Mēja negribot iesmējās un paskatījās, cik pulkstenis. - Trīs minūtes jau ir cauri.
Mersers turpināja runāt: - Tagad slaveni aktieri lūdzas, lai ļaudis seko viņiem Zing. Izsūta visiem ziņas: ielieciet man smaidiņu! Un tie adresātu saraksti! Visi sūta cits citam mēstules. Zini, kam es veltu vismaz stundu dienā? Izdomājot, kā tikt ārā no šiem sarakstiem, nevienu neaizvainojot. Tā ir kaut kāda jauna uzmanības deficīta forma, kas pārņem visus gluži kā vīruss. - Mersers nopūtās, it kā būtu pateicis kaut ko ļoti svarīgu. - Tā vienkārši ir pilnīgi cita pasaule.
- Labā nozīmē cita, - Mēja iebilda. - Tūkstoš veidos labāka, un es varu tos visus uzskaitīt. Bet, ja tu esi nesabiedrisks, es tur neko nevaru darīt. Tavas sociālās vajadzības ir tik minimālas...
- Tā nav. Esmu gana sabiedrisks. Bet visi tie jūsu rīki ģenerē pārmērīgas sociālās vajadzības. Nevienam nav vajadzīgs tāds sociālo kontaktu apjoms. Tas neko neuzlabo. Neko nedod. Gluži kā ātrās uzkodas - vai zini, kā viņi tās taisa? Zinātnieki precīzi aprēķina, cik sāls un tauku tām jāsatur, lai cilvēks turpinātu ēst. Tu neesi izsalcis, tev nav vajadzīgs ēdiens, tu neko no tā neiegūsti, tomēr turpini patērēt šīs tukšās kalorijas. Un jūs uztiepjat tieši to pašu - nebeidzamas tukšas kalorijas, tikai digitāli sociālā sfērā. Un aprēķināt visu tā, lai izraisītu tādu pašu atkarību.
- Kungs tētīt!
- Zini, kā tas ir, kad tu vienā piegājienā izēd paciņu čipsu? Tu ienīsti sevi un skaidri zini, ka neesi izdarījis sev neko labu. Līdzīga sajūta pārņem pēc šīm ātrajām uzkodām digitālajā sfērā. Tu jūties paguris, iztukšots un apstulbis.
- Uz mani tas neattiecas. - Mēja atcerējās, ka todien bija parakstījusi petīciju ar prasību nodrošināt darbavietas Parīzes piepilsētu imigrantiem. Tas deva pozitīvu lādiņu un iespēju kaut ko ietekmēt. Bet Mersers neko no tā visa nesaprata; viņš nezināja, ar ko nodarbojas Mēja, kas notiek “Sfērā”, un bija viņai pārāk noriebies, lai kaut ko paskaidrotu.
- Un tāpēc es nevaru ar tevi normāli kontaktēties, -Mersers turpināja. - Nevaru rakstīt tev e-vēstules, jo tu tūlīt pārsūtīsi tās kādam citam. Nevaru aizsūtīt tev fotogrāfiju, jo tu izliksi to uz sienas. Turklāt tavs uzņēmums skenē visas šīs ziņas, meklējot monetizējamu informāciju. Vai tev neliekas, ka tas ir pilnīgs sviests?
Mēja paskatījās uz viņa izplūdušo seju. Mersers aptaukojas visās vietās. Šķita, ka viņam veidojas dubultzods. Vai divdesmit piecus gadus vecam puisim var būt dubultzods? Nav brīnums, ka viņš gvelž par ātrajām uzkodām.
- Paldies, ka palīdzēji tētim! - Mēja iegāja iekšā un gaidīja, kad viņš aiztīsies, bet Merseram par katru cenu bija jāizdzer alus. Kad viņš beidzot bija prom, Mēja nodzēsa pirmajā stāvā gaismu, devās uz savu veco istabu un iekrita gultā. Ieslēgusi planšeti, viņa ieraudzīja vairākus desmitus ziņu, kurām bija jāvelta uzmanība. Pulkstenis bija tikai deviņi, bet vecāki jau gulēja, tālab viņa atvēra savu “Sfēras” kontu un apstrādāja pārdesmit vaicājumus, jūtot, kā pamazām attīrās no Mersera. Pusnaktī viņa jutās kā no jauna piedzimusi.
Sestdien Mēja pamodās savā vecajā gultā, paēda brokastis un apsēdās kopā ar tēti pie televizora; viņš skatījās profesionālo sieviešu basketbolu, ar kuru pēdējā laikā bija aizrāvies. Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja, spēlējot kārtis un veicot dažādus mājas darbus, kopā pagatavoja vistas sotē - vecāki bija to iemācījušies Kristīgās jaunatnes apvienības kulinārijas kursos.
Svētdienas rīts sākās tieši tāpat. Mēja ilgi gulēja, piecēlās ar patīkamu svina smagumu ķermenī un iegāja dzīvojamā istabā, kur tētis skatījās sieviešu basketbolu. Šodien viņam mugurā bija biezs, balts halāts, kuru kāds viņa draugs bija nočiepis Losandželosas viesnīcā.
Mamma bija ārā un ar izolācijas lenti laboja plastmasas atkritumu tvertni, kuru bija sagrauzuši jenoti, mēģinot tikt klāt tās saturam. Mēja jutās kā izspiests citrons: smadzenes nefunkcionēja, ķermeņa vienīgā vēlēšanās bija atkal apgulties. Veselu nedēļu viņa bija pavadījusi pastāvīgā spriedzē, naktīs gulējusi ne ilgāk par piecām stundām. Bija tik labi vienkārši sēdēt dzīvojamās istabas pakrēslā un vērot basketbolu - lēkā zirgastes un bizītes, sporta kurpes čīkst pa grīdu. Tas viņu īpaši neinteresēja, bet ļāva atslābināties un atgūt spēkus.
- Vai palīdzēsi man piecelties, dūdiņ? - pēkšņi pajautāja tētis. Dūres bija iespiestas dīvānā, tomēr viņš nespēja tikt no tā ārā; polsterējums bija pārāk biezs.
Mēja piecēlās un sniedza viņam roku; tajā brīdī atskanēja kaut kāds kluss šļurksts.
- Velns parāvis! - tētis nolamājās un sāka atkal sēsties, bet pēdējā brīdī mainīja pozu un noslīga uz sāniem, it kā būtu atcerējies, ka zem viņa ir kaut kas vārīgs.
- Vai vari pasaukt mammu? - viņš izgrūda caur sakostiem zobiem, aizvēris acis.
- Kas par lietu?
Tēvs atvēra acis un uzmeta viņai dusmīgu skatienu.
- Lūdzu, pasauc mammu!
- Bet es esmu šeit un varu tev palīdzēt. - Viņa atkal pastiepa roku, bet tētis to atgrūda.
- Pasauc. Savu. Mammu.
Un tad viņa sajuta smaku. Tētis bija aptaisījies.
Viņš dziļi ievilka elpu, mēģinot saņemt sevi rokās, un jau laipnākā tonī atkārtoja: - Lūdzu! Lūdzu, mīļā! Pasauc mammu!
Mēja metās ārā pa durvīm un sameklēja mammu pie garāžas. Kad viņa pateica, kas noticis, mamma neskrēja tūlīt uz mājām, bet saņēma Mejas rokas.
- Būtu labāk, ja tu tagad brauktu prom, - viņa sacīja.
- Viņš negribēs, lai tu to redzi.
- Es varu palīdzēt.
- Lūdzu, bērniņ! Atstāj viņam kripatiņu pašcieņas.
- Bonij! - No mājas atlidoja tēta balss.
Mamma viegli saspieda Mejas rokas. - Paņem savas mantiņas, mīļā, un tiksimies pēc pāris nedēļām, ja?
Mēja brauca atpakaļ uz piekrasti, vibrējot dusmās. Viņiem nebija nekādu tiesību tā rīkoties - atsaukt viņu uz mājām un pēc tam vienkārši pasūtīt kur tālāk. Viņa negrib just tēva sūdu smaku! Jā, viņa palidzēs katru reizi, kad vecāki lūgs, bet tikai tad, ja viņi normāli izturēsies. Un Mersers! Uzklupa viņai pašas mājās. Jēziņ! Visi trīs kā sazvērējušies. Mēja bija braukusi uz turieni divas stundas, un nu tikpat ilgi brauks atpakaļ. Un ko viņa ieguva par šīm pūlēm? Vienīgi vilšanos. Vakar viņai lasīja morāli aptaukojies vīrietis, bet šodien izdzina no mājas pašas vecāki.
Kad viņa atgriezās piekrastē, pulkstenis rādīja 16.14. Vēl ir laiks, Mēja nodomāja. Līdz cikiem strādā laivu noma -līdz pieciem vai sešiem? Viņa nespēja atcerēties, tomēr nogriezās no šosejas uz liedaga pusi. Kad viņa piebrauca pie nomas punkta, vārti bija vaļā, bet tuvumā nevienu nemanīja. Mēja paskatījās visapkārt, pagāja uz priekšu starp kajaku, airu un glābšanas vestu rindām. - Vai te kāds ir?
- Jā! - atsaucās kāda balss. - Es esmu šeit. Treilerā.
Mazliet tālāk uz izdedžu blokiem stāvēja treilers ar
vaļējām durvīm, aiz kurām vīdēja uz galda uzstutētas vīrieša kājas un telefona vads, kas stiepās no aparāta līdz neredzamai galvai. Uzkāpusi pa pakāpieniem, Mēja ieraudzīja treilera pakrēslā sēdošo cilvēku - gadus trīsdesmit vecu vīrieti ar plikpaurības pazīmēm un brīdinoši paslietu pirkstu. Mēja ik pēc brīža ieskatījās tālrunī, vērojot, kā rit minūtes: 16.20, 16.21, 16.23. Beidzot nolicis klausuli, vīrietis pasmaidīja.
- Paldies par pacietību! Kā varu palīdzēt?
- Vai Mariona ir šeit?