts? Kas to būtu izdarījis? Vai kāds bijis pienācis klāt? Kas un kāpēc tas nepamanīts paslēpies?…
Juceklīgas domas nomainīja cita citu, Azarovs drudžaini skatījās apkārt. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās, metās uz priekšu un pacēla instrumentu, kas gulēja divus soļus no krēsla.
Pēc tam viņš uzmanīgi sāka raudzīties apkārt. Ja viņš to būtu darījis pirms apsēšanās krēslā, tad, protams, tūlīt būtu pamanījis, ka postaments kopā ar krēslu un fermu lēni — milimetru pēc milimetra slīd pa spīdošo metāla sloksnīti. Tā, acīm redzot, apņēma visu apaļo observatorijas zāli, un kaut kādi automāti vienmērīgi pārbīdīja novērošanas mehānismu tā, ka, par spīti pavadoņa kustībai, redzeslaukā aizvien atradās (vai tiešām? Viņš no jauna apsēdās krēslā, paskatījās — jā, tā bija!) šīs pašas četras zvaigznes, šīs pašas četras … Vai tā ir nejaušība? Vai teleskops nostādīts tieši uz šo debess iecirkni vai arī… Bet, ja tā nav nejaušība, — ko tad Marsa zinātnieki meklē Pūķa zvaigznājā? Nē, tā tomēr ir nejaušība …
Piecēlies no krēsla, Azarovs piegāja pie viena no refraktoriem. Paskatījies viņš atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis triecienu. Teleskopā, skaidri saskatāms, trīcēja Zemes attēls. Tās atrašanās vietu viņš zināja no galvas … Bet skatīties uz Zemi bija pāri viņa spēkiem.
… Nē, četras zvaigznes — tā nav nejaušība. Bet, ja tā nav nejaušība, tad … Šis lielais apdzīvojamo kajītu skaits — tik daudziem iedzīvotājiem automatizētajā pavadonī nav ko darīt, viņiem te nepietiek darba … Nē, protams, tā nebija vienkārša nejaušība. Un ja nu pakāptos vēl augstāk …
Viņš paskatījās augšup. Observatorijas mil- zlgās velves vidējā daļa nebija caurspīdīga. Tas nozīmēja, ka tur atradās vēl kaut kas. Kur gan ir eja?
Viņš lūkojās apkārt, lai to sameklētu. Tajā brīdi observatorija pielija ar siltu, dzeltenu mirdzumu.
— Saule! — Azarovs kā neprātā iekliedzās, gaismas apžilbināts, pievēris acis. Tiešām, Deimoss savā ceļā apkārt Marsam kārtējo reizi iznira no ēnas konusa, un tālais, tik pazīstamais spīdeklis observatoriju pielēja ar savu gaismu.
— Saule… — Azarovs atkārtoja, piespiez- damies pie caurspīdīgās sienas, un melnais izplatījums aiz tās pēkšņi vairs nelikās tik bezcerīgs.
Pilotam gribējās dziedāt, skatīties un skatīties saulē. Viņš ar pūlēm piespieda sevi sameklēt pēdējo eju un ieiet lūkā, kas atvērās priekšā. Nozibēja šahtas sienas… Beidzot Azarovs stāvēja pašā augšā, noslēpumainajā laukumiņā.
— Kā tad, — viņš teica, — tā jau es domāju.
Viņš atradās nelielā, apaļā zālē ar caurspīdīgām sienām, zvaigžņotā debess tagad viņu apņēma no visām pusēm. Gar zāles sienām stāvēja plati zemi dīvāni. Centrā, pie četrstūrainas pults, bija novietots atpakaļ atgāzts krēsls. Pults priekšā atradās liels postaments ar ekrāniem, aparātu skalām un indikatoru spīdīgajiem punktiņiem. Uz pašas pults nebija nekā: ne pārslēdzēju, ne sviru. Tikai divas lielas, izliektas pogas — sarkana un balta — bija saskatāmas virs tās gludās virsmas.
— Tā jau es domāju… — Azarovs noteica. — Tātad šeit ir kaut kāda centrāle. Pavadoņa komandpunkts. Vadības kabīne… Un tomēr — kālab gan pavadonim vajadzīga vadības kabīne? Pagaidi, vai tas vispār ir pavadonis? Tagad gan, bet vispār… Vai neizrādīsies, ka tas… Nevar būt! Bet ja nu zvaigžņu kuģis? Augstākās klases zvaigžņu kuģis?…
«Kāpēc?» viņš jautāja pats sev un pats arī atbildēja: «Kaut vai tāpēc, ka viss, kas šeit atradies, spriežot pēc patlaban tukšajām noliktavu telpām, pavadonim nav vajadzīgs. Labāk to apgādāt ar ko jaunāku un svaigāku nekā radīt krājumus uz gadiem, pat uz gadu desmitiem … Bet, lūk, zvaigžņu kuģī tas viss ir vajadzīgs. Ja tā padomā, tad grūti ticēt, ka tas ir Marsa planētas veidojums. Tā tomēr izskatās pārāk nedzīva.»
Viņš atsēdās krēslā aiz pults. Tūlīt uz postamenta iemirdzējās ekrāns, uz tā varēja saskatīt precīzu zvaigžņotās debess attēlu, tādu pašu, kāds bija redzams aiz šīs telpas, kas patiešām varēja būt vadības kabīne, caurspīdīgā kupola. Azarovs nodomāja, ka šī pults tāpat var būt arī zvaigžņu kompass, kas ļauj kontrolēt, cik precīzi automāti ietur kursu. Azarovs domās mazliet pakritizēja saimniekus par to, ka vadības kabīne iebūvēta zvaigžņu kuģa virspusē, daudz drošāk to būtu novietot kaut kur iekšienē, centrā. Taču, iedomājoties sevi oponenta vietā, tūlīt iebilda: kā var par to spriest, vadoties 110 priekšstatiem, kas iegūti Zemes apstākļos …
Aparātu uz milzīgā zvaigžņu kuģa pults bija mazāk nekā Zemes raķetēm. Acīm redzot, šeit ar daudz plašāku vērienu nekā pagaidām uz Zemes pielietoja automātu rezultatīvos rādītājus, ko aprēķināja skaitļojamās iekārtas. Pilots saņēma tikai svarīgākos, turklāt jau apstrādātus datus. Pārējos savā darbā izmantoja pašas mašīnas.
Azarovs nopūtās, pievēra acis. Lūk, tā šeit kādreiz sēdējis zvaigžņu kuģa komandieris, vedot kuģi pretim nezināmiem spīdekļiem, komandieris — tās civilizācijas pārstāvis, kas krietni vien aizsteigusies priekšā mūsējai… Uz dīvāna viņam visapkārt brīvajos brīžos sēdēja apkalpes locekļi, komandiera draugi un līdzgaitnieki — tādi paši kā viņš, liela auguma, veseli un laikam taču labsirdīgi un jautri cilvēki. Viņi dzīvoja, centās atklāt ko jaunu, ko jaunu, no kā varbūt bija atkarīgs tās planētas liktenis, kas viņus bija sūtījusi.