- Nē, nē! Nekā tamlīdzīga.
- Labi, parunāsim par ceturtdienas pasākumu, kas sākās septiņpadsmitos piecpadsmit Mežonīgajos Rietumos, kur strādā tava draudzene Enija. Tas bija daļēji obligāts pasākums, tikšanās ar mūsu potenciālajiem partneriem, bet tu jau biji pametusi parku, un tas ir patiešām savādi. Izskatās gandrīz vai pēc bēgšanas.
Mēja drudžaini domāja. Kāpēc viņa uz turieni neaizgāja? Kur viņa bija? Viņa vienkārši nezināja par šo pasākumu. Tas notika parka viņā galā, Mežonīgajos Rietumos. Kā viņa varēja palaist garām daļēji obligātu pasākumu? Droši vien paziņojums bija ierakts trešā displeja informācijas dzīlēs.
- Ak kungs, piedod! - viņa iesaucās, beidzot atcerējusies. - Es tik tiešām aizbraucu piecos, lai nopirktu Sanvinčenco ekoveikalā alveju. Mans tētis lūdza tieši šo...
- Mēja, - Dens pārtrauca viņu aizbildnieciskā tonī, - alveju var nopirkt arī mūsu veikalā. Tas ir apgādāts labāk par kaut kādām kaktu bodītēm, te ir labāki produkti. Viss tiek rūpīgi pārbaudīts un uzraudzīts.
- Piedod! Es nezināju, ka uzņēmuma veikalā varētu būt alveja.
- Tu biji mūsu veikalā, un tur nebija alvejas?
- Nē, es tur nebiju. Devos tieši uz pilsētas veikalu. Ļoti labi, ka es tagad zinu...
- Piedod, ka tevi pārtraucu, bet tas ir visai savdabīgi. Tu saki, ka negāji uz mūsu veikalu?
- Nē. Piedod! Es vienkārši domāju, ka tur nebūs alvejas un...
- Paklausies, Mēja! Godīgi sakot, es zinu, ka tu nebiji mūsu veikalā, un gribu parunāt arī par to. Tu ne reizi neesi bijusi mūsu veikalā. Koledžā tu biji sportiste, bet ne reizi neesi bijusi sporta zālē, nemaz neesi iepazinusies ar mūsu parku. Šķiet, ka esi izmantojusi aptuveni vienu procentu visu iespēju.
- Man ļoti žēl. Vienkārši vēl neiznāca tam laika.
- Un piektdien arī bija svarīgs pasākums.
- Es zinu. Gribēju iet uz šo pasākumu, bet man bija jābrauc pie vecākiem. Tētim bija lēkme; kā izrādījās, nekas īpašs, bet to es uzzināju tikai tad, kad jau biju tur.
Ieraudzījis uz sava stikla galda kaut kādu traipiņu, Dens sāka cītīgi spodrināt to ar salveti. Apmierināts ar rezultātu, viņš pacēla acis.
- To es saprotu un uzskatu, ka pavadīt laiku ar vecākiem ir ļoti, ļoti labi. Es tikai gribu akcentēt mūsu darba kolektīvisma aspektu. Šis uzņēmums ir pirmām kārtām kolektīvs, kuru veido visi mūsu darbinieki. Un, lai šis princips darbotos, ir vajadzīgs noteikts Dalības Līmenis. Ņemsim par piemēru bērnudārzu: kādai meitenei ir dzimšanas dienas ballīte, un pie viņas atnāk tikai puse grupiņas. Kā šī meitene jutīsies?
- Slikti, protams. Es saprotu. Bet es taču biju cirka izrādē. Un tas bija lieliski, vienkārši fantastiski.
- Patiešām, vai ne? Un lieliski ir arī tas, ka tu tur biji. Bet diemžēl par to nekas neliecina - nav nevienas fotogrāfijas, neviena zinga vai vērtējuma, ziņas vai komentāra. Kāpēc tā?
- Nezinu. Droši vien biju pārāk aizrāvusies...
Dens skaļi nopūtās. - Tu taču zini, ka mums patīk zināt sfēristu viedokli? Ka tas tiek ļoti augstu vērtēts?
- Protams.
- Arī to, ka “Sfēras” darbības pamatā ir visu darbinieku ieguldījums un dalība. Arī tavējā.
- Zinu.
- Es ļoti labi saprotu, ka tu gribi apciemot vecākus. Viņi taču ir tavi vecāki! Par to tevi var tikai cienīt. Kā jau teicu, tas ir ļoti, ļoti labi. Es tikai gribu uzsvērt, ka tu patīc ari mums un mēs gribētu tevi labāk iepazīt. Un tāpēc vēlos jautāt, vai tu vari palikt vēl kādu bridi un aprunāties ar Džosaju un Denīzi. Tu taču viņus atceries, vai ne? Viņi iepazīstināja tevi ar parku pirmajā dienā. Viņi gribētu turpināt šo sarunu, sīkāk iztirzāt dažus aspektus. Kā tu uz to skaties?
- Visnotaļ pozitīvi.
- Tev nav jāsteidzas uz mājām vai...?
- Nē. Es pilnībā esmu jūsu rīcībā.
- Lieliski. Priecājos to dzirdēt. Lūk, arī viņi!
Pagriezusies Mēja ieraudzīja Denīzi un Džosaju, kuri
stāvēja aiz kabineta stikla durvīm un līksmi māja viņai ar rokām.
- Kā tev klājas? - pajautāja Denīze pa ceļam uz sanāksmju telpu. - Grūti noticēt, ka ir pagājušas jau trīs nedēļas kopš tās dienas, kad iepazīstinājām tevi ar parku. Nu re, esam klāt.
Džosaja atvēra sanāksmju telpas durvis, kurām Mēja ne vienreiz vien bija gājusi garām. Viņi iegāja ovālā telpā ar stikla sienām.
- Sēdies šeit! - Denīze norādīja uz ādas krēslu ar augstu atzveltni. Viņi abi apsēdās Mejai pretī, noliekot uz galda planšetes un ērti iekārtojoties krēslos, it kā gatavotos veikt nepatīkamu pienākumu, kurš var aizņemt vairākas stundas. Mēja centās pasmaidīt.
- Tu jau noteikti zini, ka mēs strādājam personāla daļa, - iesāka Denīze, aizliekot aiz auss tumšo matu šķipsnu. - Šīs ir parastas pārrunas, kādas mēs veicam ar daudziem jaunajiem komandas locekļiem. Mēs darām to katru dienu un ļoti priecājamies atkal tikties ar tevi. Tu esi tik neizdibināma.
- Es?
- Protams. Mums jau gadiem ilgi nav bijis jauna darbinieka, kuram būtu tāda, kā lai to saka... noslēpuma aura.
Mēja nezināja, ko lai uz to saka. Viņai nebija ne jausmas par šo noslēpuma auru.
- Domāju, ka sākumā mēs varētu mazliet parunāt par tevi. Kad būsim uzzinājuši kaut ko vairāk, būs vieglāk izspriest, kā tu varētu veiksmīgi iesaistīties kolektīva dzīvē. Ko tu par to saki?
- Jā, protams. - Mēja pamāja ar galvu un pašķielēja uz Džosaju, kurš vēl nebija bildis ne vārda. Viņš neatrāva skatienu no planšetes un kaut ko rakstīja, ik pa brīdim viegli skarot displeju ar pirkstiem.
- Ļoti labi. Gribu sākt ar to, ka tu mums ļoti patīc, -Denīze pavēstīja.
- Tu mums patiešām patīc. - Beidzot viņai pievērsās arī Džosajas koši zilās acis. - Visi uzskata, ka tu esi ļoti vērtīgs ieguvums.
- Paldies! - Mēja gandrīz nešaubījās, ka viņu grasās atlaist no darba. Acīmredzot viņa bija pāršāvusi pār strīpu, lūdzot iekļaut vecākus veselības apdrošināšanas programmā. Kā viņai tas varēja ienākt prātā? Viņa taču tikko bija pieņemta darbā.
- Un tu lieliski tiec galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, - turpināja Denīze. - Tavs reitings ir vidēji 97 punkti, un tas ir izcils rādītājs, it sevišķi pirmajā darba mēnesī. Vai esi apmierināta ar savu veikumu?
Mēja centās uzminēt, kāda būtu pareizā atbilde. - Visumā jā.
Denīze pamāja ar galvu. - Tas labi. Bet, kā tu jau zini, šī nav tikai darbavieta. Svarīgi ir ne tikai reitingi
un vadītāju atzinība. Tu neesi tikai zobratiņš kaut kādā milzīgā mehānismā.
Džosaja sparīgi papurināja galvu - nē, pilnīgi noteikti ne. - Mēs uzskatām, ka tu esi pilnvērtīgs, atvērts cilvēks ar neierobežotu potenciālu. Un nozīmīgs mūsu kolektīva loceklis.
- Paldies, - Mēja noteica. Varbūt viņu tomēr neatlaidīs.
Denize skāņi pasmaidīja. - Bet tu jau noteikti pati zini, ka tev ir zināmas problēmas ar iekļaušanos mūsu komandā. Mēs, protams, lasījām ziņojumu par incidentu ar Elisteru un viņa Portugāles pasākumu. Tavs paskaidrojums bija pilnīgi saprotams, un mūs iepriecina tas, ka tu, šķiet, esi izpratusi “Sfēras” kolektīva galvenos principus. Un tomēr - tas, protams, nav obligāti, bet tu neesi apmeklējusi gandrīz nevienu pasākumu, kuri notiek vakaros un nedēļas nogalēs. Vai vari izskaidrot mums savu attieksmi? Teiksim, Elistera gadījumā?
- Es patiešām ļoti nožēloju, ka neviļus viņu sarūgtināju.
Denize un Džosaja vēlīgi pasmaidīja.
- Labi, ļoti labi, - sacīja Denize. - Tomēr es īsti nesaprotu - tu izprati situācijas būtību, bet tas nekādi nemainīja tavu uzvedību pēc šī gadījuma. Sāksim ar pagājušo nedēļas nogali. Mums ir zināms, ka tu pameti parku piektdien pulksten 17.42 un atgriezies pirmdien 8.46.