- Un, protams, visi šie dati ir mākonī un tavā planšetē - visur, kur vien tu gribi tos saglabāt, - sacīja ārste. - Tie ir vienmēr pieejami un tiek pastāvīgi atjaunināti. Ja tu - nedod Dievs! - pakritīsi, sasitīsi galvu un nokļūsi slimnīcā, mediķi dažu sekunžu laikā iegūs visu vajadzīgo informāciju.
- Un par to nav jāmaksā?
- Protams, ne. Tā ir iekļauta tavā veselības aprūpes programmā.
- Tā ir tik skaista! - Mēja iesaucās.
- Jā, to visi saka. Nu ko, atliek uzdot tev dažus standarta jautājumus. Kad sākās pēdējā menstruācija?
Mēja brīdi padomāja. - Aptuveni pirms desmit dienām.
- Vai esi seksuāli aktīva?
- Patlaban ne.
- Bet vispār?
- Protams.
- Vai lieto pretapaugļošanās tabletes?
-Jā-
- Labi. Varam izrakstīt tās arī turpmāk. Vēlāk Taņa iedos tev prezervatīvus. Tabletes nepasargā no visām nevēlamajām sekām. Vai lieto vēl kādas zāles?
- Nē.
- Antidepresantus?
- Nē.
- Vai visumā jūties laimīga?
-Jā.
- Vai ir alerģijas?
-Jā.
- Redzu. Zirgi - žēl gan. Ģimenes slimību vēsture?
- Manas dzīves laikā?
- Jebkurā laikā. Vai vecāki ir veseli?
Tas, kā viņa uzdeva šo jautājumu, acīm redzami gaidot apstiprinošu atbildi, jau pacēlusi stilusu virs planšetes, bija kā sitiens pakrūtē, un Mēja vairs nespēja parunāt.
- Nu, nu, mīļā. - Ārste aplika roku Mejai ap pleciem un pievilka viņu sev klāt. Mēja sajuta vieglu ziedu aromātu un sāka raudāt, pleci raustījās, pār vaigiem plūda asaras, tecēja deguns. Viņa apzinājās, ka samērcē ārstes virsvalku, bet šī raudu lēkme bija kā atbrīvošanās un piedošana, un Mēja izstāstīja ārstei par tēta simptomiem, patoloģisko nogurumu un ķibeli nedēļas nogalē.
- Tas ir briesmīgi, - sacīja ārste, glaudot viņai galvu.
- Nabaga Mēja!
Mēja nekādi nespēja rimties un pastāstīja arī par bezcerīgo situāciju ar apdrošināšanu, par mammu, kura visu atlikušo mūžu veltīs tēta kopšanai, cīnīsies par katru medicīnisko pakalpojumu, stundām ilgi runās ar šiem cilvēkiem pa tālruni...
- Vai esi bijusi personāla daļā? Lūgusi iekļaut vecākus uzņēmuma programmā? - ārste pajautāja.
Mēja pacēla saraudātās acis. - Ko?
- Vairāku citu darbinieku tuvinieki ar līdzīgām problēmām ir iekļauti apdrošināšanas programmā. Tavā situācijā tā būtu lieliska iespēja.
Mēja vēl nebija kaut ko tādu dzirdējusi.
- Noteikti aizej uz personāla daļu, - ārste atkārtoja.
- Vai arī parunā ar Eniju.
- Kāpēc tu man agrāk neko neteici? - vakarā pajautāja Enija. Viņas bija Enijas kabinetā, plašā, baltā telpā ar logiem no grīdas līdz griestiem un diviem zemiem dīvāniem. - Es taču nezināju, ka taviem vecākiem ir tāds murgs ar apdrošināšanu.
Mēja pētīja ierāmētās fotogrāfijas, kas aizņēma veselu sienu; katrā bija iemūžināts kāds koks vai krūms ar pornogrāfiskām aprisēm. - Pēdējo reizi, kad es šeit biju, tev bija tikai sešas vai septiņas bildes, vai ne?
- Jā. Visi padzirdēja, ka esmu kaislīga kolekcionāre, un tagad man nes tās vai katru dienu. Jo tālāk, jo trakāk. Redzi to pašā augšā? - Enija norādīja uz milzīgu fallisku kaktusu.
Durvju spraugā parādījās vara krāsas seja; ķermenis palika aiz durvīm. - Vai esmu tev vajadzīga?
- Protams, Vikij, - Enija atteica. - Neej prom.
- Gribēju aiziet uz Sahāras projekta prezentāciju.
- Nepamet mani, Vikij, - bezkaislīgi sacīja Enija. - Es mīlu tevi un negribu šķirties. - Vikija pasmaidīja, tomēr palika uz vietas - acīmredzot gaidīja, kad Enija beigs ampelēties un ļaus viņai iet.
- Nu labi, - Enija noteica. - Man ari būtu tur jāparādās, bet es nevaru. Tā ka ej vien.
Vikijas seja nozuda.
- Vai es viņu pazīstu? - Mēja pajautāja.
- Viņa ir manā komandā. Tagad mēs esam desmit, bet Vikija ir mana favorīte. Vai esi dzirdējusi par to Sahāras projektu?
- Šķiet, esmu. - Mēja bija lasījusi IntraSfērā par ideju saskaitīt visus smilšu graudiņus Sahāras tuksnesī.
- Piedod, mēs runājām par tavu tēti. Es nekādi nesaprotu, kāpēc tu man to nepateici.
Mēja paskaidroja, ka viņai pat prātā nevarēja ienākt, ka tēta veselībai varētu būt kaut kas kopīgs ar “Sfēru”. Visā valstī nebija neviena uzņēmuma, kas apdrošinātu darbinieku ģimenes locekļus.
- Tā ir, bet tu jau zini, kā šeit mēdz teikt: nav neiespējams nekas... - Acīmredzot Enija gaidīja, ka teikumu pabeigs Mēja, bet viņa nezināja, ko lai saka. - ... kas uzlabo sfēristu dzīvi. Tev tas ir jāzina!
- Piedod!
- Bet, Mēja! Tas tev ir jāzina jau kopš pirmās dienas. Labi, es visu nokārtošu. - Enija ierakstīja kaut ko tālrunī. - Varbūt jau šodien pat, mazliet vēlāk. Tagad man jāskrien uz sanāksmi.
- Ir seši. - Mēja paskatījās uz rokas locītavu. - Nē. Jau pusseptiņi.
- Tas vēl nav nekas! Palikšu šeit līdz divpadsmitiem, varbūt arī visu nakti. Mums te valda baigā jautrība. -Enijas seja staroja tīkamā priekšsajūtā. - Strādājam ar kādu pikantu nodokļu lietu. Tiem krievu puišiem ir plašs vēriens.
- Vai gulēsi kopmītnē?
- Nē. Droši vien sastumšu kopā šos divus dīvāniņus. Bļāviens! Nu gan man jāiet. Bučas!
Enija apskāva Mēju un izgāja pa durvīm.
Mēja palika viena Enijas kabinetā. Viņa joprojām nespēja noticēt, ka tētim beidzot būs nopietna apdrošināšana un beigsies šis vecāku dzīves nežēlīgais paradokss -nerimtīgā cīņa ar apdrošināšanas kompānijām, kas patiesībā grauj tēva veselību un neļauj mammai strādāt un pelnīt naudu, lai maksātu par viņa ārstēšanu.
Iezvanījās tālrunis. Tā bija Enija.
- Neiespringsti! Tu taču zini, ka šādās lietās es esmu īsta nindzja. Es visu nokārtošu, - viņa sacīja un beidza sarunu.
Mēja paskatījās pa logu uz Sanvinčenco, kura lielākoties bija uzcelta vai renovēta pēdējos gados: viesnīcas “Sfēras” viesiem, veikali un restorāni, kuri cerēja pievilināt sfēristus un viņu apmeklētājus, skolas sfēristu bērniem. “Sfēra” bija atpirkusi vairāk nekā piecdesmit tuvākās apkaimes ēkas un pārveidojusi pussagruvušas noliktavas par klinšu kāpšanas zālēm, skolām un serveru fermām, un katra celtne bija drosmīgs bezprecedenta projekts, kas krietni vien pārspēja LEED* līmeni.
Tālrunis iezvanījās vēlreiz. Atkal Enija.
- Nu re! Labas ziņas ātrāk, nekā varēja gaidīt. Es visu noskaidroju, un tas nav nekas īpašs. Mūsu programmā ir vēl kādi desmit vecāki, pat daži brāļi un māsas. Izlauzu pāris cilvēkiem rokas, un viņi teica, ka var iekļaut arī tavu tēti.
Mēja apstulbusi skatījās uz tālruni. Kopš tā brīža, kad viņa pirmoreiz par to ieminējās, bija pagājušas četras minūtes. - Bāc! Tu nopietni?
- Gribi iekļaut arī mammu? Protams, gribi. Tas nebūs grūti, ja viņai nav īpašu veselības problēmu. Iekļausim abus divus.
- Kad tas varētu notikt?
- Domāju, ka tūlīt pat.
- Es nespēju tam noticēt!
- Šķiet, tu nenovērtē manas spējas. - Enija bija aizelsusies, acīmredzot kaut kur steidzās. - Tas vēl nav nekas.
- Vai varu pateikt to vecākiem?
- Vai gribi, lai es to izdaru?
- Nē, nē. Vienkārši gribēju pārliecināties, ka tas ir skaidri zināms.
- Skaidrāk par skaidru. Tā nav lielākā problēma pasaulē. Mūsu programmā ir iekļauti vienpadsmit tūkstoši cilvēku. Mēs varam diktēt noteikumus, vai ne?