Mēja neko nezināja par šiem cilvēkiem. Viņi nebija
stādījušies priekšā, nebija pajautājuši, kā sauc viņu.
Kaut kur tālumā ierēcās miglas taure.
- Šodien tikai divus, tuvāk krastam, - atteica Mēja.
- Kā tie izskatījās? - vīrietis pavaicāja. Kad Mēja aprakstīja roņu pelēkās, glancētās galvas, vīrietis uzlūkoja sievieti. - Stīvijs un Kevins.
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.
- Šķiet, ka pārējie šodien ir selgā medībās. Stīvijs un Kevins reti pamet šo līča daļu. Tie bieži atpeld šurp sasveicināties.
Mēja gribēja pajautāt, vai viņi šeit dzīvo un, ja ne, ko dara šeit, uz baržas, kas pietauvota pie zvejas laivas, lai gan ne viena, ne otra neizskatās lietojama. Vai viņi domā palikt šeit uz visiem laikiem? Un kā viņi šeit nokļuva? Bet Mēja nevarēja uzdot šādus jautājumus cilvēkiem, kuri pat nebija pajautājuši, kā viņu sauc.
- Vai biji šeit, kad tur dega? - pajautāja vīrietis, norādot uz lielu neapdzīvotu salu līča vidū. Tā vīdēja viņiem aiz muguras mēma un melna. Mēja papurināja galvu.
- Tā dega divas dienas. Mēs tikko bijām šeit ieradušies. Naktī bija tāds karstums - to varēja just pat šeit. Vakarā peldējāmies šajos Dieva aizmirstajos ūdeņos, lai kaut cik atvēsinātos. Šķita, ka pasaulei ir gals klāt.
Sievietes acis atvērās un pievērsās Mejai. - Vai esi peldējusies šajā līcī?
- Pāris reižu, - Mēja atteica. - Diezgan skarbi. Bet bērnībā es peldējos Taho ezerā. Tur ir tikpat auksts ūdens kā šeit.
Mēja izdzēra vīnu un ļāvās mirkļa labsajūtai. Viņa samiegtām acīm paskatījās uz sauli, tad ieraudzīja tālumā vīrieti uz sudrabotas jahtas, kurš uzvilka mastā trīskrāsu karogu.
- Cik tev gadu? - pajautāja sieviete. - Izskatās ne vairāk par vienpadsmit.
- Divdesmit četri, - atbildēja Mēja.
- Ak kungs! To nu gan nepateiksi. Vai mums ari kādreiz bija divdesmit četri, mīļais? - Viņa paskatījās uz vīrieti, kurš ar lodīšu pildspalvu kasīja pēdu. Viņš paraustīja plecus, un sieviete vairs neko neteica.
- Te ir tik skaisti, - bilda Mēja.
- Ir gan, - sieviete piekrita. - Šis skaistums ir intensīvs un nemainīgs. Šorīt bija brīnišķīgs saullēkts. Un naktī būs pilnmēness. Tas uzlec sulīgi oranžs, tad ceļas augstāk un kļūst sudrabains. Sākumā ūdens ir zelta, pēc tam - platīna krāsā. Paliec pie mums!
- Man jāatdod laiva. - Mēja norādīja uz kajaku un ieskatījās tālrunī. - Pēc astoņām minūtēm.
Viņa piecēlās. Piecēlās arī vīrietis; paņēmis Mejas glāzi, viņš ielika tajā savējo. - Domā tikt pāri līcim astoņās minūtēs?
- Es mēģināšu, - Mēja sacīja, tomēr palika stāvam.
Sieviete skaļi noklakšķināja mēli. - Vai tiešām viņa
brauc prom? Man viņa patika.
- Viņa nav mirusi, mīļā. Viņa joprojām ir kopā ar mums. - Vīrietis palīdzēja Mejai iekāpt kajakā un atsēja tauvu. - Uzvedies pieklājīgi!
Mēja iemērca roku ūdenī un samitrināja kaklu.
- Lido vien, nodevēja! - sieviete attrauca.
Vīrietis pārgrieza acis. - Piedod!
- Tas nekas. Paldies par vīnu! - Mēja sacīja. - Es vēl atgriezīšos.
- Tas būtu jauki, - sieviete atsaucās, lai gan šķita, ka viņa jau ir norakstījusi Mēju zaudējumos. It kā būtu sapratusi, ka šī meitene nav tāda, kā viņa iedomājās, un nu būtu gatava šķirties, atdot viņu atpakaļ pasaulei.
Mēja sāka airēt uz krasta pusi; galva bija ļoti viegla, vīns ievilka sejā šķību smaidiņu. Tikai tagad viņa saprata, ka visu šo laiku nebija domājusi par vecākiem, par Mer-seru, par spriedzi darbā. Bija sacēlies vējš, kas tagad pūta uz rietumiem, un Mēja pārgalvīgi airējās tam līdzi, ūdenim apšļakstot kājas, seju un plecus. Viņa jutās tik stipra, muskuļi kļuva drošāki ar katru aukstā ūdens šalti. Viņai patika tas viss - vērot, kā tuvojas savvaļā peldošās laivas, parādās un iegūst vārdus savaņģotās jahtas un pēdīgi iegūst apveidu liedags, kur ūdensmalā gaida Volts.
Pirmdien, kad Mēja atnāca uz darbu un ieslēdza planšeti, uz otrā displeja izbira aptuveni simts ziņas.
No Enijas: Mums tevis piektdien pietrūka!
Džareda: Palaidi garām tādu burziņu!
Dena: Žēl, ka nebiji uz svētdienas pasākumu!
Ieskatījusies kalendārā, Mēja noskaidroja, ka piektdien bijusi Renesanses darbinieku ballīte, bet svētdien -barbekjū jaunajiem darbiniekiem, tiem, kuri bija parādījušies “Sfērā” pēc Mejas.
Vēl viena ziņa no Dena: Traka diena. Ienāc pie manis pēc iespējas ātrāk.
Viņš stāvēja kabineta stūrī ar seju pret sienu. Mēja viegli pieklauvēja, un viņš neskatoties paslēja pirkstu, lūdzot viņu netraucēt. Sākumā Mēja domāja, ka Dens runā pa tālruni, un pacietīgi gaidīja, klusa kā pelīte, bet tad saprata, ka viņš izmanto sienu kā neitrālu fonu tīklenes displejam. Viņa jau bija redzējusi, kā to dara citi sfēristi, - pagriežas pret sienu, lai skaidrāk saskatītu attēlu. Pēc brīža viņš pievērsās Mejai, pazibinot draudzīgu, bet nenoturīgu smaidu.
- Vai vakar nevarēji atnākt?
- Piedod! Es biju pie vecākiem. Mans tētis...
- Lielisks pasākums. Šķiet, bija ieradušies visi jaunie, izņemot tevi. Bet par to varam parunāt vēlāk, tagad man ir kāds lūgums. Viss tik strauji attīstās, ka bija jāmeklē papildspēki. Vai palīdzēsi dažiem iesācējiem tikt cauri pirmajai dienai?
- Protams.
- Domāju, tas tev būs tīrais nieks. Tūlīt es visu paskaidrošu. Iesim atpakaļ uz tavu vietu. Renāte?
Renāte sekoja viņiem ar nelielu displeju, ne lielāku par piezīmju grāmatiņu. Nolikusi to uz Mejas galda, viņa devās prom.
- Būtībā tev būs jādara tas pats, ko tavā pirmajā darba dienā darīja Džareds - jāatbild uz tiem vaicājumiem, ar kuriem viņi netiks galā. Kā nekā tu jau esi veterāne. Vai viss skaidrs?
-Jā-
- Vēl gribu lūgt, lai tu atbildi arī uz viņu jautājumiem. Visvienkāršāk būs ar šo te. - Dens norādīja uz mazo displeju, kurš nu stāvēja zem galvenā monitora. - Tikko tur kaut kas izlēks, tu zināsi, ka tas ir no viņiem. - Dens ieslēdza to un ierakstīja savā planšetē: “Palīdzi man, Mēja!” Teksts tūlīt parādījās uz jaunā, nu jau ceturtā monitora. - Domāju, tas ir gana vienkārši.
- Jā, protams.
- Lieliski. Džareds atvedīs jaunos, kolīdz būs viņus apmācījis. Viņš patlaban strādā ar visiem reizē. Ap vienpadsmitiem tev būs divpadsmit jauni kolēģi.
Dens pateicās un aizgāja.
Līdz vienpadsmitiem vaicājumi plūda nepārtrauktā straumē, un Mejas reitings bija 98 punkti. Viņa nosūtīja aptaujas tiem, kuru vērtējums bija mazliet zem simta, un tiem diviem, kuri bija ielikuši mazāk par 95, un lielākoties klienti izlaboja vērtējumu uz 100 punktiem.
Vienpadsmitos atrāvusi acis no displeja, Mēja ieraudzīja, ka Džareds ieved telpā bariņu iesācēju; viņi visi izskatījās ļoti jauni un soļoja tik piesardzīgi, it kā baidītos uzmodināt neredzamu zīdaini. Viņi ieņēma Džareda ierādītās vietas, dažu minūšu laikā piepildot telpu, kura divas nedēļas bija stāvējusi pilnīgi tukša.
Džareds uzkāpa uz krēsla. - Uzmanību! - viņš sacīja. - Šis bija rekordātrs darbā pieņemšanas process. Un re-kordātra apmācības sesija. Jūs gaida ļoti saspringta pirmā darba diena. Bet es zinu, ka jūs tiksiet ar to galā. Jo sevišķi tāpēc, ka šodien jums līdzās būsim mēs ar Mēju. Piecelies, lūdzu!
Mēja piecēlās, bet bija skaidrs, ka viņu redz tikai daži jauniņie. - Pakāpies kaut kur augstāk, - Džareds ierosināja, un Mēja arī uzkāpa uz krēsla. Sarāva uz leju svārciņus un stāvēja visu priekšā kā pēdējā muļķe, cerēdama nenokrist uz grīdas.
- Mēs abi visu dienu būsim šeit un atbildēsim uz jūsu, kā arī klientu jautājumiem - tiem, kas jums būs par grūtu. Ja nevarat atbildēt uz kādu jautājumu, pārsūtiet to tālāk, un tas nonāks pie viena no mums - kuram tobrīd būs mazāka slodze. Tas attiecas arī uz jūsu jautājumiem. Nosūtiet tos caur kanālu, kuru rādīju apmācībā, un tie tiks pārsūtīti vienam no mums. Tā mēs divatā jūs piesegsim. Vai visiem ir labi? - Neviens nepakustējās un neizdvesa ne skaņu. - Tad es tūliņ atvēršu kanālu, un strādāsim līdz pusvieniem. Sakarā ar apmācībām un visu pārējo pusdienlaiks šodien būs īsāks, bet piektdien tas tiks kompensēts. Vai visi ir gatavi? - Neviens no jaunajiem neizskatījās gatavs. - Aiziet!