- Pāriesim pie zirgiem. - Gass noklikšķināja uz nākamās rindiņas. - Šeit mums ir precīzāka informācija: LuvLuv ir atradusi trīs ziņas, kurās Mēja pati atzīst, ka viņai ir alerģija no zirgiem. Vai tas tev ko dod? - Gass vērsās pie Frensisa.
- Protams, - atteica Frensiss. - Gribēju aizvest viņu uz staļļiem, kur var dabūt rauga maizi. - Viņš teatrāli novaikstijās. - Tagad es to nedarīšu.
Zālē atkal atskanēja smiekli, un Gass pamāja ar galvu, kā teikdams: “Vai mēs neesam jauki?” - Pievērsiet uzmanību tam, - viņš turpināja, - ka alerģija no zirgiem ir pieminēta tālajā 2010. gadā, tādā antīkā portālā kā Face-book. Ja kāds no jums domā, ka bija muļķīgi izgrūst tādu naudu par viņu arhīviem, padomājiet vēlreiz. Labi, ar alerģijām viss ir skaidrs. Tagad pievērsīsimies nākamajam tematam. Manuprāt, tas varētu būt ēdiens. Vai esi domājis uzaicināt viņu vakariņās, Frensis?
-Jā, Gas, - apņēmīgi atbildēja Frensiss. Mēja nepazina šo cilvēku. Kur ir palicis tas Frensiss? Šo Frensisu viņai gribējās nosist.
- Tieši ar vakariņām rodas visvairāk muļķīgu komplikāciju. Nav nekā stulbāka par šādiem dialogiem: “Kur tu gribētu paēst?” - “Kur vien vēlies.” - “Nē, patiešām. Kur tev labāk patīk?” - “Man ir pilnīgi vienalga. Un tev?” Nost ar šo sūd... šīm stulbībām! LuvLuv jūs no tā atbrīvos. Visas Mejas ziņas par ēdieniem, restorānu vērtējums, katra reize, kad viņa ir pieminējusi ēdienu, - tas viss ir izpētīts, izvērtēts un salikts pa plauktiņiem. Rezultātā mēs iegūstam šādu ainu.
Gass noklikšķināja uz restorānu ikonas, atverot vairākus sarakstus - ēdienu reitings, restorānu nosaukumi un to dalījums pēc pilsētām un rajoniem. Dati bija apbrīnojami precīzi un ietvēra pat to bistro, kur viņi tonedēļ bija ēduši.
- Noklikšķinu uz restorāna, kurš patīk arī man. Ja Mēja ir maksājusi caur AutenTu, es redzēšu, ko viņa tur pēdējo reizi pasūtīja. Vēl viens klikšķis, un es zināšu, kāds būs īpašais piedāvājums tikšanās dienā, bet te parādās vidējais gaidīšanas laiks uz galdiņu. Nu ko, viss ir noskaidrots.
Gass pārgāja pie Mejas mīļākajām filmām, vietām, kur viņai patīk pastaigāties vai skriet, iecienītajiem sporta veidiem un ainavām. Lielākoties tas viss atbilda īstenībai. Gass un Frensiss tupināja savu mazo priekšnesumu, un skatītāji aizvien vairāk jūsmoja par jauno programmu. Vispirms Mēja aizsedza seju ar rokām, tad noslīdēja sēdeklī pēc iespējas zemāk, bet pēdīgi, iedomājusies, ka viņu jebkurā brīdī var aicināt uz skatuves, lai apliecinātu jaunā rīka efektivitāti, viņa klusītiņām pameta savu vietu, aizlavījās līdz sānu durvīm un izspruka ārā, pelēkās pēcpusdienas palsajā gaismā.
- Piedod!
Mēja nespēja uz viņu skatīties.
- Piedod, lūdzu! Es nesaprotu, par ko tu tā dusmojies.
Mēja negribēja, ka viņš te stāv. Viņa bija atgriezusies pie sava galda, un nu Frensiss slējās virs viņas gluži kā maitasputns. Mēja neskatījās uz viņu, un ne tikai tāpēc, ka ienīda šo nožēlojamo, gļēvo seju un šaudīgo skatienu un bija pārliecināta, ka nekad vairs negribēs to redzēt. Viņai vienkārši bija jāstrādā. Pēcpusdienas kanāls bija atvērts, vaicājumi plūda nepārtrauktā straumē. - Varam parunāt vēlāk, - viņa sacīja, lai gan nedomāja to darīt ne tajā, ne kādā citā dienā. Šī apziņa sniedza zināmu atvieglojumu.
Beidzot Frensiss aizgāja, vismaz fiziskā nozīmē, bet pēc dažām minūtēm parādījās atkal - tagad viņš centās izlūgties piedošanu trešajā displejā. Viņš jau esot nopratis, ka Mejai tas varētu nepatikt, bet Gass pārliecinājis viņu, ka tas būšot jauks pārsteigums. Līdz darba dienas beigām viņš atsūtīja četrdesmit vai piecdesmit ziņas, atvainojās, dēvēja sevi par pēdējo idiotu, rakstīja, ka labāk viņa būtu uzkāpusi uz skatuves, jo visi esot aplaudējuši un gribējuši viņu redzēt. Turklāt visi šie dati esot publiski pieejami un pilnīgi nevainīgi, galu galā tas viss ņemts no viņas pašas ziņām.
Mēja apzinājās, ka tā tas patiešām ir. Viņa nedusmojās par to, ka visi tagad zina par viņas alerģijām vai mīļākajiem ēdieniem. Viņa jau gadiem ilgi bija atklāti paudusi to visu publiskajā telpā un uzskatīja, ka dalīšanās ar šādu informāciju ir viena no internēta dzīves saistošākajām iespējām.
Kas tad bija viņu šokējis Gaša prezentācijā? Grūti pateikt. Vai tas bija tikai pārsteiguma moments? Algoritmu nemaldīgā precizitāte? Varbūt. Bet varbūt nelaime tā, ka šie dati nemaz nebija tik precīzi? Ka visi šie “patīk” vai “nepatīk” tika pasniegti kā viņas būtība, kā viss, kas veido Mēju Holandi? Jā, tā varētu būt. Tas bija kā spogulis, kurš rāda nepilnīgu, izkropļotu attēlu. Un, ja Frensiss gribēja to visu zināt, kāpēc nepajautāja viņai pašai? Bet trešais displejs visu pēcpusdienu piegādāja jūsmīgas atsauksmes.
Tas bija ko vērts!
Malacis, Mēja!
Jā, izjādes tev nespīd. Varbūt ar lamu?
Kaut kā tikusi cauri pēcpusdienai, Mēja tikai pēc pieciem ievēroja tālruņa mirgojošo signālu. Mamma bija atstājusi jau trīs ziņas, un visās bija viens un tas pats: “Atbrauc, lūdzu!”
Braucot pāri pakalniem un cauri tunelim uz austru-miem, Mēja piezvanīja mammai, lai noskaidrotu, kas noticis. Izrādījās, ka tētim bijusi lēkme, viņš ir aizvests uz slimnīcu un atstāts tur pa nakti. Mamma lūdza braukt tieši uz turieni, bet, kad Mēja ieradās slimnīcā, tēta tur nebija. Viņa atkal piezvanīja mammai.
- Kur viņš ir?
- Piedod, viņš jau ir mājās. Tikko pārbraucām. Nedomāju, ka tu tik ātri būsi klāt. Viņam ir labāk.
Kad Mēja piebrauca pie vecāku mājām, aizelsusies, uztraukusies un dusmīga, pagalmā stāvēja Mersera pikaps, un viņa izbolīja acis. Tā tikai vēl trūka; Mersera klātbūtne bija lieks diskomforts jau tā nepatīkamajā situācijā.
Atvērusi durvis, Mēja ieraudzīja priekštelpā viņa milzīgo, bezveidīgo stāvu. Sastopot puisi pēc zināma pārtraukuma, Mēja katru reizi šausminājās, cik viņš ir liels un izblīdis. Mersers bija ataudzējis matus, un tas padarīja viņu vēl lielāku, galva pilnīgi aizsedza gaismu.
- Dzirdēju piebraucam tavu mašīnu, - viņš sacīja, viļājot saujā bumbieri.
- Ko tu te dari?
- Viņi lūdza, lai palīdzu, - Mersers paskaidroja.
- Tēt? - Mēja paspraucās viņam garām un iegāja dzīvojamā istabā. Tētis gulēja uz dīvāna un skatījās beisbolu.
Viņš pavērās uz Mēju, nepagriežot galvu. - Sveika, mīļā! Dzirdēju, kā tu piebrauci.
Mēja apsēdās uz kafijas galdiņa un saņēma viņa roku. - Kā jūties?
- Normāli. Tiku cauri ar vieglām izbailēm. Sākās diezgan nopietni, bet drīz vien pārgāja. - Viņš gandrīz nemanāmi pavirzīja galvu sāņus, lai redzētu, kas notiek Mejai aiz muguras.
- Gribi skatīties spēli?
- Devītā piespēle, - viņš sacīja.
Mēja piecēlās. Istabā ienāca mamma. - Piezvanījām Merseram, lai viņš palīdz tētim tikt līdz mašīnai.
- Negribēju saukt ātros, - tētis paskaidroja, turpinot vērot spēli.
- Tad tā tomēr bija lēkme? - Mēja turpināja taujāt.
- Viņi īsti nezina, - no virtuves atlidoja Mersera balss.
- Gribu saņemt atbildi no vecākiem, - Mēja atsaucās.
- Mersers mani izglāba, - tētis sacīja.
- Kāpēc nepaziņojāt man, ka tas nav tik nopietni? -pajautāja Mēja.
- Tas bija nopietni, - mamma iebilda. - Tad es arī piezvanīju.
- Bet tagad viņš skatās beisbolu.
- Tagad viņam ir labāk, - paskaidroja mamma. - Bet sākumā mēs nezinājām, ko iesākt. Un piezvanījām Merseram.
- Viņš izglāba man dzīvību.
- Nevajag pārspīlēt.
- Negribu teikt, ka biju pie miršanas. Bet tu jau zini, kā man riebjas tas cirks ar ātrajiem, sirēnām un ziņkārīgiem kaimiņiem. Tā nu mēs piezvanījām Merseram, un viņš bija klāt pēc piecām minūtēm, palīdzēja man tikt līdz mašīnai un aizveda uz slimnīcu. Pavisam cita lieta.