Piektdien no rīta Enija atgriezās, un viņas sarunāja tikties pirms Sapņu piektdienas. Bija paredzēta Sfēras Naudas nākotnes plānu prezentācija - kā “Sfēra” nodrošinās iespēju veikt visus pirkumus tiešsaistē, līdz papīra nauda vispār vairs nebūs vajadzīga, - bet pēdējā brīdī tā tika atcelta un visus darbiniekus lūdza noskatīties Vašingtonā notiekošo preses konferenci.
Mēja steidzās lejā uz Renesanses vestibilu, kur vairāki simti sferistu jau vēroja sienā iebūvēto ekrānu. Mikrofoniem rotāta katedra, sieviete melleņu krāsas kostīmā, līdzās daži asistenti, pāris amerikāņu karogu fonā. Zem attēla skrejošā rinda: SENATORE VILJAMSONE GRIB PANĀKT SFĒRAS DEMONOPOLIZĀCIJU. Sākumā sarunu murdoņa apslāpēja viņas balsi, tad drūzmā atskanēja daži šņācoši “kuš!”, kāds pastiprināja skaņu, un kļuva skaidrs, ka senatore lasa kaut kādu paziņojumu.
“Mēs esam sanākuši šeit, lai pieprasītu Senāta antimonopola komisijai sākt izmeklēšanu un noskaidrot, vai “Sfēra” ir kvalificējama kā monopols. Mēs nešaubāmies, ka Tieslietu departaments atzīs “Sfēru” par monopolu šī vārda vistiešākajā nozīmē un spers attiecīgus soļus, lai darītu galu šai situācijai, tāpat kā savulaik rīkojās ar Stan-dart Oil, AT&T un citiem monopoliem mūsu ekonomikas vēsturē. “Sfēras” dominance kaitē veselīgai konkurencei un mūsu brīvā tirgus kapitālismam.”
Pēc senatores runas ekrāns turpināja veikt savu galveno funkciju, proti, paust sfēristu domas, un todien to bija īpaši daudz. Visi vienprātīgi nosprieda, ka Vil-jamsone, pazīstama ar savu nonkonformistisko nostāju (viņa bija pret karu Irākā un Afganistānā), pasludinot šo antimonopola krusta karu, negūs īpašu popularitāti. “Sfēra” bija populāra abās politiskajās nometnēs, pazīstama ar saviem dāsnajiem ziedojumiem un pragmatisko nostāju teju visos politiskajos jautājumos, tālab šī centriski kreisā senatore negūs īpašu atbalstu savu liberālo kolēģu un vēl jo mazāk republikāņu vidū.
Mēja nebija tik kompetenta antimonopola likumā, lai viņai būtu kāds noteikts viedoklis. Vai tiešām šajā jomā nav nekādas konkurences? “Sfēra”, protams, ieņēma lielu tirgus daļu: deviņdesmit procentus informācijas meklēšanas, astoņdesmit astoņus - bezmaksas e-pasta un deviņdesmit divus - ziņapmaiņas jomā. Tas varēja liecināt tikai par vienu: viņi piedāvā pašus labākos produktus. Šķita absurdi pārmest uzņēmumam efektivitāti un uzmanību pret detaļām. Veiksmi.
- Nu beidzot! - Mēja iesaucās, ieraudzījusi Eniju. - Kā gāja Meksikā? Un Peru?
- Idiote! - izgrūda Enija, uzmetusi iznīcinošu skatienu ekrānam, kur tikko runāja senatore.
- Vai tas tevi neuztrauc?
- Tas, ka viņa kaut ko panāks? Protams, ne. Bet viņa pati gan būs sūdos lidz acīm.
- Ko tu ar to gribi teikt? Kā tu to zini?
Enija paskatījās uz Mēju, tad uz telpas viņu galu, kur Toms Stentons, sakrustojis rokas uz krūtim, sarunājās ar dažiem sfēristiem. Parasti šāda poza liecina par bažām vai pat dusmām, bet viņš šķita uzjautrināts.
- Iesim! - Enija pavilka draudzeni aiz rokas, viņas devās pāri parkam uz tako furgoniņu, kas todien baroja sfēristus. - Varbūt tur vēl būs kaut kas palicis pāri. Kā tavs jaunais pielūdzējs? Tikai nesaki, ka viņš nomira seksa laikā.
- Neesmu viņu vairs redzējusi.
- Nekādu kontaktu? - pajautāja Enija. - Cūcība!
- Sāku domāt, ka viņš ir no kāda cita laikmeta.
- No cita laikmeta? Un sirms? Vai atceries to vietu filmā “Mirdzums”, kur Nikolsons ņemas vannasistabā ar to sievieti? Un izrādās, ka viņa ir padzīvojis zom-bijs.
Mejai nebija ne jausmas, par ko viņa runā.
- Patiesību sakot... - Enija iesāka, bet piepeši viņas skatiens sastinga vienā punktā.
- Kas ir?
- Ņemot vērā Viljamsones kampaņu, man nepatīk, ka parkā vazājas kaut kāds noslēpumains tipiņš. Lūdzu, pasaki man, kad atkal viņu manīsi.
Mēja pirmo reizi redzēja draudzenes sejā ko līdzīgu patiesām bažām.
(
Puspiecos Dens atsūtīja ziņu: Pagaidām lieliska diena. Ienāksi piecos?
Kad Mēja iegāja pa durvīm, Dens piecēlās, norādīja uz krēslu un aizvēra durvis. Apsēdies pie galda, viņš viegli uzsita ar pirkstu pa planšetes displeju.
- 97. 98. 98. 98. Šonedēļ tev ir lieliski rādītāji.
- Paldies! - Mēja sacīja.
- Nudien iespaidīgi. It sevišķi, ņemot vērā papildu slodzi ar iesācējiem. Vai tas bija grūti?
- Varbūt pirmās dienas, bet nu jau viņi ir piešāvušies un lielākoties paši tiek galā. Viņi visi ir lieli malači, un nu jau ir mazliet vieglāk - var just, ka strādā vairāk cilvēku.
- Tas labi. Priecājos to dzirdēt. - Dens pacēla galvu un ieskatījās viņai acīs. - Kā tev pie mums patīk, Mēja?
- Ļoti patīk.
Dena seja atmirdzēja priekā. - Labi. Ļoti labi. Tā ir lieliska ziņa. Ataicināju tevi šurp, lai parunātu par tavu sociālo uzvedību. Par to, kādu iespaidu tā rada. Acīmredzot neesmu, kā pienākas, tev visu izskaidrojis un varu vainot tikai pats sevi.
- Nē, nē. Tu lieliski visu izskaidroji un neesi ne pie kā vainojams.
- Paldies, Mēja! Es to novērtēju. Tomēr gribētu parunāt par... Teiksim tā - mūsu uzņēmums nav no tiem, kur cilvēki strādā no deviņiem līdz pieciem. Tu taču to zini, vai ne?
-Jā, protams. Es ne... Vai esmu kaut kā likusi saprast, ka...
- Nē, nē. Tu neko neesi likusi saprast. Vienkārši tu reti paliec šeit pēc pieciem, un mēs domājām, ka varbūt tev gribas... hm... ātrāk tikt prom.
- Nebūt ne. Vai man būtu jāpaliek ilgāk?
Dens saviebās. - Nē, es nerunāju par taviem tiešajiem pienākumiem. Ar tiem tu lieliski tiec galā. Bet pagājušajā ceturtdienā tu nebiji Mežonīgajos Rietumos, un tas bija loti svarīgs korporatīvs pasākums, veltīts produktam, ar kuru mēs visi ļoti lepojamies. Tu nebiji vismaz divos jauno darbinieku pasākumos, arī cirka šovā radās iespaids, ka tu gribi ātrāk tikt prom. Šķiet, ka tu nozudi jau pēc divdesmit minūtēm. To vēl varētu saprast, ja tev nebūtu tik zems Dalības Līmenis. Vai zini, kāds tas ir?
Mēja domāja, ka tas varētu būt virs astoņiem tūkstošiem. - Šķiet, ka jā.
- Tev tā šķiet. - Dens paskatījās uz displeju. - Tas ir 9101. Vai tā varētu būt?
Mēja bija pārbaudījusi to pirms stundas, un kopš tā laika reitings bija nedaudz krities.
Dens paklakšķināja mēli un nogrozīja galvu, it kā nespētu saprast, kā viņam uz krekla gadījies tāds traips. - Tas viss krājas, un mēs sākam uztraukties, ka kaut kā tevi atgrūžam.